Sagatavojusi EESK Pilsoniskās sabiedrības organizāciju grupa

Lielāka digitalizācija būvniecības un mājokļu nozarē un sociālās ekonomikas dalībnieku iesaistīšana mājokļu nodrošināšanas pakalpojumos var palīdzēt atrisināt pašreizējās problēmas, kas saistītas ar mājokļu pieejamību cenas ziņā un ilgtspēju Eiropā. Tā kā mājoklis ir ne tikai vajadzība, bet arī cilvēktiesības, nesenajā konferencē, kas notika EESK telpās, izskanēja doma, ka ir vajadzīga Eiropas mēroga reakcija uz dažādām problēmām. 

EESK Pilsoniskās sabiedrības organizāciju grupa 21. novembrī organizēja konferenci “Visneaizsargātāko Eiropas iedzīvotāju aizsardzība, izmantojot ilgtspējīgus un cenas ziņā pieejamus mājokļus”, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta tam, ko ES un tās dalībvalstis varētu darīt, lai mājokļi visā Eiropā kļūtu iekļaujošāki, cenas ziņā pieejamāki un ilgtspējīgāki.

Pilsoniskās sabiedrības organizāciju grupas priekšsēdētājs Séamus Boland uzsvēra, ka piekļuve pienācīgam mājoklim ir cilvēktiesības, kam nepieciešama Eiropas mēroga pieeja. Viņš uzsvēra saikni starp mājokļu cenu pieaugumu un nabadzības līmeni un norādīja, ka “cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu mājokļu nodrošināšanai ir būtiska nozīme nabadzības izskaušanā”.

S. Boland norādīja arī, ka “ES nabadzības apkarošanas stratēģijai un Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plānam, ko ierosinājusi jaunievēlētā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja, ir jābūt daļai no starpnozaru politikas pieejas nabadzības izskaušanai. Pamatojoties uz šādu pieeju, visā risinājumu izstrādes, īstenošanas un uzraudzības procesā jāiesaista pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Ilgtspējīgu mājokļu jautājums ir jāizskata plašākā perspektīvā, kas ietver resursefektivitāti, apritīgumu, noturību, pielāgošanos un ekonomisko pieejamību”.

Pasākumā tika prezentēts arī jaunais EESK pētījums “Ilgtspējīgs mājoklis par pieņemamām cenām Eiropas Savienībā”, ko bija pasūtījusi Pilsoniskās sabiedrības organizāciju grupa. Pētījumā aplūkoti politikas risinājumi, kas ļauj visā ES panākt cenas ziņā pieejamus un ilgtspējīgus mājokļus. Tajā pētītas divas jaunas tendences: digitalizācija un sociālās ekonomikas dalībnieku iesaistīšana mājokļu nodrošināšanā. Pētījumā aplūkotas inovatīvas iniciatīvas no sešām dalībvalstīm un novērtēts to potenciāls plašākai piemērošanai visā Eiropā.

Vairāk par EESK pētījuma ieteikumiem attiecībā uz vidējā termiņa un ilgtermiņa politiku varat uzzināt šeit.

Varat iepazīties arī ar konferences secinājumiem un ieteikumiem.

Jaunais Eiropadomes priekšsēdētājs António Costa pirmo reizi uzstājoties Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā (EESK), izklāstīja savas galvenās prioritātes attiecībā uz ES. Viņš uzsvēra, ka konkurētspēja ir Eiropas labklājības pamats, un norādīja, ka ir svarīgi to apvienot ar sociālajām tiesībām, lai veidotu ilgtspējīgu nākotni. EESK priekšsēdētājs Oliver Röpke tam piekrita un apgalvoja: “No konkurētspējas jāgūst labums daudziem, nevis tikai dažiem.”

Uzstājoties EESK plenārsesijā tikai dažas dienas pēc stāšanās amatā 1. decembrī, A. Costa aicināja visiem kopā steidzami rīkoties. “Mēs esam uz pareizā ceļa. Mēs esam veikuši diagnozi, mums ir vērienīgi priekšlikumi, bet mums ir jābūt politiskajai gribai. Mums jākoncentrējas uz izaugsmi, darbvietām un sociālu Eiropu, lai mūsdienu jaunā paaudze varētu atskatīties un teikt, ka tas ir bijis brīdis, kad mēs nodrošinājām mūsu labklājību.”

Savas darba kārtības centrā A. Costa ir izvirzījis konkurētspēju un pielāgotas reformas. Viņš ierosina atjaunot vienoto tirgu, samazināt nevajadzīgu regulējumu un ieguldīt prasmēs un inovācijā, lai stiprinātu Eiropas ekonomiku. “Mums ir vajadzīgi spēcīgi uzņēmumi – nevis tāpēc, ka tie ir lētāki, bet gan tāpēc, ka tie ievieš jauninājumus, izmantojot idejas un kvalificētu darbaspēku,” viņš teica. A. Costa aicināja arī veikt uz sniegumu balstītas reformas, iedvesmojoties no NextGenerationEU: “Tas ir jēgpilni attiecībā uz nākotni.” Viņš mudināja dalībvalstis uz atvērtību saistībā ar nākamo ES budžetu.

“Konkurētspēja nav tikai ekonomikas mērķi – šeit runa ir par iespēju radīšanu visiem eiropiešiem un noturības veicināšanu,” teica O. Röpke. “Ekonomiskajai izaugsmei jābūt cieši saistītai ar sociālo progresu un jānodrošina, ka neviens netiek atstāts novārtā.”

A. Costa atzinīgi vērtēja EESK lomu sociālā dialoga veicināšanā un norādīja, ka tas ir “Eiropas modelis” saziņai ar iedzīvotājiem. “Sociālais dialogs, pateicoties sarunām starp dažādiem mūsu sabiedrības pārstāvjiem, ļauj mums rast ilgtspējīgus risinājumus. Tas ir ļoti svarīgi, it īpaši tagad,” viņš teica.

Plenārsēdes debatēs tika apspriesti svarīgi temati, tostarp mājokļi, migrācija un enerģijas izmaksas – jautājumi, ko A. Costa uzskata par prioritāriem. O. Röpke uzsvēra, ka ir vajadzīgi praktiski risinājumi, un norādīja uz ieguldījumiem izglītībā, pārkvalifikācijā, cenas ziņā pieejamos mājokļos un zaļajā pārkārtošanā. “EESK ir pilnībā apņēmusies paust pilsoniskās sabiedrības viedokli, veidojot iekļaujošu, noturīgu un nākotnes izaicinājumiem gatavu Eiropu.” (gb)

Šajā izdevumā:

• Andrey Gnyot: Tautas ienaidnieks – kā Baltkrievija vajā savus žurnālistus
• COP16 un COP29: Mēs paši sev zem kājām graujam pamatu
• Adélaïde Charlier: Cerības uz miljardiem neattaisnojas – COP29 klimatiskais taisnīgums nav panākts
• Luz Haro Guanga: Cīņa par veselīgu planētu – dzīvības un nāves jautājums
• Mariya Mincheva: Cik izmaksā nepiederība Šengenas zonai – izmaksas ir augstas gan Bulgārijai un Rumānijai, gan ES vienotajam tirgum
   

Beļģijas asociācija Grootouders voor het Klimaat (vecvecāki klimata aizsardzībai), rīkojot kampaņu “Mūsu ietaupījumi mazbērnu nākotnei”, 2021. gadā ieguva EESK balvu pilsoniskajai sabiedrībai, jo šajā gadā balva bija vērsta uz klimatrīcību. Kampaņas mērķis bija rosināt 2,4 miljonus beļģu vevecāku novirzīt savus ietaupījumus – kas tajā laikā aktīvos tika lēsti 910 miljardu EUR apmērā – ilgtspējīgākiem projektiem. EESK sarunājās ar Grootouders voor het Klimaat pārstāvjiem par pašreizējo situāciju klimata jomā un finansējuma ilgtspēju, kā arī par viņu cerībām un nākotnes plāniem.

Vai pēc trim gadiem jūsu kampaņai ir jūtami rezultāti? Kā jūs kopumā vērtētu pašreizējo situāciju klimata jomā un finansējuma ilgtspēju Beļģijā - vai ir panākts progress un vai cilvēki vairāk apzinās tā nozīmi?

EESK balva mums sniedza atzinību un atbalstu. Kontaktējoties ar valdību, citām atbalsta organizācijām un iedzīvotājiem, mēs bieži atsaucāmies uz to. Tā mums palīdzēja izveidot vairāk kontaktu un attīstīt savu kampaņu un iesaistīt gan vecvecākus, gan jaunākās paaudzes, izmantojot prezentācijas, darbseminārus un lekciju ciklus par finansējuma ilgtspēju.

Mēs sapratām, ka, lai arī šis vēl nav aktuālākais jautājums, Eiropā jau ir veikti nozīmīgi leģislatīvi pasākumi (taksonomija, zaļais kurss, direktīva par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu, direktīva par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju u.c.), un tas nozīmē, ka uzņēmumi un nozares tagad aizvien vairāk un vairāk uzņemas iniciatīvas, uz kurām mēs varam atsaukties. Tas vieš cerības, un tās ir ļoti vajadzīgas, un par to diemžēl atkal liecina Baku notikušās COP (nesekmīgais) iznākums.

Nesenais pētījums liecina, ka mūsu darbs, kas uzlabo informētību, ir ļoti vajadzīgs. Tikai 5-15% ieguldītāju izmanto savas tiesības lūgt finanšu iestādēm ņemt vērā viņu ilgtspējas apsvērumus. Mums darbs šajā jomā ir jāturpina.

Ko sagaidāt no COP29? Vai piedalāties konferencē, ja ne tieši, tad netieši, atbalstot 12 gadus veco zēnu Ferre un viņa vecvecākus? Vai, jūsuprāt, taisnīgas pārejas procesā klimatfinansējums ir būtisks jautājums?

Šā raksta sagatavošanas laikā COP29 bija tiko beigusies. Jau no paša sākuma mēs sniedzām pilnīgu atbalstu – gan finansiālā, gan komunikācijas ziņā – 12 gadus vecajam Ferre, kas ar saviem vecvecākiem (kuri ir Grootouders voor het Klimaat locekļi) devās uz Baku, lai atkal liktu sadzirdēt bērnu balsis. Vēlamies pateikties arī citiem vecvecākiem un iestādēm, kas mūs atbalstīja.

COP29 konferencei bija jābūt par klimatfinansējuma konferenci, jo taisnīgas pārejas procesā finansējums ir būtisks. Diemžēl Baku konferencē tas netika pietiekami uzsvērts.  Mūsu vēstījums paliek: nauda ir, un mēs aicinām tos, kam tā ir, palielināt centienus un to izmantot ilgtspējīgi mūsu mazbērnu nākotnes vārdā.

Kādi ir Grrootouders voor het Klimaat jaunākie projekti, uz kuriem vēlaties norādīt? Vai ir paredzēti arī citi jauni projekti?

Mēs nezaudējam cerības par nākotni. Asociācija Grootouders voor het Klimaat 2025. gadā – desmit gadus pēc Parīzes nolīguma – izteiks aicinājumu daudziem vecvecākiem, kas ir lielu Flandrijas organizāciju, kuras apvieno gados vecākus iedzīvotājus, locekļi. Mēs veicam sagatavošanas pasākumus – vairāki desmiti vecvecāku, kas ir asociācijas dalībnieki, tiek apmācīti ar pārliecību iesaistīties klimata diskusijās un būt gataviem diskutēt un klausīties.

Esam izveidojuši dažādus darbseminārus, tostarp par ilgtspējīgiem uzkrājumiem un ieguldījumiem, un tajos bez maksas var piedalīties visas vietējās senioru organizācijas. Jau tagad mēs saskaramies ar lielu entuziasmu. 2025. gada novembra beigās organizēsim lielu noslēguma pasākumu, kurš - cerams – būs nevis noslēgums, bet gan aizsākums aizvien aktīvākai darbībai nākotnes vārdā.

Hugo Van Dienderen ir Grootouders voor het Klimaat līdzdibinātajs un līdzpriekšsēdētājs. Grootouders voor het Klimaat tika izveidota 2019. gadā, un tā ir neatkarīga kustība, kurā darbojas gados vecāki cilvēki, galvenokārt vecvecāki, kas vēlas nākamajām paaudzēm nodot apdzīvojamu pasauli.

Fotoattēlā: Ferre ar saviem vecvecākiem COP29 Baku. Ferre bija iespēja šajā nozīmīgajā forumā paust bažas par klimata krīzi.

Gados jaunā klimata un cilvēktiesību aktīviste un Beļģijas organizācijas “Youth for Climate Belgium” līdzdibinātāja Adélaïde Charlier ir uzskaitījusi visas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku tikko noslēgtās COP29 klimata vienošanās problēmas. Daudzi COP29 vērtē kā sagrautas uzticēšanās un nevienlīdzīgas attieksmes simbolu klimata jautājumos – šī konference neaizsargātajām valstīm un pilsoniskai sabiedrībai nesusi dziļu vilšanos.

Baku nesen notikusī COP29 klimata konference ir sašķēlusi pasauli – neaizsargātās valstis un pilsoniskā sabiedrība ir dziļi satricināta, jo ir zaudējusi uzticēšanos. Lai gan ir panākta vienošanās, ka līdz 2035. gadam katru gadu 300 miljardi USD tiks iedalīti, lai jaunattīstības valstīm palīdzētu pielāgoties klimata pārmaiņām, bez ievērības ir atstātas klimata krīzes priekšplānā esošo valstu neatliekamās vajadzības.

“Labāk vienošanos nenoslēgt nekā vienoties par kaut ko sliktu”

24 stundas pirms vienošanās slēgšanas fosilā kurināmā izmantošanas izbeigšanas līguma iniciatīvas globālās iesaistes direktors Harjeet Singh paziņoja: “Labāk vienošanos nenoslēgt nekā vienoties par kaut ko sliktu”. Viņa teiktajā atbalsojās starp problēmu skartajām valstīm, pilsonisko sabiedrību un bagātākajām valstīm augošā spriedze. Svētdien konferencē nācās izdarīt skarbus secinājumus: izvirzīts tikai viens finansiāls mērķis, respektīvi, 300 miljardu lielas ikgadējas finanšu saistības laikā līdz 2035. gadam. Tas ir apsmiekls, jo šī summa krasi atšķiras no neaizsargāto valstu kolektīvi pieprasītās (1,3 triljoni USD, kas nepieciešami, lai segtu pielāgošanos, ietekmes mazināšanu un zaudējumu novēršanu).

Šī vienošanās ir saistīta ar jauno kolektīvo skaitliski izteikto mērķi, kas izvirzīts klimatiskās pārkārtošanās finansēšanai jaunattīstības valstīs. Lai gan šī summa ir trīs reizes lielāka par 2009. gadā noteikto 100 miljardu USD mērķi, kas tika sasniegts tikai ar divu gadu nokavēšanos 2022. gada beigās, tā joprojām ir nepietiekama. 2009. gadā noteiktās 100 miljardu USD lielās saistības, ņemot vērā inflāciju, līdz 2035. gadam būs tikai 258 miljardi USD, un līdz ar to reālais ieguldījumu pieaugums būs tikai 42 miljardi ASV dolāru tagadējā izteiksmē. Neaizsargāto valstu prasība ir skaidra: “Nevis miljardi, bet triljoni”.

Ierosinātā finanšu mērķa struktūra ir tikpat neapmierinoša kā pati summa. Tai nav noteiktas konkrētas publiskā finansējuma mehānismu saistības, piemēram, dotācijas vai subsīdijas, kas ir ārkārtīgi nepieciešamas globālo dienvidu valstīm.

Nav arī paredzēti detalizētāki mērķrādītāji, kas būtu vērsti uz pienācīgu seku mazināšanas, pielāgošanās un zaudējumu novēršanas finansēšanu. Iztrūkst tiešas orientācijas uz pielāgošanos, turklāt nesamērīgs uzsvars likts uz klimata pārmaiņu mazināšanu, kuru galvenokārt finansē daudzpusējas attīstības bankas un privātais sektors, un tas liecina par to, ka nav labotas 2009. gadā pieļautās kļūdas, kad pielāgošanās finansējums bija ļoti nepietiekams, nebija paredzēta atbildība un tieši zaudējumu novēršanai paredzēts finansējums.

Turklāt, lai gan zaudējumi ir minēti, runāts par tiem ir tikai aptuveni un virspusēji un tie nav jēgpilni integrēti nolīgumā. Regulējums arī nosaka lielu atkarību no privātā finansējuma, tostarp publiskā un privātā sektora partnerībām, samazināta riska privātā sektora ieguldījumiem, kas atbalstīti ar publiskiem līdzekļiem, un pilnībā privātiem ieguldījumiem, kas tiek aktīvi veicināti.

Vēsturiskās atbildības ignorēšana

Papildus finansējuma nepietiekamībai vienošanās liecina par dziļām plaisām klimata diplomātijā. Turīgākās valstis nav diferencējušas atbildību un daļu finansiālā sloga uzkrāvušas neaizsargātajām valstīm, kuras jau tagad cieš no klimata ietekmes. Tādas valstis kā Indija, Kuba, Bolīvija un Nigērija ir sašutušas un apsūdz bagātās valstis par to, ka tās nav samaksājušas par savām vēsturiskajām siltumnīcefekta gāzu emisijām.

Šī patvaļa ir sagrāvusi uzticēšanos un sakāpinājusi spriedzi COP sarunu vēsturē vēl nepieredzētos augstumos. Pašreiz solītie 300 miljardi USD ir nieks salīdzinājumā ar 1 triljonu ASV dolāru – ANO ekspertu aprēķināto minimālo ieguldījumu, kas nepieciešams jaunattīstības valstīm (izņemot Ķīnu) līdz 2035. gadam.

Spiediens uz slikto vienošanos

Milzīga politiskā spiediena rezultātā pasaules nabadzīgākās un neaizsargātākās valstis, tostarp 45 vismazāk attīstītās valstis un 40 mazās salu valstis, vienošanos tomēr ir akceptējušas. Bailes tām likušas piekāpties, jo pretējā gadījumā vienošanās varētu arī palikt nenoslēgta, un D. Trump prezidenta amatā varētu apdraudēt turpmāko progresu klimata jomā. Daudziem šāds kompromiss: bija ļoti smags solis, jo jāsamierinās ar nepietiekamu finansējumu tūlītējās palīdzības nodrošināšanai.

Kavēšanās cena

Šī sliktā vienošanās nav tikai diplomātiska neveiksme; tā radīs postošas sekas daudzu miljonu cilvēku dzīvē. Ekstremālu laikapstākļu, jūras līmeņa celšanās un resursu trūkuma dēļ neaizsargātās valstis jau ir sasniegušas galējās robežas. Bagātāko valstu valdībām ir jāsaprot, ka tūlītēji ieguldījumi klimatrīcībā būs lētāki, nekā tā gigantiskā summa, kas būs jāmaksā tad, ja gaidīsim, kad daba mums piestādīs savu rēķinu.

COP29 rezultāti ir skaļš atgādinājums: klimata krīze prasa drosmīgu un tūlītēju rīcību un taisnīgu attieksmi pret tiem, kuri ir skarti visvairāk. Ja mēs neapņemsimies nostāju mainīt, atšķirības starp globālajiem ziemeļu un globālajiem dienvidiem padziļināsies un graus visdziļāko globālās klimatsadarbības būtību.

Gatavojoties COP30, ir skaidrs, ka cīņa par klimatisko taisnīgumu vēl nebūt nav beigusies.

Adélaïde Charlier ir 23 gadus veca Eiropas klimatiskā taisnīguma aktīviste. Vislabāk viņa pazīstama kā Beļģijas organizācijas “Youth for Climate” līdzdibinātāja un tagad arī kā tilta organizācijas dibinātāja (tilts starp jaunatnes un klimata politiku). Viņa ir arī iekļauta 2024. gada Forbes “30 zem 30” nominantu vidū.

Mariya Mincheva

Bulgārija un Rumānija izpildīja nosacījumus, lai 2011. gadā pievienotos Šengenas zonai. Tomēr arī 13 gadus vēlāk tām joprojām nav piešķirtas visas brīvas pārvietošanās priekšrocības. Šī neatbilstība rada politisku cenu un vairo eiroskepticismu.

Padomes sanāksmē, kas 22. novembrī notika Budapeštā, Ungārijas, Austrijas, Bulgārijas un Rumānijas iekšlietu ministri vienojās ierosināt vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu datumu pārbaužu atcelšanai pie sauszemes robežām, ar nosacījumu, ka tiek pieliktas lielākas pūles, lai apturētu neatbilstīgos migrantus, kas ierodas pa Rietumbalkānu maršrutu.

Šengenas nolīgums ir būtisks brīvai personu kustībai, kā arī brīvai preču, pakalpojumu un kapitāla apritei Eiropas Savienībā, un tas ir svarīgs ES saimniecisko panākumu faktors. Ierobežojumi apdraud ES konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi un kavē sociālās tirgus ekonomikas īstenošanu saskaņā ar Līgumiem.

Gadiem ilgi dalībvalstis laiku pa laikam ir atjaunojušas pagaidu robežkontroli. Tomēr šo lēmumu saimnieciskā un sociālā ietekme uz vienoto tirgu nav tikusi izvērtēta. Eiropas Komisija novērtē fiziskos tirdzniecības šķēršļus, taču tie attiecas tikai uz tādiem notikumiem kā robežu blokāde, demonstrācijas un uzbrukumi kravas automobiļiem. Sauszemes robežkontroles ietekme, tostarp Šengenas dalībvalstu ieviesta robežkontroles pagaidu atjaunošana, netiek ņemta vērā.

Padome 2023. gadā piekrita atcelt iekšējās gaisa telpas un jūras robežkontroles ar Bulgāriju un Rumāniju no 2024. gada 31. marta. Tomēr pārbaudes pie iekšējām sauszemes robežām ir saglabātas, nenosakot datumu to atcelšanai, un tas rada ievērojamas izmaksas un neļauj uzņēmumiem pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības.

Veicot pasākumus ceļā uz Bulgārijas un Rumānijas pilnīgu integrāciju Šengenas zonā, ES var stiprināt savu iekšējo saliedētību, uzlabot konkurētspēju un ievērot brīvas pārvietošanās un solidaritātes pamatprincipus, kas ir ES projekta pamatā.

Eiropas Parlaments ir norādījis, ka nepievienošanās Šengenas zonai varētu ietekmēt tirgus gaidas attiecībā uz šo valstu statusu Eiropas Savienībā. Tas ir politisks signāls, un tas varētu ietekmēt valsts obligāciju ienesīgumu, finanšu aktīvu cenu un procentu likmes, kas attiecas uz uzņēmumiem un mājsaimniecībām, kā arī varētu kaitēt reālajai ekonomikai.

Abas valstis katru gadu maksā miljardiem eiro, jo ir palielinājušās loģistikas izmaksas, kavējas preču un aprīkojuma piegāde, kā arī pieaug degvielas un ar autovadītājiem saistītās izmaksas. Šīs tiešās izmaksas neizbēgami tiek pārnestas uz patērētājiem, jo palielinās cenas, un ietekmē darba ņēmēju fizisko un psihoemocionālo veselību.

Šī situācija kavē tūrismu. Nepiederība Šengenas zonai kavē brīvu darbaspēka pārvietošanos, ierobežojot Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju iespējas meklēt darbu kaimiņos esošajās ES dalībvalstīs. Šis ierobežojums skar būvniecības, lauksaimniecības un pakalpojumu nozari, kas lielā mērā ir atkarīgas no sezonas un pagaidu darbiniekiem.

Savā ziņojumā par vienotā tirgus nākotni Enrico Letta aicina ES iestādes stingri iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem ierobežot pārvietošanās brīvību starp dalībvalstīm, tostarp pret tehniskiem ierobežojumiem attiecībā uz maršrutiem un autotransportu, kā arī pret jebkādu Šengenas nolīguma apturēšanu.

Ir pēdējais laiks Padomei noteikt datumu, kurā jāatceļ sauszemes robežkontrole starp Bulgāriju, Rumāniju un pārējām dalībvalstīm, kas ir Šengenas zonas dalībvalstis. Galīgais lēmums par šo jautājumu ir gaidāms ES Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē 12. decembrī.