EESK Info: Pastāstiet par notikumiem, pēc kuriem Jūs tikāt arestēts.

Boško Savković: Pēc diviem slaktiņiem, kur gāja bojā 18 cilvēki, no kuriem puse bija bērni, 2023. gada 4. jūnijā Belgradā tika organizēta milzīga demonstrācija. Cilvēki uzskata, ka tā bija politiska demonstrācija. Gluži pretēji, tā bija miermīlīga demonstrācija, kas faktiski bija viena no lielākajām ielu demonstrācijām. Cilvēki lūdza aizstāt par policiju atbildīgo ministru un Elektronisko mediju regulatīvās iestādes locekļus.

Es nesu plakātu, kam vienā pusē bija rakstīts “PINK STINK” (PINK ir Serbijas lielākā valdību atbalstošo mediju grupa) un otrā pusē “Plēsoņas un hiēnas kopā par drošu Serbiju”, norādot uz to, ka daži valdības pārstāvji parlamentā bija lietojuši izteicienu “plēsoņas un hiēnas par drošību”. Kāds pienāca un pie plakāta piestiprināja lelli, kas līdzinājās pakārtam Vučič kungam. Dažus brīžus vēlāk lelle tika noņemta, bet fotogrāfijas jau bija uzņemtas un strauji izplatījās sociālajos medijos.

Lai gan fotogrāfijās es nebiju redzams, mani apsūdzēja par mēģinājumu iedragāt konstitucionālo kārtību Serbijā, kas nozīmē aptuveni 30 gadus ieslodzījumā. Mani aizturēja četri policisti. Kad vaicāju, kāpēc viņi ieradušies četratā, viņi atbildēja:“Divi pēc Jums, divi pēc lelles”. Taču viņi neatrada nedz plakātu (tas bija mana drauga automobilī), nedz lelli.

Jūsu aizturēšana mobilizēja daudzus Serbijā un Briselē. Tā kā Jūs esat ES un Serbijas apvienotās konsultatīvās komitejas, kas ir EESK struktūra, līdzpriekšsēdētājs, Komiteja publicēja tvītu, kurā pieprasīja Jūsu tūlītēju atbrīvošanu un kurš sasniedza 27 tūkstošus skatījumu. Kā Jūs uz to raugāties?

Es biju cietumā un man nebija ne jausmas, kas notiek. Es zinu vienīgi, ka mana sieva piezvanīja EESK priekšsēdētāja vietniekam Plosceanu kungam un ka gan EESK, gan arī Serbijas mediji, pilsoniskā sabiedrība un NVO nekavējoties reaģēja. Cilvēki Serbijā mani pazīst un viņi visi rīkojās, proti, organizēja demonstrācijas pie Tieslietu pils. Taču tolaik es par to neko nezināju. Kad man piesprieda 30 dienas ieslodzījumā, es sāku domāt par visām lietām, kas varētu notikt ar mani, un par gadiem, ko es pavadītu cietumā. Mēģināju domāt racionāli, jo esmu jurists, taču šādos brīžos jūs to nespējat.

Domāju, ka cilvēki saprata, ka esmu nevainīgs. ES iestādes, nevalstiskās organizācijas un iedzīvotāji izdarīja spiedienu uz Serbijas iestādēm, kas piedāvāja parakstīt vienošanos ar prokuratūru par soda samazināšanu un vispārēju vainas atzīšanu apmaiņā pret nosacītu 6 mēnešu sodu.

Neesmu Che Guevara, bet tikai viens no pilsoņiem, kas protestējot lūdz veidot drošu valsti. Nekas cits. Esmu rakstnieks, žurnālists un filmu veidotājs. Tomēr pašlaik valdības locekļi vēršas pret procesu dalībniekiem un mediju pārstāvjiem, žurnālistiem un iedzīvotājiem, un tāpēc domāju, ka visi cilvēki dodas ielās, jo viņi vairs nevēlas klausīties šo naida runu parlamentā.

Vai Jūs domājat, ka šis incidents ietekmēs Serbijas sabiedrību?

Iespējams, bet mums ir vajadzīgi brīvi un neatkarīgi mediji. Belgradā ir tikai daži neatkarīgi mediji. Ārpus galvaspilsētas mazākās pilsētās un mazpilsētās cilvēki nezina, kas notiek. Tagad notiek informācijas karš un karš pret valdības izplatītajām viltus ziņām, kas pilnīgi nepatiesi atspoguļo demonstrāciju būtību un cilvēku prasības.

Vai, Jūsuprāt, šis notikums atstās uz Jums paliekošu ietekmi?

Es gribu aizmirst par šo incidentu, jo cietums nav vieta kārtīgiem cilvēkiem. Es nevēlos baidīties, jo viens baiļu mirklis var atņemt desmit jūsu dzīves mirkļu. Taču bailes ir instinkts, kas mums visiem ir kopīgs. ES neesmu revolucionārs, esmu tikai vīrietis, kuram ir tiesības izteikties. Vai tas ir pārāk daudz? Tā ir tikai viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām, tiesu varas brīvība, vārda brīvība un tiesības domāt.

Kādu atbalstu cerat saņemt no Komitejas un ES?

Pietiek pat ar to, ka sekojat stāvoklim Serbijā un katru dienu raugāties, kas tur notiek. Svarīgi ir arī, lai ES iestādes sekotu līdzi medijiem un jaunākajām ziņām no Serbijas. Visu līmeņu atbalsts mums patiešām ir noderīgs. Piemēram, tagad divi žurnālisti atrodas cietumā, tāpēc mūsu valdībai var sūtīt politiskus un diplomātiskus vēstījumus, un tas palīdzētu. Es sapņoju par Eiropu, eiropeisku Serbiju.

Kā Jūs raksturotu Serbijas mediju stāvokli?

Serbijā darbojas daži neatkarīgi mediji, bet to skaits nav pietiekams un tie nav labi zināmi visā Serbijā. Es arī uzskatu, ka mums nav pietiekami daudz mediju, lai popularizētu ES, un tāpēc ideja par Eiropu Serbijā nav populāra. Grieķu filozofs Arhimēds reiz teica: “Dodiet man vietu, kur nostāties, un es mainīšu pasauli”, un es saku: “Dodiet man medijus uz diviem mēnešiem un es mainīšu valsti”. Nav šaubu, ka Serbijā ar brīviem plašsaziņas līdzekļiem notiktu pārmaiņas. Tagad Serbijā ir dažas žurnālistu aizsardzības darba grupas, taču mums nav jāaizsargā žurnālisti tā, it kā viņi būtu apdraudēti dzīvnieki.

Kāda ir jaunā žurnālistu paaudze?

Jaunā žurnālistu paaudze strādā ļoti aizrautīgi. Viņi vienkārši uzskata, ka objektīva informācija un bezpartejiskas ziņas dod labumu valstij un tās sabiedrībai. Es zinu, ka viņi atsakās no darba piedāvājumiem TV kanālos, kas maksā labi, bet kur viņiem būtu jādara tikai tas, ko prasa. Tomēr ir dažas lietas, ko nevar nopirkt, piemēram, godaprāts. Šī jaunā paaudze ir godprātīga. Tā cenšas veidot profesionālo karjeru tā, lai no rīta varētu pamosties un bez bailēm paskatīties uz sevi spogulī.

Kādu Jūs redzat Serbijas nākotni?

Serbijas nākotne ir Eiropas Savienībā. Manai meitai ir 23 gadi. Esmu pārliecināts, ka kādu dienu viņa dzīvos Eiropas Savienībā, bet par sevi gan neesmu pārliecināts. Nezinu, cik gadi Serbijai būs vajadzīgi, lai izpildītu ES kritērijus, un vai ES noteiks jaunus standartus Serbijai. Taču, manuprāt, Serbijai ir tikai viens ceļš ejams.

Pirms 20 gadiem biju konferencē, kura notika Salonikos un kuras dalībnieki teica, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga Serbija, jo Serbija ir vienīgā zeme kas var savienot Rietumbalkānus un Eiropas Savienību. Tā ir taisnība, jo jūs varat ceļot ar kuģi, vilcienu un lidmašīnu, un tagad šis savienojums radīts caur Bulgāriju un Rumāniju. Rietumbalkānu liktenis ir pilnībā saistīts ar Serbijas likteni, un kaut kādā ziņā neviena cita Rietumbalkānu valsts viena pati nevarētu būt Eiropas Savienības daļa.