Jaroslaw Pietras

Dr. Jarosław Pietras bija galvenā sarunu vedēja par Polijas pievienošanos Eiropas Savienībai vietnieks. Turpinājumā viņa pārdomas par pirms 20 gadiem notikušās paplašināšanās ietekmi un par ekonomiskajiem un citiem ieguvumiem, ko tā sniedza ne tikai Polijai un citām valstīm, kuras pievienojās Eiropas Savienībai, bet arī visai Eiropas Savienībai kopumā. Lēmums 2004. gadā paplašināt Eiropas Savienību liecināja par Eiropas Savienības apņēmību stiprināt vienotību, daudzveidību un solidaritāti. Šodien no paplašināšanās joprojām gūstam vērtīgas atziņas, kuras var ņemt vērā visās turpmākajās pirmspievienošanās sarunās. 

Pēc 20 gadiem ir diezgan skaidrs, ka vairuma Centrāleiropas valstu, kā arī Maltas un Kipras uzņemšana Eiropas Savienībā bija ne tikai “liela paplašināšanās”, bet arī vēsturisks pagrieziena punkts visai Eiropas Savienībai. Tā ietekme bija būtiska, it īpaši uz uzņemto valstu tautsaimniecību.

Paplašināšanās būtiski paaugstināja dzīves līmeni Centrāleiropas valstīs. Astoņās Centrāleiropas valstīs — Čehijas Republikā, Igaunijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā un Slovēnijā — kopā ievērojami palielinājās pirktspējas paritāte (PPP) uz vienu iedzīvotāju, un šis pieaugums bija lielāks nekā tas, ko varētu sasniegt, ja tās nepievienotos Eiropas Savienībai. Statistika vienmēr atspoguļo vidējos rādītājus par konkrētiem integrācijas sniegtajiem ieguvumiem. Vērts atzīmēt, ka visās valstīs vērojami būtiski uzlabojumi, neraugoties uz to, ka tie nebija vienmērīgi sadalīti starp dalībvalstīm un dažās tie bija lielāki nekā citās. Piemēram, Lietuva un Polija kļuva par līderēm, gūstot būtiskākos ieguvumus no dalības Eiropas Savienībā, savukārt Igaunijā un Slovēnijā progress bijis lēnāks, jo tās saskārās ar problēmām, it īpaši 2008. gada finanšu krīzes radītās ietekmes dēļ.

Polijai un citām Centrāleiropas valstīm pievienošanās Eiropas Savienībai iezīmēja jaunu ekonomiskās labklājības laikmetu. It īpaši izceļas Polija, kuras attīstība pēc pievienošanās dēvējama par veiksmes stāstu. Valsts piedzīvoja nepieredzētu ekonomikas izaugsmi, un tās IKP laikposmā no 2004. līdz 2022. gadam divkāršojās. Arī citās reģiona dalībvalstīs bija vērojams būtisks IKP uz vienu iedzīvotāju pieaugums, taču ne visur vienāds. Piemēram, Slovākija un Lietuva panākušas uzteicamu progresu, vēl vairāk samazinot attīstības jomā vērojamo atpalicību no Rietumeiropas. Šā perioda statistikas dati liecina par noturību un dinamismu, jo šīs valstis izmantoja dalību Eiropas Savienībā, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un uzlabotu savu globālo konkurētspēju. Šis ievērojamais sasniegums liecina, ka integrācija Eiropas Savienībā pārveidojoši ietekmēja visu jauno dalībvalstu ekonomiku. Tas notika, neraugoties uz finanšu krīzes ietekmi. Krīzes laikā jaunās ES dalībvalstis sasniedza augstākus izaugsmes rādītājus, nekā gaidīts.

Laikposms pēc ES paplašināšanās 2004. gadā nebija bez grūtībām. Piemēram, 2008. gada globālā finanšu krīze izraisīja satricinājumus visā Eiropas ekonomikā, pārbaudot gan veco, gan nesen integrēto dalībvalstu noturību. Neraugoties uz krīzes negatīvo ietekmi, jaunās ES dalībvalstis izrādīja ievērojamu noturību un pārsniedza sākotnējās izaugsmes prognozes. Šo valstu spēja pārciest vētru un saglabāt pozitīvus izaugsmes rādītājus liecināja par to tautsaimniecības spēku un ieguvumiem, ko deva integrācija Eiropas Savienībā. Krīze radīja būtiskas problēmas, taču tā arī deva šīm valstīm neierobežotas iespējas gūt labumu no ciešās saiknes ar Eiropas tautsaimniecību. Krīze bija arī pārbaudījums tam, cik apņēmīgi jaunās dalībvalstis grūtā brīdī respektē Eiropas vērtības un solidaritāti.

Sarunu gaitā Polijas pilsoniskā sabiedrība kļuva par pārmaiņu un progresa virzītājspēku. Pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vietējām kustībām un interešu aizstāvības grupām bija izšķiroša nozīme Polijas centienos veicināt integrāciju Eiropas Savienībā un respektēt demokrātiskās vērtības. To nenogurstošie pūliņi palielināt informētību, mobilizēt atbalstu un saukt vadītājus pie atbildības būtiski sekmēja sabiedriskās domas veidošanu un pozitīvas pārmaiņas. Aktīvi sadarbojoties ar iedzīvotājiem, veicinot dialogu un uzlabojot pārredzamību, Polijas pilsoniskā sabiedrība palīdzēja nodrošināt, ka sarunu process ir iekļaujošs, demokrātisks un spējīgs reaģēt iedzīvotāju vajadzībām. Pilsoniskās sabiedrības organizāciju veikums ne tikai veicināja Polijas pievienošanos Eiropas Savienībai, bet arī nostiprināja valsts demokrātijas pamatus un pilsonisko sabiedrību.

Lēmums 2004. gadā paplašināt Eiropas Savienību liecināja par Savienības apņēmību stiprināt vienotību, daudzveidību un solidaritāti. Uzņemot lielāko daļu Centrāleiropas valstu, kā arī Maltu un Kipru, ES palielināja savu ekonomisko potenciālu, kultūras bagātību un ģeopolitisko ietekmi. Šo valstu pievienošanās Savienībai pavēra jaunas perspektīvas un nodrošināja talantus un iespējas, bagātinot tās daudzveidību un stiprinot tās klātbūtni pasaulē. Paplašināšanās, integrējot Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis tās sadarbības un kopdarbības sistēmā, no ģeopolitiskā viedokļa palielināja ES ietekmi un stabilitāti. Institucionāli tā dažādoja ES perspektīvas un padziļināja tās integrāciju, liekot pamatus vienotākai un noturīgākai savienībai.

Domājot par pieredzi, kas gūta saistībā ar 2004. gadā notikušo ES paplašināšanos, jāatzīmē, ka esam guvuši vērtīgas atziņas, it īpaši par sarunu procesu un pirmspievienošanās sagatavošanās darbiem. Ja šodien dotos līdzīgā ceļā, es iestātos par to, ka visās turpmākajās sarunās lielāks uzsvars jāliek uz pirmspievienošanās nosacījumiem un atbalsta mehānismiem, it īpaši pārvaldības un tiesiskuma jomā. Būtiski ir nodrošināt, ka kandidātvalstis pirms pievienošanās Eiropas Savienībai atbilst nepieciešamajiem kritērijiem un standartiem, lai mēs varētu nosargāt Savienības integritāti un tās vērtības. Turklāt ir būtiski sarunu procesā sniegt kandidātvalstīm pienācīgu atbalstu un palīdzību, lai tās varētu sekmīgi integrēties un panākt ilgtermiņa stabilitāti Eiropas Savienībā.

Sarunu process par 2004. gadā notikušo ES paplašināšanos balstījās uz kopīgu apņemšanos veicināt stabilitāti, demokrātiju un labklājību visā Eiropā. Sarunas virzīja vēlme stiprināt Eiropas valstu sadarbības un solidaritātes saites, jo gan kandidātvalstis, gan esošās ES dalībvalstis apzinājās abpusējos paplašināšanās sniegtos ieguvumus. Sarunas bija sarežģītas un grūtas, taču tās galu galā sekmēja kopīgs sapnis par vienotu un pārtikušu Eiropu, kurā visas valstis varētu kopīgi uzplaukt, būdamas Eiropas Savienības sastāvā.

Tā kā 2024. gadā ES kandidātvalstis virzās uz pievienošanos, jāpatur prātā vairāki svarīgi apsvērumi. Pirmkārt, prioritārām jābūt reformām, kas nodrošina atbilstību ES standartiem un vērtībām, un tās ir būtiskas sekmīgai šo valstu integrācijai un ilgtermiņa stabilitātei Savienībā. Tas arī nozīmē, ka jāstiprina demokrātiskās iestādes, jāveicina tiesiskums un jāsargā pamattiesības un pamatbrīvības. Vēl viens aspekts: lai kļūšana par Savienības dalībvalsti noritētu netraucēti, proaktīvi jāsadarbojas ar esošajām ES dalībvalstīm un tādā veidā jāveido uzticēšanās un jānodrošina atbalsts. Apliecinot patiesu apņēmību respektēt Eiropas vērtības un sadarboties, kandidātvalstis var bruģēt ceļu uz gaišāku nākotni Eiropas Savienībā.

Jaroslaw Pietras pašlaik ir vieszinātnieks Wilfried Martens Eiropas Studiju centrā Briselē un viesprofesors Eiropas koledžā Brigē.

No 1998. gada, kad sākās sarunas, līdz 2004. gadam, kad Polija pievienojās Eiropas Savienībai, viņš darbojās grupā, kas risināja sarunas par Polijas pievienošanos Eiropas Savienībai. No 1990. līdz 2006. gadam viņš savā dzimtajā Polijā bija valsts sekretārs Finanšu ministrijā, Eiropas lietu valsts sekretārs un Eiropas Integrācijas komitejas biroja vadītājs. No 2008. līdz 2020. gadam viņš ieņēma ģenerāldirektora amatu Eiropas Savienības Padomē un viņa pārziņā bija dažādas politikas jomas (klimata pārmaiņas, vide, transports, telekomunikācijas, enerģētika, izglītība, kultūra, audiovizuālā joma, jaunatne un sports). J. Pietras Varšavas Universitātē ir ieguvis PhD grādu ekonomikā un ir autors virknei publikāciju par ES, ilgtspējas un tirdzniecības jautājumiem. Viņš savulaik bija arī Fulbraita fonda stipendiāts un domnīcas BRUEGEL valdes loceklis (2008–2011).