Jowita Kiwnik-Pargana: Mani ukraiņu varoņi

Viss sākās pie robežas. Neilgi pēc tam, kad bija sācies karš Ukrainā, devos uz robežšķērsošanas vietu, toreiz vēl nevis saistībā ar darbu, bet gan ar humāno palīdzību. Tobrīd pāri robežai plūda cilvēku masas, galvenokārt sievietes un bērni — vienā dienā visi šo cilvēku līdzšinējie plāni bija zaudējuši nozīmi.

Satiku sievietes, kurām bija izdevies visu savu mantību salikt vienā mugursomā un kuras līdz robežai bija gājušas neskaitāmus kilometrus, stumdamas bērnu ratiņus. Viņas pameta valstī savus vīrus un dēlus un nezināja, nedz kur viņas nakšņos, nedz kas viņām dos pajumti.

Drīz pēc tam braucu uz Ukrainu — šoreiz kā žurnāliste, lai parādītu, kā karš maina cilvēku dzīvi.

Klausījos, kad Inna no Mariupoles stāstīja par to, kā viņa trīs nedēļas slēpās pagrabā un redzēja mirušus kaimiņus guļam uz ielas, taču nevarēja viņus apglabāt, jo apkārt turpinājās nepārtraukta apšaude.

Petro, arī no Mariupoles, man stāstīja, kā čuguna radiatoros viņš meklēja ūdeni padzerties.

82 gadus vecā Halina, kas karā bija palikusi viena, minēja: “Ieraudzīju vecu sievieti. Piegāju klāt. Viņa raudāja. Teicu: “Neraudi. Lai kur tu ietu, būšu tev līdzās. Neatstāšu tevi.””

Atceros ukraiņu bērnus, kuri runāja par to, ko viņiem nozīmē karš. Piecus gadus vecā Alise zināja, ka kara laikā cilvēki tiek nogalināti. Un 12 gadus vecais Žeņa ar pārliecību pateica, ka Putins nav nekāds prezidents, bet gan diktators.

Uzklausīju, ko stāsta meitene, kuras surogātmāte viņu pameta uzreiz pēc dzimšanas, bet bioloģiskie vecāki nekad neuzradās.

Saraksts ar maniem varoņiem ir garš. Aiz katra vārda slēpjas cits stāsts, ko ietekmējis karš. Nav viegli klausīties, taču šādos brīžos žurnālists nedrīkst zaudēt savaldīšanos.

Tas nav laiks izrādīt mūsu emocijas. Mūsu uzdevums ir nevis raudāt kopā ar mūsu varoņiem, bet gan uzklausīt viņu stāstus. Asaras var ritēt vēlāk — pēc darba, mājās.

Ukraiņi labprāt runājas. Viņi vēlas runāt par zvērībām, ko pastrādā krievi, un vēlas sagraut Krievijas izplatīto dezinformāciju, ka ukraiņi melo par uzbrukumiem un cits citu slepkavo.

Mums, žurnālistiem, jārūpējas, lai visa pasaule uzzinātu par to, kas Ukrainā notiek patiešām.