Hanna Jarzabek – spāņu-poļu fotogrāfe dokumentālajā žanrā un fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) 2024. gada ietekmes balvas kandidāte – drūmās krāsās attēlo stāvokli pie Polijas un Baltkrievijas robežas, kur tūkstošiem bēgļu mēģina šķērsot Belovežas gāršu, dēvētu par “Džungļiem”.

Hanna Jarzabek

Kopš 2021. gada novembra tūkstošiem bēgļu, galvenokārt no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, cenšas šķērsot Belovežas gāršu – pēdējo Eiropas pirmmežu, kas aug gar Polijas un Baltkrievijas robežu. Mežs, ko daži bēgļi iesaukuši par “Džungļiem”, ir bīstama un grūti šķērsojama vieta, īpaši tiem, kuri nav pieraduši pie skarbā Ziemeļaustrumeiropas klimata. Daudzi bēgļi ir spiesti uzturēties mežā ilgu laiku un tajā saskaras ar ekstremāliem apstākļiem, piemēram, pārtikas un ūdens trūkumu, un ziemā ir pakļauti augstam hipotermijas un nāves riskam. Ja viņus pieķer robežsargi, šie bēgļi parasti tiek raidīti atpakaļ pāri robežai uz Baltkrieviju, un tas nozīmē, ka viņi tiek atstāti mežā, bieži vien naktī, bez lieciniekiem, un viņu tālruņi tiek iznīcināti, lai novērstu saziņu ar ārpasauli. Šī piespiedu atgriešana, ko dēvē par atpakaļraidīšanu, notiek pat ārkārtas apstākļos; izņēmums nav arī grūtnieces vai personas uz hipotermijas sliekšņa, kuras arī tiek izraidītas uz Baltkrievijas teritoriju. Daži bēgļi apgalvo, ka šādu atpakaļraidīšanu piedzīvojuši vairākkārt, līdz pat 17 reizēm.

Iepriekšējā Polijas valdība uz robežas uzbūvēja žogu ar izplešama tipa dzeloņstieplēm augšpusē un dzelzsbetona pamatni. Tāpat kā līdzīgi šķēršļi citviet, tas neattur cilvēkus no mēģinājumiem iekļūt Eiropā, taču viņus pakļauj smagiem ievainojumiem. Robežsargi mežā ir arī uzstādījuši “kameru slazdus”, lai atklātu bēgļu un palīdzības sniedzēju pārvietošanos. Bēgļu nometņu nav, bēgļi slēpjas mežā, lai izvairītos no atpakaļraidīšanas uz Baltkrieviju, un pieaugošā militāro spēku klātbūtne kavē piekļuvi humānajai palīdzībai.

Humānās palīdzības sniedzēji pie šīs robežas jau no paša sākuma ir saskārušies ar ievērojamām problēmām. Kad galēji labējā valdība 2023. gada oktobrī zaudēja varu, radās cerības, ka migrācijas politika mainīsies, taču vardarbība, noraidījumi un piekļuves ierobežošana medicīniskajai aprūpei turpinās. Pašlaik no organizācijas “Ārsti bez robežām” pie 400 kilometru robežas strādā tikai trīs nepilnas slodzes darbinieki, kas piedāvā medicīnisko aprūpi. Atšķirībā no citiem pierobežas reģioniem ar līdzīgām migrācijas plūsmām organizācijai nav pastāvīgas bāzes. Darbinieki strādā sarežģītos apstākļos, bieži vien sniedz palīdzību tumsā un bez pienācīga aprīkojuma precīzas diagnozes noteikšanai. Viņi pielāgo ārstēšanu meža apstākļiem, piemēram, veicot intravenozas infūzijas naktī vai sniedzot neatliekamu medicīnisko palīdzību tādos smagos gadījumos kā spontānais aborts.

Pēc žoga izbūves veselības problēmām pievienojušies dažādu veidu lūzumi, jo cilvēki, kas cenšas kāpt pāri, dažkārt krīt līdz pat no 5 metru augstuma. Dažiem lūzumiem ir vajadzīgas sarežģītas operācijas un mēnešiem ilga atveseļošanās. Šādos, kā arī hipotermijas gadījumos vienīgais risinājums ir izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, apzinoties, ka robežsardze attiecīgo personu apcietinās un slimnīcā novēros. Pēc bēgļa izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi, pamatojoties uz saviem kritērijiem, izlemj, vai viņu nosūtīt uz “slēgtu” vai “atvērtu” centru ārvalstniekiem. Vairāki intervētie man teica, ka bijušas situācijas, kad dažus bēgļus pēc izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi nogādāja atpakaļ mežā un aizraidīja uz Baltkrievijas pusi, un viss sākās no gala.

Pēdējos mēnešos ir arī nemitīgi palielinājies uz Polijas un Baltkrievijas robežas izvietoto kareivju skaits, un tas liecina par reģionā augošo spriedzi. 2024. gada jūnijā kāds migrants pie robežas sadūra Polijas kareivi, kurš vēlāk no ievainojumiem nomira. Reaģējot uz to, jaunā valdība pastiprināja migrācijas apkarošanas kampaņu un ieviesa likumu, kas ļauj karavīriem izmantot ieročus ikreiz, kad viņi to uzskata par nepieciešamu, nebaidoties no atbildības par savām darbībām. Šis lēmums rada nopietnas bažas, it īpaši ņemot vērā iepriekšējos satraucošos incidentus, kas saistīti ar spēka lietošanu. Piemēram, 2023. gada oktobrī kāds sīriešu bēglis dienas laikā tika sašauts mugurā un guva smagus ievainojumus. Līdzīgi arī 2023. gada novembrī brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji ziņoja, ka palīdzības sniegšanas laikā robežsargi šāva viņu virzienā bez iepriekšēja brīdinājuma. Jaunais likums rada ne tikai risku, ka šāda bīstama prakse tiks normalizēta, bet arī nesodāmības gaisotni, kas vēl vairāk apdraud gan bēgļus, gan humānās palīdzības sniedzējus. Piešķirot kareivjiem nekontrolētas pilnvaras, šī politika apdraud pamata cilvēktiesības un varētu eskalēt vardarbību jau tāpat nestabilajā pierobežas reģionā.

Donalds Tusks cenšas radīt priekšstatu par lielāku atvērtību un labāku informētību par cilvēktiesībām, tomēr viņa valdība turpina izplatīt iepriekšējās administrācijas naratīvu, attēlojot migrantus pie šīs robežas kā draudu Polijas sabiedrībai, dehumanizējot viņus un saucot viņus par teroristiem vai noziedzniekiem. Iepriekšējā valdība centās ierindot humānās palīdzības sniedzējus pie cilvēku tirdzniecības atbalstītājiem; tas ir noziegums, par kuru draud brīvības atņemšana līdz astoņiem gadiem. Šķiet, ka Donalda Tuska vadītā valdība šo politiku turpinās. Pieci brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji, kuri 2022. gadā palīdzēja ģimenei no Irākas un kādai personai no Ēģiptes, 2025. gada 28. janvārī stāsies tiesas priekšā un riskē saņemt minēto bargo sodu.

Pamats optimismam nav arī nesen (2024. gada oktobrī) izsludinātā migrācijas politika. Pagājušā gada jūlijā izveidotā buferzona joprojām ir spēkā, nopietni ierobežojot humānās palīdzības organizāciju, tostarp “Ārstu bez robežām”, kā arī žurnālistu piekļuvi un tādējādi liedzot sniegt palīdzību bēgļiem un dokumentēt Polijas iestāžu izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus.

Tomēr visstrīdīgākais šīs politikas aspekts ir plāns apturēt patvēruma tiesības šīs robežas šķērsotājiem – pasākums, kas ir klajā pretrunā Eiropā atzītajām cilvēka pamattiesībām. Lai gan šī politika tālejoši ietekmēs pierobežas reģiona vietējos iedzīvotājus, tā izstrādāta bez iepriekšējas apspriešanās ar viņiem vai humānās palīdzības organizācijām. Minētās organizācijas, kas nepagurdamas cenšas palīdzēt, ir uzkrājušas arī kritiski svarīgas zināšanas par situāciju, par bēgļu vajadzībām un par problēmām, ar kurām viņi saskaras. Ignorēt šādas atziņas nozīmē ne tikai apdraudēt humānās palīdzības centienus, bet arī risku saasināt jau tāpat smago situāciju.

Šis pētnieciskais raksts ir sagatavots, izmantojot fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) dotāciju.

Hanna Jarzabek ir spāņu-poļu fotogrāfe, kas darbojas dokumentālajā žanrā. Viņa dzīvo Madridē, ir studējusi politiskās zinātnes un guvusi pieredzi kā politikas analītiķe ANO aģentūrās. Viņas darbība, kurai raksturīga sensitīva un cieņpilna pieeja, ir vērsta uz tādiem tematiem kā diskriminācija, dzimumidentitāte, seksuālā daudzveidība un migrācijas plūsmas pie ES austrumu robežas. Viņas darbi ir publicēti tādos lielos izdevumos kā El País un Newsweek Japan, izstādīti starptautiskā mērogā un guvuši atzinību ar daudzām balvām, tostarp nomināciju 2024. gada IJ4EU Ietekmes balvai un 2023. gada Leica Oskar Barnack balvai.

Fotoattēls no projekta “Džungļi”:

“Atlēta pēda” – sēnīšu infekcija, kas skar pēdas, ir viena no izplatītākajām veselības problēmām to bēgļu vidū, kuri mēģina šķērsot Belovežas gāršu (2022. gada oktobris).