Mariya Mincheva

Bulgārija un Rumānija izpildīja nosacījumus, lai 2011. gadā pievienotos Šengenas zonai. Tomēr arī 13 gadus vēlāk tām joprojām nav piešķirtas visas brīvas pārvietošanās priekšrocības. Šī neatbilstība rada politisku cenu un vairo eiroskepticismu.

Padomes sanāksmē, kas 22. novembrī notika Budapeštā, Ungārijas, Austrijas, Bulgārijas un Rumānijas iekšlietu ministri vienojās ierosināt vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu datumu pārbaužu atcelšanai pie sauszemes robežām, ar nosacījumu, ka tiek pieliktas lielākas pūles, lai apturētu neatbilstīgos migrantus, kas ierodas pa Rietumbalkānu maršrutu.

Šengenas nolīgums ir būtisks brīvai personu kustībai, kā arī brīvai preču, pakalpojumu un kapitāla apritei Eiropas Savienībā, un tas ir svarīgs ES saimniecisko panākumu faktors. Ierobežojumi apdraud ES konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi un kavē sociālās tirgus ekonomikas īstenošanu saskaņā ar Līgumiem.

Gadiem ilgi dalībvalstis laiku pa laikam ir atjaunojušas pagaidu robežkontroli. Tomēr šo lēmumu saimnieciskā un sociālā ietekme uz vienoto tirgu nav tikusi izvērtēta. Eiropas Komisija novērtē fiziskos tirdzniecības šķēršļus, taču tie attiecas tikai uz tādiem notikumiem kā robežu blokāde, demonstrācijas un uzbrukumi kravas automobiļiem. Sauszemes robežkontroles ietekme, tostarp Šengenas dalībvalstu ieviesta robežkontroles pagaidu atjaunošana, netiek ņemta vērā.

Padome 2023. gadā piekrita atcelt iekšējās gaisa telpas un jūras robežkontroles ar Bulgāriju un Rumāniju no 2024. gada 31. marta. Tomēr pārbaudes pie iekšējām sauszemes robežām ir saglabātas, nenosakot datumu to atcelšanai, un tas rada ievērojamas izmaksas un neļauj uzņēmumiem pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības.

Veicot pasākumus ceļā uz Bulgārijas un Rumānijas pilnīgu integrāciju Šengenas zonā, ES var stiprināt savu iekšējo saliedētību, uzlabot konkurētspēju un ievērot brīvas pārvietošanās un solidaritātes pamatprincipus, kas ir ES projekta pamatā.

Eiropas Parlaments ir norādījis, ka nepievienošanās Šengenas zonai varētu ietekmēt tirgus gaidas attiecībā uz šo valstu statusu Eiropas Savienībā. Tas ir politisks signāls, un tas varētu ietekmēt valsts obligāciju ienesīgumu, finanšu aktīvu cenu un procentu likmes, kas attiecas uz uzņēmumiem un mājsaimniecībām, kā arī varētu kaitēt reālajai ekonomikai.

Abas valstis katru gadu maksā miljardiem eiro, jo ir palielinājušās loģistikas izmaksas, kavējas preču un aprīkojuma piegāde, kā arī pieaug degvielas un ar autovadītājiem saistītās izmaksas. Šīs tiešās izmaksas neizbēgami tiek pārnestas uz patērētājiem, jo palielinās cenas, un ietekmē darba ņēmēju fizisko un psihoemocionālo veselību.

Šī situācija kavē tūrismu. Nepiederība Šengenas zonai kavē brīvu darbaspēka pārvietošanos, ierobežojot Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju iespējas meklēt darbu kaimiņos esošajās ES dalībvalstīs. Šis ierobežojums skar būvniecības, lauksaimniecības un pakalpojumu nozari, kas lielā mērā ir atkarīgas no sezonas un pagaidu darbiniekiem.

Savā ziņojumā par vienotā tirgus nākotni Enrico Letta aicina ES iestādes stingri iebilst pret jebkādiem mēģinājumiem ierobežot pārvietošanās brīvību starp dalībvalstīm, tostarp pret tehniskiem ierobežojumiem attiecībā uz maršrutiem un autotransportu, kā arī pret jebkādu Šengenas nolīguma apturēšanu.

Ir pēdējais laiks Padomei noteikt datumu, kurā jāatceļ sauszemes robežkontrole starp Bulgāriju, Rumāniju un pārējām dalībvalstīm, kas ir Šengenas zonas dalībvalstis. Galīgais lēmums par šo jautājumu ir gaidāms ES Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē 12. decembrī.

Bulgārija un Rumānija maksā lielu ekonomisku un politisku cenu par to, ka tās pilnībā negūst labumu no Šengenas režīma, un tas negatīvi ietekmē arī ES konkurētspēju un ekonomikas izaugsmi. Ziņotāja, kas izstrādāja atzinumu “Cik vienotajam tirgum izmaksā nepiederība Šengenas zonai: ietekme uz Bulgāriju un Rumāniju”, Mariya Mincheva uzskata, ka ES Padomei nekavējoties jānosaka datums sauszemes robežkontroles atcelšanai starp abām valstīm un pārējām Šengenas zonas dalībvalstīm.  (ll)

Progresa un solījumu gads: EESK priekšsēdētāja Oliver Röpke pārdomas

Domās kavējos pie 2024. gada, kurš tuvojas izskaņai un kurā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) guvusi nozīmīgus panākumus. Kopā esam stiprinājuši pilsoniskās sabiedrības ietekmi un demokrātijas principus un atbalstījuši ilgtspēju Eiropā un pasaulē.

Viens no mūsu atskaites punktiem, par ko varam lepoties visvairāk, bija sāktā iniciatīva “Paplašināšanās kandidātvalstu locekļi”, ar kuru EESK konsultatīvajos procesos iesaistījām ES kandidātvalstu pārstāvjus. Šī iniciatīva vēlreiz apliecina mūsu apņēmību gatavot nākamās dalībvalstis visaptverošai dalībai ES veidošanā un īstenot pārredzamu un uz nopelniem balstītu paplašināšanās procesu.

Parakstot saprašanās memorandu ar Brazīlijas Ilgtspējīgas ekonomikas un sociālās attīstības padomi, paplašinājām globālās partnerības. Manas tikšanās ar Brazīlijas prezidentu Lula da Silva liecināja, ka tādā veidā izdevies nostiprināt sadarbību ilgtspējīgas attīstības un demokrātijas jomā. . G20 sociālajā samitā Riodežaneiro gan EESK, gan prezidents Lula da Silvaun Brazīlijas valdība uzņēmās svarīgu lomu un iestājās par pārvaldības reformu un sociālās aizsardzības stiprināšanu. Savukārt mūsu partnerība ar Āfrikas Savienību, kas ar kopīgu deklarāciju oficiāli tika apstiprināta ANO Nākotnes samitā, uzsvēra, ka vajadzīga iekļaujoša globālā pārvaldība un taisnīga klimatrīcība. Šīs globālās iniciatīvas liecina par EESK pieaugošo ietekmi kopīgu problēmu risināšanā.

Eiropas Pilsoniskās sabiedrības nedēļa parādīja, cik svarīga ir vietējā līmeņa iesaiste ES nākotnes veidošanā. Augsta līmeņa forumā par paplašināšanās jautājumiem atkārtoti norādījām, ka paplašināšanās nenozīmē tikai robežu paplašināšanu, bet arī kopīgo vērtību padziļināšanu. Tikšanās ar valstu vadītājiem, piemēram, Albānijas premjerministru Edi Rama, bija vērstas uz to, lai nodrošinātu, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga loma sarunās par pievienošanos Eiropas Savienībai. Šos centienus papildināja EESK Biroja sēdē Varšavā notikušās debates par digitālo pārveidi, kas tehnoloģisko progresu saskaņo ar Eiropas vērtībām, proti, taisnīgumu un godīgumu. Šie pūliņi veido pamatu gaidāmajai Polijas prezidentūrai ES Padomē.

Raugoties uz 2025. gadu, EESK uzmanības centrā joprojām ir līdzdalības demokrātijas stiprināšana, sociālā taisnīguma veicināšana un tādu globālu problēmu risināšana kā klimata pārmaiņas un digitalizācija. EESK turpinās nenogurstoši strādāt tādas Eiropas labā, kas ieklausās, iedvesmo un nevienu neatstāj novārtā.

Lai nākamais gads atnes mieru, progresu un labklājību visiem! 

“Mēs, lauku sievietes, nevēlamies, lai uz mums raugās ar nožēlu vai līdzjūtību; mēs vēlamies, lai mūs atzīst un novērtē kā sabiedrotās virzībā uz ilgtspējīgu attīstību. Mums ir vajadzīgas iespējas un kvalitatīvi pamatpakalpojumi, lai mēs varētu palikt savās teritorijās un turpināt apgādāt pasauli ar pārtiku,” saka Luz Haro Guanga, Ekvadoras zemniece un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona lauku sieviešu tīkla (RedLAC) izpildsekretāre, kura nesen uzstājās EESK debatēs par tēmu “Sievietes un trīskāršā planētas krīze”.” Sniedzot interviju EESK Info, Haro Guanga runā par klimata pārmaiņu ietekmi Latīņamerikā un kāpēc, neraugoties uz COP 16 neveiksmēm, cīņā par ilgtspējīgāku un veselīgāku planētu nav vietas un laika pesimismam.

Jūsu organizācija RedLAC piedalījās COP16. Vai esat vīlusies par konferences rezultātiem, ņemot vērā to, ka jautājumā par finansējumu dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai nav panākta vienprātība? Vai COP16 laikā tika kaut kas sasniegts?

Haro Guanga: Kā Ekvadoras lauku sieviete es cīnījos par lauku sieviešu tiesībām Ekvadorā kopš 20. gadsimta 80. gadiem. Viena no mācībām, ko esmu guvusi šajos gandrīz 40 gados, ir tā, ka sociālie procesi ir saistīti ar milzīgiem centieniem, tie sniedz tikai nelielus tūlītējus ieguvumus un, galvenokārt, prasa noturību, konsekvenci un uzstājību. Vienprātība par finansējumu dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai būtu bijis lielisks sasniegums, taču esmu pārliecināta, ka tūkstošiem pilsētu un lauku vīriešu un sieviešu viedokļi, kas ļoti aktīvi tika pausti COP16, ir iekarojuši tās sirdis un prātus, kas iepriekš nebija vēlējušies atbalstīt šo steidzamo rīcību klimata jomā.

Mēs nesasniedzām savu mērķi, bet tagad mums ir jāturpina cīnīties katras pilsētas, kopienas un valsts iestādēs un jāpanāk, ka tās ņem vērā mūsu viedokļus un izmanto savu personīgo, tehnisko un politisko gribu, lai pieņemtu vislabākos lēmumus un nākotnē izvairītos no bada izraisītas cilvēku nāves, kas varētu būt sekas tam, ja šodien nerīkojas.

Kā klimata pārmaiņas ietekmē pamatiedzīvotāju un lauku sievietes Latīņamerikā?

Vēlos uzsvērt dažus faktus no dokumenta, ko sagatavojusi Amerikas valstu organizācijas (OAS) Amerikas Sieviešu komisija (CIM), pamatojoties uz dialogiem ar 70 līderēm no 16 valstīm. Dialoga process sākās 2024. gada septembrī. Ar dokumentu tika iepazīstināti COP16 dalībnieki, un tajā ir iekļauti lauku sieviešu viedokļi.

Dokumentā secināts, ka klimata pārmaiņas ir realitāte visās valstīs, tostarp Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, un tās rada nopietnas sekas. Tomēr tika izceltas četras klimata tendences.

Ilgstoši sausumi: Dažas valstis ziņoja par mēnešiem ilgiem periodiem, kuros nokrišņu daudzums bija ļoti neliels, un dažas valstis ziņoja par gadiem ilgiem sausuma periodiem.

Ievērojama temperatūras paaugstināšanās salīdzinājumā ar normālo līmeni: Šī augstā temperatūra kopā ar sausu augsni veicina daudzus ugunsgrēkus (dažus spontānus un citus apzināti izraisītus), bet tos visus saasina sausums, kas ietekmē dzīvību un bioloģiski daudzveidīgas sistēmas. Piemēram, Brazīlijas sanāksmes laikā tika ziņots, ka Piauí štatā ir notikuši 300 aktīvi ugunsgrēku uzliesmojumi.

Vētras: Tika minēts, ka lietusgāzes ir intensīvas un notiek ļoti īsos laika posmos, ko bieži papildina spēcīgas vēja brāzmas. Dalībnieki no Centrālamerikas, Meksikas, Dominikānas Republikas un Kolumbijas piekrastes norādīja, ka pieaug viesuļvētru un tropisko vētru, kas ietekmē to teritoriju, intensitāte un biežums.

Nokrišņu daudzuma izmaiņas: “Lietus, kad to neviens negaida,” ir frāze, kas izskanēja visās sanāksmēs, un dienvidu un Andu reģionu pārstāvji minēja negaidītas salnas, krusu un snigšanu. Kopumā vērojama gada nokrišņu daudzuma samazināšanās, taču tika norādīts, ka lietus pāraug spēcīgās lietusgāzēs, kas izraisa plūdus un dabas katastrofas, kurās bojā iet cilvēki, infrastruktūra, ceļi un kultūraugi un kuras ietekmē dzīves apstākļus, galvenokārt lauku apvidos. Kāds dalībnieks stāstīto apkopoja vienā teikumā, atzīstot, ka “dažkārt lietus ir postošs”.

Otrkārt, jānorāda, ka tiek izmantotas ilgtnespējīgas metodes un paņēmieni, kas noplicina dabas resursus. Satraucošākās un visbiežāk minētās problēmas bija mežizstrāde vai mežu un mangrovju atmežošana; apzināti izraisīti meža ugunsgrēki; neatbilstoša ūdens resursu apsaimniekošana; piesārņošana; intensīvu, ekspansīvu, ūdensietilpīgu un piesārņojošu darbību veicināšana un agroķīmisko vielu, herbicīdu un pesticīdu pārmērīga lietošana.

Viens no aspektiem, kam tika pievērsta liela vērība, bija dažu vietējās pārvaldes iestāžu un valstu valdību bezdarbība, par kuru liecina tas, ka netiek izstrādāts tiesisks regulējums, lai ierobežotu destruktīvas darbības un veicinātu ilgtspējīgas ražošanas stratēģijas. Dažās valstīs ir spēkā noteikumi, bet korupcijas vai personisku politisko interešu dēļ iestādes tos neīsteno.

Tādēļ starptautiskā līmeņa vadītājiem jāizdara lielāks spiediens uz valstīm, lai tās ievērotu to parakstītos bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu ierobežošanas līgumus.

Cik optimistiski vai pesimistiski raugāties uz virzienu, kādā iet klimata un vides aizsardzība? Kas, Jūsuprāt, būtu jādara?

Ja mums nebūs vērienīgu mērķu, mēs negūsim lielus panākumus. Klimata pārmaiņas mūs ietekmē un to ietekme strauji palielinās, taču mēs nedrīkstam pārtraukt centienus pievērst lēmumu pieņēmēji uzmanību tiem būtiskajiem aspektiem, kuriem vajadzīga prioritāra rīcība, proti, ne tikai finansējums, bet arī koordinācija, sadarbība un mazāk egoisma un darbības tikai politiskās pārliecības vārdā.

Esmu optimiste. Ja turpināsim uzstāt, pacelt balsi un neatlaidīgi atbalstīt ilgtermiņa sociālos procesus, ja kaldināsim stratēģiskas alianses Ziemeļamerikā, Centrālamerikā, Dienvidamerikā un visā pasaulē, mēs spēsim ietekmēt publiskās politikas pasākumus un nodrošināt, ka cilvēki, kuru rokās ir vara un kuri pieņem lēmumus, rīkojas apzinoties, ka steidzami jāierobežo klimata pārmaiņas un vienlaikus arī darbības, kas palielina klimata pārmaiņu kaitīgo un postošo ietekmi uz mūsu planētu: ugunsgrēki, viena kultūrauga audzēšana, insekticīdu un ķīmisko vielu neselektīva izmantošana, ūdens baseinu iznīcināšana, neselektīva zveja, ūdens avotu iznīcināšana, notekūdeņu attīrīšana utt.

Pesimisms vājinās mūsu balsis, galu galā spiežot mūs pārtraukt darbu un pūliņus. Cīņā par ilgtspējīgāku un veselīgāku planētu, neraugoties uz negatīvām norisēm, nedrīkstam zaudēt laiku un nav vietas pesimismam. Pašreizējām un nākamajām paaudzēm tas ir dzīvības vai nāves jautājums!

Rīkoties vajadzēja vakar. Taču šodien nekas mūs netraucē mainīt attieksmi un uzņemties saistības visu cilvēku labā.

Luz Haro Guanga ir Ekvadoras zemniece un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona lauku sieviešu tīkla (RedLAC) izpildsekretāre, kā arī Ekvadorā izveidotās RedLAC tehniskās struktūras FUNMUJERURAL-e vadītāja. RedLAC ir sociāla organizācija, ko veido vairāk nekā 200 lauku sieviešu organizāciju no Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīm. Organizācija tika izveidota 1990. gadā Argentīnā, lai veicinātu lauku sieviešu efektīvu pilsonisko un politisko līdzdalību. Pateicoties RedLAC ilgstošajiem centieniem, Amerikas valstu organizācija (OAS) laikposmu no 2024. līdz 2034. gadam pasludināja par Amerikas lauku apvidu sieviešu, pusaudžu un meiteņu tiesību desmitgadi.

Autors: Andrey Gnyot

Lai Baltkrievijā tiktu arestēts, pietiek izvēlēties nepareizu profesiju. Kā izrādās, par šādu liktenīgu kļūdu jūs var arestēt pat Eiropas centrā, piemēram, Serbijā. Un to palīdzēs izdarīt tāda prestiža starptautiska organizācija kā Interpols. Manos vārdos ir jūtams rūgtens sarkasms un rūgta patiesība, bet es nepārspīlēju. Mani sauc Andrey Gnyot. Esmu baltkrievu kinorežisors, žurnālists un bijušais politieslodzītais. Šis ir mans stāsts.

1999. gadā es nolēmu kļūt par žurnālistu. Televīzija un radio bija mana aizraušanās, sapnis un vaļasprieks. Vai septiņpadsmitgadīgs jaunietis būtu varējis iedomāties, ka viņa valstī neatkarīga žurnālistika tiks nodēvēta par ekstrēmismu un visi pārējie mediji tiks padarīti par propagandas ruporiem? Nē, neviens no mums negaidīja, ka kas tāds notiks 21. gadsimta Eiropā. Tomēr tieši šāda situācija šobrīd ir diktatoriskajā Baltkrievijā: valstī nav neviena neatkarīga plašsaziņas līdzekļa. Visas plašsaziņas līdzekļu struktūras pieder valstij. Valsts stingri kontrolē redakcionālo politiku, kas ir ļoti vienkārša: Lukašenko pašpasludinātā vara tiek slavināta, un ikviens, kurš uzdrošinās to kritizēt, pat ja tas tiek darīts konstruktīvi, tiek dēvēts par “tautas ienaidnieku”, izmantojot no komunistiskās pagātnes aizgūtu epitetu.

Tādējādi 2000. gadu vidū jauns un naivs žurnālistikas absolvents mēģināja rast savu vietu šajā profesijā. Studiju laikā un pēc tām es guvu lielu praktisko pieredzi televīzijā un radio un skaidri zināju, ko vēlos. Taču iespēju logs strauji aizvērās: privātās radiostacijas slēdza vai pārņēma valsts, bet neatkarīgās televīzijas nespēja nodrošināt apraides frekvenci. Izvēle bija maza: vai nu nodarboties ar propagandu, vai arī izvairīties no jutīgiem jautājumiem un aprobežoties ar bezzobainu izklaidi. Žurnālistika Baltkrievijā izdzīvoja, tikai pateicoties dažiem laikrakstiem un neatkarīgiem interneta portāliem. Daudzi žurnālisti pameta profesiju, daudzi tika pakļauti represijām. Baltkrievijas Informācijas ministrija regulāri izteica brīdinājumus plašsaziņas līdzekļiem, un pietika ar trim brīdinājumiem, lai to licence tiktu anulēta. Saskaņā ar Baltkrievijas Žurnālistu asociācijas datiem 2020.-2024. gadā laikrakstu skaits samazinājās par 21 %. Baltkrievijas tirgū palika tikai nekaitīgas publikācijas, piemēram, vasarnīcu īpašniekiem, joku un krustvārdu mīklu mīļotājiem. Iestādes vai nu slēdza visas neatkarīgās sociālpolitiskās publikācijas, vai arī tās izvēlējās atteikties no drukāšanas, jo to darbība bija kļuvusi neiespējama.

Par laimi, man izdevās atrast kompromisa risinājumu, – es publiski pārorientējos uz režiju un radošo darbu, kur guvu ievērojamus panākumus. Tajā pašā laikā turpināju žurnālistikas darbu kā brīvprātīgais, neizpaužot savu vārdu, lai netiktu atklāts. Tā izrādījās efektīva taktika. Izmantojot visu savu pieredzi un profesionālos kontaktus, es varēju nodrošināt neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus ar svaigiem videomateriāliem no 2020. gada, kā arī varēju iesaistīties pilsoniskajā un politiskajā aktivitātē, – kļuvu par cilvēktiesību pilsoniskās kustības “Baltkrievijas brīvo sportistu asociācija SOS.BY” līdzdibinātājiem. Nedomāju, ka mani var apsūdzēt neobjektivitātē un ieinteresētībā, jo es izvēlējos nostāties savas valsts iedzīvotāju pusē, – diktatūrai nav nekā kopēja ar objektivitāti, tāpat kā propagandai nav nekā kopēja ar žurnālistiku.

2021. gadā preses brīvības reitingā Baltkrievija ieņēma 158. vietu no 180 valstīm. Salīdzinot ar 2020. gadu, tā nokritās par piecām vietām. “Baltkrievija ir mediju darbiniekiem bīstamākā valsts Eiropā,” brīdina starptautiskā cilvēktiesību organizācija “Reportieri bez robežām”.

Pievērsiet uzmanību baltkrievu vēlmēm 2020. gada protestu laikā: 60 % respondentu galvenais ziņu avots ir internets un sociālie mediji. Televīzija – tikai 11 % respondentu. Preses izdevumi – 7 %, radio – 5 %. To apzinājies, diktatoriskais režīms sāka rīkoties skarbi un bez kompromisiem. Galvenais izgudrojums bija cīņa pret “ekstrēmismu” kā pamats cenzūrai un vajāšanai. Varas iestādes bloķē piekļuvi to plašsaziņas līdzekļu saturam, kuri turpina savu darbību no ārvalstīm, un jebkura sadarbība ar tiem tiek uzskatīta par ekstrēmisma izpausmi.

Baltkrievijā 2023. gada beigās ieslodzījumā atradās 32 žurnālisti. Aizturēšanas centros žurnālisti ir bijuši pakļauti spiedienam un necilvēcīgai attieksmei. Pēc cilvēktiesību aktīvistu teiktā, blogeris un žurnālists Igors Losiks no “Radio Brīvība” ilgstoši rīkoja badastreiku cietuma kolonijā, pēc tam sagraizot sev rokas un kaklu. Viņam tika piespriests 15 gadu cietumsods. Ir pastiprinājusies kriminālvajāšana par jebkāda veida sadarbību ar neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, ko dēvē par “ekstrēmistu formācijām”. Jauna tendence ir vajāt ne tikai pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, bet arī parastos iedzīvotājus, kuri komentē jebkādus sociālus un politiskus pasākumus žurnālistiem.

2024. gada 31. oktobrī Baltkrievijas režīms pasludināja manu personīgo Instagram kontu par “ekstrēmistisku materiālu”. Tas nozīmē, ka ne tikai es, bet arī visi mani sekotāji Baltkrievijā tiks saukti pie atbildības par pievienošanos manam kontam. Diktatūra par “ekstrēmistiskiem“ ir atzinusi vairāk nekā 5000 interneta resursu Baltkrievijā. Iespējams, neviena cita valsts Eiropā nespēj lepoties ar šādu iespaidīgu statistiku! Vai mēs, baltkrievi, uzskatām, ka Baltkrievijas žurnālistikas problēmai tiek pievērsta pietiekama uzmanība? Teikšu jums godīgi: nē, šai problēmai netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Baltkrievijā ne tikai tiek likvidēta žurnālistikas institūcija, bet arī fiziski iznīcināti žurnālistikas profesionāļi.

Diktatūra cenšas vajāt žurnālistus un aktīvistus arī ārpus Baltkrievijas. Mans gadījums ir spilgts šādas vajāšanas piemērs. Režīms ir iemācījies izmantot demokrātiskās institūcijas, lai sasniegtu savus briesmīgos mērķus. Žurnālisti, aktīvisti, blogeri un politiski aktīvi pilsoņi tiek vajāti par nodokļu noziegumiem, galvenokārt par nodokļu nemaksāšanu pagātnē. Tas ir izrādījies lielisks dūmu aizsegs, lai slēptu politiskos motīvus, kas ir vajāšanas pamatā. Cilvēktiesību aktīvists un Nobela prēmijas laureāts Ales Bialiatski atrodas cietumā par apsūdzībām finanšu jomā. Neatkarīgā plašsaziņas līdzekļa “TUT.BY” (ko režīms iznīcināja 2020. gadā) galvenā redaktore un viņas kolēģi atrodas ieslodzījumā pēc tā paša finanšu panta. To pašu pantu par finanšu noziegumiem Interpols akceptēja manis meklēšanai. Interpolam bija vajadzīgi gandrīz astoņi mēneši, lai veiktu iekšējo izmeklēšanu un secinātu, ka manis meklēšana ir pretrunā ar viņu konstitūcijas 2. un 3. pantu. Neraugoties uz to, mani aizturēja un ieslodzīja Belgradas centrālajā cietumā uz septiņiem mēnešiem un sešām dienām. Es pavadīju piecus mēnešus mājas arestā ar stingriem ierobežojumiem. Serbijas Augstākā tiesa divas reizes nolēma izdot mani diktatoriskajai Baltkrievijai. Divas reizes mēs ar manu advokātu šo lēmumu veiksmīgi pārsūdzējām. Kopumā man tika nozagts viens mans dzīves gads un mana fiziskā un garīgā veselība. Tas viss tāpēc, ka izvēlējos nepareizo profesiju nepareizajā valstī. Tikai tāpēc, ka man bija viedoklis, kuru paudu ar aktīvu pilsoniskumu.

Par laimi, man izdevās uzvarēt; pretējā gadījumā jūs šos vārdus nelasītu. Pateicoties žurnālistu, politiķu, pilsoniskās sabiedrības un organizāciju neticamajai solidaritātei, es pametu Serbiju un nonācu drošībā Berlīnē. Taču mans stāsts vēl nav galā. Man priekšā vēl ir ilgs atveseļošanās process un cīņa. Zinu, ka esmu patiesi izvēlējies savu amatu, pat ja daži to uzskata par ekstrēmismu. Zinu, ka neatkarīga žurnālistika ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Tādas sabiedrības, kādu baltkrievi vēlas izveidot. Un mēs sagaidām, ka šajā svarīgajā darbā nebūsim vieni paši.

Iesnieguši Peter Schmidt, Diandra Ní Bhuachalla un Arnaud Schwartz

Pārstāvot ES pilsonisko sabiedrību COP29, kas notika Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, EESK atbalstīja steidzamu un praktisku rīcību klimata jomā un centienus klimata sarunās par prioritāti noteikt sociālo un vides taisnīgumu. 

Ad hoc grupas “COP” priekšsēdētājs Peter Schmidt mums pastāstīja, kādi ir EESK galvenie vēstījumi par COP29 galveno tematu — klimatfinansējumu.

Peter Schmidt: ekstrēmu klimatisko laikapstākļu pieaugums visā pasaulē ir spēcīgs atgādinājums par nepieciešamību pastiprināt klimatisko ieceru vērienīgumu. Šīs gads ir kļuvis par karstāko visā vēsturē, cilvēku izraisītas klimata katastrofas, piemēram, plūdi, dabas ugunsgrēki un sausums, notiek aizvien biežāk un ar lielāku intensitāti, saasinot sociālo nevienlīdzību. Bezdarbības klimata jomā izmaksas ir lielākas nekā rīcības izmaksas.

COP29 likmes ir augstas. Lai jaunattīstības valstis varētu atraisīt līdzekļus globālai klimatrīcībai, ir ļoti svarīgi vienoties par globāliem klimatfinansējuma risinājumiem. EESK, piedaloties COP29 Baku, nāca klajā ar ieteikumiem, pamatojoties uz mūsu atzinumu par finansējumu klimata pārmaiņu jomā un galveno uzmanību pievēršot starptautiskās finanšu arhitektūras pārveidei, lai atraisītu un veicinātu efektīvu un pieejamu klimatfinansējumu.

Mēs uzsvērām, ka ir jānosaka jauns kolektīvs kvantitatīvs mērķis, lai novērstu klimata finansējuma nepilnības, un līdz ar to klimata jomas finansējums būtu jāpadara atbilstošāks mērķim, labvēlīgāks biodaudzveidībai, ietekmīgāks un mērķtiecīgāk vērsts uz visneaizsargātākajām valstīm un kopienām. Klimata finansējuma plūsmu pamatā vajadzētu būt taisnīgas pārkārtošanās principiem saskaņā ar Parīzes nolīgumu un ilgtspējīgas attīstības mērķiem kā šo centienu pamatelementu. Būtiska nozīme ir publiskā un privātā sektora dalībnieku ilgtermiņa saistībām, un publiskajām finansēm būs izšķiroša nozīme privāto investīciju mobilizēšanā un ar klimata iniciatīvām saistītā riska mazināšanā.

Vietējām iniciatīvām un vietējām kustībām būtu jāsaņem piekļuve klimata finansējumam, bet vienlaikus Komiteja aicina īstenot arī visaptverošu pieeju, lai pārtrauktu parādsaistību un nepietiekamu ieguldījumu ciklu pielāgošanās jomā. Mēs aicinām taisnīgi sadalīt klimata fondus, lai novērstu atšķirības. Turklāt pilsoniskās sabiedrības iesaistei ir izšķiroša nozīme tādas iekļaujošas un demokrātiskas pieejas izveidē, kas nodrošina, ka ieguldījumi klimata jomā ir efektīvi un ilgtspējīgi.

EESK jaunatnes delegāte COP (2023–2025) Diandra Ní Bhuachalla dalījās ar to, ko viņa sagaida no COP29. Raugoties no jaunieša viedokļa — kādi būtu visneatliekamākie klimata jautājumi, kas vispirms būtu jārisina?

Diandra Ní Bhuachalla: pēc vilšanās par COP 28 rezultātiem es centos likt pēc iespējas lielākas cerības uz COP29. Saprotot, ka vēl vienas ikgadējās konferences rezultāti varētu būt ierobežoti prezidentvalsts izvēles dēļ – jo tā ir vēl viena valsts, kura ir ļoti atkarīga no peļņas no fosilā kurināmā –, bija īpaši grūti saglabāt cerību.

Tomēr pēc apspriešanās ar dažādām jaunatnes organizācijām visā Eiropā – piedaloties strukturētās Jaunatnes darba grupas sanāksmēs, kas ir daļa no EESK jaunatnes delegāta COP programmas –, es nolēmu, ka vislabāk ir koncentrēties uz klimattaisnīgumu un taisnīgu pārkārtošanos, klimatfinansējumu un jaunu kolektīvu kvantitatīvu mērķi, kā arī iespējām palielināt jauniešu jēgpilnu līdzdalību starptautiskos lēmumu pieņemšanas procesos.

Tagad, zinot, cik daudzas sarunas pirmajā nedēļā nebija veiksmīgas vienošanās un sadarbības trūkuma dēļ, tostarp jautājumos par dzimumu līdztiesību, klimatfinansējumu un taisnīgu pārkārtošanos, apzinos, ka manas cerības atkal bija pārāk lielas, un pēc tam esmu paudusi savu viedokli citos paralēlos pasākumos un divpusējās sanāksmēs. Tagad manas divas galvenās cerības ir tādas, ka pašreizējā attieksme, it īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām, paliks, un ka mēs panākam nelielu progresu, lai pilnībā saskaņotu viedokļus līdz COP30, ar ko, šķiet, ikviens saista visas savas cerības.

Tā kā klimata pārmaiņas un to sekas ir savstarpēji saistītas, es necentos sarindot jautājumus svarīguma vai steidzamības secībā. Jaunieši ir nobažījušies par savu nākotni, nodarbinātības drošību un to, vai viņi būs spiesti pārkvalificēties; par saviem mājokļiem un ģimenēm, kā arī drošību pret vētrām, plūdiem un eroziju; par savu turpmāko bērnu vai pat nākamās paaudzes veselību un dzīves kvalitāti; un par to, ka mūsu paaudzei vajadzēs risināt daudz sarežģītākas sarunas par klimatu, kad mēs kļūsim par lēmumu pieņēmējiem, jo šodien netiek veikti pietiekami pasākumi un tā ietekme būs jūtama gadu desmitiem.

Tagad mums ir vajadzīgs klimatiskais taisnīgums. Tagad mums ir vajadzīgs reālistisks klimatfinansējums. Tagad mums ir vajadzīga taisnīga, godīga un līdztiesīga nodarbinātība un enerģētikas pārkārtošana. Tagad mums ir vajadzīgi vērienīgi mērķi. Tagad mums tas ir jāīsteno.

Tagad mums visiem ir jāiesaistās.

COP16 par bioloģisko daudzveidību, kas oktobrī notika Kali, Kolumbijā, noslēdzās ar satraukumu un bez vienošanās par dabas aizsardzības finansējumu . Mēs jautājām EESK pārstāvim COP16 Arnaud Schwartz: vai, neraugoties uz šo neveiksmi, varam saglabāt optimistisku nostāju? Kādi pasākumi būtu jāveic, lai panāktu progresu bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā?

Arnaud Schwartz: ir vajadzīgi 200 miljardi dolāru gadā. ANO sniegtā informācija liecina, ka šāda naudas summa (kurā ietilpst visu veidu finansējums — publiskais, privātais, valsts un starptautiskais) būtu vajadzīga, lai sasniegtu mūsu bioloģiskās daudzveidības mērķus. Ko tas nozīmē? Runa ir tikai par to, lai apturētu dzīvo organismu sabrukumu, jo tie pašlaik izzūd arvien ātrāk, un tas nozīmē atjaunot dabu un dot tai izdzīvošanas iespēju apdzīvojamā pasaulē, nevis ļaut to izpostīt alkatības un muļķības dēļ.

Kāda ir nākotne pēc COP16 neveiksmes?

Katram no mums būtu jāuzdod šis jautājums, un tas būtu jāuzdod arī apkārtējiem, it īpaši tāpēc, ka ir zināms, ka Francijā vien katru gadu vairāk nekā ceturtā daļa no šīs summas tiek izmantota, lai sagatavotos karam vai iesaistītos kara darbībās. Kopumā runājot, Kali sanāksme patiešām bija neizmantota iespēja politiskās gribas un ekonomiskās solidaritātes trūkuma dēļ.

Tomēr ne viss ir zaudēts.

Tuneļa galā ir neliela gaisma: šajā COP – pēc aptuveni 30 ignorances gadiem– tika atzīts, ka pirmiedzīvotāji un vietējās kopienas, kā arī Āfrikas izcelsmes iedzīvotāji ir bioloģiskās daudzveidības sargi; tika izveidots arī jauns ANO fonds, kas pazīstams kā Kali fonds. Ilgtermiņā šo fondu paredzēts izmantot, lai piesaistītu brīvprātīgas iemaksas no privātiem uzņēmumiem, un puse no tām tiks novirzīta iepriekš minētajām cilvēku grupām. Lieliski!

Jūs esat... labi...

Jūs esat daļa no mums; mēs esam daļa no jums. Un, lai turpinātu šo kopīgo virzību, varētu būt lietderīgi sākt ar to, ka mūsu ekonomika tiek atgriezta uz pareizā ceļa, lai sniegtu labumu visiem. Tāpēc... pārtrauksim graut pamatu zem savām kājām; ko tad mēs vēl gaidām, pirms ķeramies pie starptautisko finanšu un tirdzniecības noteikumu pārskatīšanas?

EESK delegāti COP29, Peter Schmidt un Diandra Ní Bhuachalla, galveno uzmanību pievērsa klimatfinansējumam un šajā jautājumā balstījās neseno EESK atzinumu “Klimatfinansējums: jauns ceļvedis tālejošu klimatisko ieceru un IAM sasniegšanai”. Viens no nozīmīgākajiem pasākumiem, ko EESK vadīja Baku, bija 18. novembrī notikušais pasākums “Globāla perspektīva taisnīgas pārkārtošanās veicināšanai lauksaimniecības pārtikas nozarē”. Pasākumā tika analizēta tādu ilgtspējīgu mazoglekļa pārtikas sistēmu veidošana, kas būtu taisnīgas lauksaimniekiem, pārtikas ķēdes darbiniekiem un nākamajām paaudzēm. Mērķis bija uzlabot sadarbību starp politikas veidotājiem un pilsonisko sabiedrību, uzklausīt viedokļus no pasaules dienvidu valstīm un veicināt iekļaujošus klimata risinājumus visiem.

Kā ES delegācijas loceklis Arnaud Schwartz piedalījās sanāksmēs, kurās aicināja panākt lielāku sinerģiju starp ANO procesiem bioloģiskās daudzveidības (KBD) un klimata pārmaiņu (UNFCCC) jomā, pakāpeniski atcelt videi kaitīgas subsīdijas, lai atbrīvotu vairāk finanšu resursu, un nodrošināt aktīvāku organizētas pilsoniskās sabiedrības lomu Kuņminas-Monreālas globālā bioloģiskās daudzveidības satvara īstenošanā. Plašāku informāciju par EESK ieguldījumu COP16 var skatīt šeit..

A.Schwartz ir ziņotājs EESK atzinumam “Visaptveroša biodaudzveidības stratēģija COP16 kontekstā: vienot visas nozares virzībā uz kopīgu mērķi”.

EESK 12. novembrī Pērnavā, Igaunijā, rīkoja konferenci par mazoglekļa ūdeņradi. Pasākuma mērķis bija apspriest un noteikt stratēģiskas darbības ūdeņraža un tā atvasinājumu ilgtspējīgas infrastruktūras attīstībai, galveno uzmanību pievēršot finansēšanai un izmantošanai.

Konference “Atkrastes elektroenerģija e-degvielām: veicināt jauno ūdeņraža ekonomiku” pulcēja pārstāvjus no Nīderlandes vēstniecības Igaunijā, Pērnavas apriņķa attīstības centra, lietišķās pētniecības centra Metrosert, Invest Estonia un e-metanola iekārtu izstrādātāja uzņēmuma Power2X.

Zaļais un mazoglekļa ūdeņradis ir būtiski elementi mūsu enerģētikas pārkārtošanā, un nesenās iniciatīvas, piemēram, ES Ūdeņraža banka, liecina, ka ir piemērots brīdis attīstīt ilgtspējīgus ūdeņraža tirgus. Šajā nolūkā ES un valstu politikas veidotājiem ir jānodrošina vajadzīgie līdzekļi šo mērķu īstenošanai praksē un jāatvieglo dalībvalstu sadarbība, lai pieņemtu efektīvas stratēģijas.

Komentējot šo steidzamo nepieciešamību, EESK Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētās nodaļas priekšsēdētāja Baiba Miltoviča sacīja: “Atjaunīgā ūdeņraža ātra ieviešana ir ļoti svarīga ne tikai mūsu energosistēmas pārveidei, bet arī Eiropas Savienības sociālajai un ekonomiskajai labklājībai. Tomēr ir būtiski, lai mūsu resursi tiktu virzīti pārdomāti. Lai maksimāli palielinātu ietekmi, mums par prioritāti jānosaka grūti dekarbonizējamas nozares un jāievieš efektīvi ekoloģiskie un sociālie standarti, kas nodrošina taisnīgus un drošus darba apstākļus.” (mp) (mp)

EESK atbalsta centienus izveidot vairāk uz cilvēku vērstu un nākotnes prasībām atbilstošāku rūpniecisko ekosistēmu. Vienlaikus Komiteja aicina rīkot padziļinātas debates par iniciatīvu “Rūpniecība 5.0” un tās sociālo un ekonomisko ietekmi.

Iniciatīvas “Rūpniecība 5.0” mērķis ir izvirzīt uzņēmējdarbības procesu centrā sociālos un vides jautājumus, virzoties tālāk par “Rūpniecība 4.0” koncentrēšanos uz digitalizāciju un automatizāciju. EESK nesen pieņēma atzinumu “Rūpniecība 5.0 — kā to panākt”, atbalstot uz cilvēkiem orientētu rūpniecisko modeli, kurā augstu tiek vērtētas cilvēku prasmes un radošums.

“Rūpniecība 4.0” lielā mērā ignorēja automatizācijas ietekmi uz cilvēkiem un pievērsa tikai ierobežotu uzmanību vides prioritātēm, piemēram, atkritumu samazināšanai, apritīgumam un zaļajai enerģijai. EESK uzsver, ka ar “Rūpniecību 5.0” būtu jānovērš šīs nepilnības, par prioritāti nosakot demokrātiskās vērtības, sociālo taisnīgumu un ilgtspējīgu konkurētspēju. Atzinuma “Rūpniecība 5.0” ziņotājs Giuseppe Guerini norāda, ka digitālajai pārveidei būtu jāveicina “jauns Tīras rūpniecības kurss”, kurā svarīga nozīme ir cilvēkfaktoriem un radošumam.

“Rūpniecība 5.0” liek cilvēkiem atgriezties ražošanas pamatelementā, uzskatot, ka cilvēku zināšanas un prasmes ir būtiski faktori konkurences priekšrocību nodrošināšanai. Tā līdzsvaro automatizāciju ar cilvēka radošumu, izmantojot sadarbīgus robotus atkārtotiem uzdevumiem un ļaujot darbiniekiem koncentrēties uz projektēšanu, plānošanu un klientu apkalpošanu. Šī pāreja arī uzsver darba ņēmēju veselību, drošību un atbalstu tiem, kas pārvietoti automatizācijas dēļ.

EESK aicina ES iestādes atbalstīt nākotnes prasībām atbilstošu, uz cilvēku vērstu industriālo ekosistēmu, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums un iekļaujoša konkurētspēja. Kopumā atbalstot “Rūpniecību 5.0”, EESK uzsver, ka ir sīkāk jānosaka tās ekonomiskā, sociālā un tehnoloģiskā ietekme. Pašreizējās Eiropas politikas jomas, piemēram, zaļais kurss, MI akts un Prasmju programma, veido pamatu šim redzējumam, taču tās būtu jāatjaunina, lai tās atbilstu “Rūpniecības 5.0” principiem.

Lai “Rūpniecība 5.0” gūtu panākumus, visos līmeņos ir jāiesaista sociālie partneri un darba ņēmēji. Šī iekļaujošā pieeja veicinās sadarbīgu darba vidi, kurā apvienotas cilvēku un mašīnu stiprās puses, padarot darbavietas inovatīvākas, iesaistošākas un ilgtspējīgākas. (gb)

Oktobrī un novembrī notika divi pasaules augstākā līmeņa vides samiti: COP16 — ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību konference un COP29 — ANO Klimata konference, bet tās nebija sekmīgas. Tajās galvenā uzmanība tika pievērsta finansējumam, kas ir ārkārtīgi nepieciešams dabas saglabāšanai un klimata pārmaiņu mazināšanai. Mēs lūdzām EESK pārstāvjus šā gada konferencēs — Peter Schmidt, Diandra Ní Bhuachalla un Arnaud Schwartz — dalīties pārdomās par to, kas notiks, ja pasaule nerīkosies klimata jomā.

Kopīgā paziņojumā, kas parakstīts 2024. gada 14. novembrī, EESK Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētās nodaļas (TEN) priekšsēdētāja Baiba Miltoviča un RK atzinuma par mājokļiem ziņotājs Andres Jaadla mudina Eiropas iestādes pieņemt steidzamus pasākumus, lai Eiropas Savienība risinātu pašreizējo mājokļu krīzi. Viņi arī atzinīgi vērtē Eiropas enerģētikas un mājokļu komisāra iecelšanu, kura uzdevums būs nākt klajā ar pirmo Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plānu.

Deklarācija par mājokļiem

• Mēs aicinām Eiropas Komisiju sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, EESK un RK organizēt ikgadēju ES samitu par sociāliem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem. Šim ikgadējam ES samitam būtu jāsapulcē visas ieinteresētās personas, kas ir iesaistītas dalībvalstu pasākumu īstenošanā attiecībā uz sociāliem un cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, pamatojoties uz daudzlīmeņu pieeju un paraugprakses apmaiņu saskaņā ar subsidiaritātes principu;
• atbalstām par mājokļiem atbildīgā komisāra amata kandidāta plānu sadarbībā ar EESK un RK izveidot Eiropas investīciju platformu cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu mājokļu jomā, lai sniegtu tūlītēju atbalstu valstu, reģionālajām un vietējām partnerībām nolūkā izskaust atstumtību mājokļa ziņā;
• norādām, ka ir jāizpēta inovatīvi veidi, kā vairot publiskos ieguldījumus un mobilizēt esošos ES līdzekļus, ja vēlamies rast ilgtermiņa risinājumu mājokļu krīzei;
• aicinām ES iestādes atbalstīt dzīvojamo ēku rūpīgu renovāciju, pamatojoties uz daudzveidīgu, ilgtermiņa un inovatīvu finansiālo atbalstu un saskaņotu tiesisko regulējumu, kas vērsts uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām, kā arī būtiskākajiem vietējiem dalībniekiem, it īpaši enerģētikas kopienām un vietējām iestādēm;
• aicinām uz ciešāku savstarpējo sadarbību dažādu pārvaldības līmeņu dalībniekus: dalībvalstis, ES iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, reģionālās valdības, vietējās pašvaldības.

Mēs apņemamies palīdzēt īstenot Ljēžas deklarācijā izklāstītos pasākumus, daloties ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo un reģionālo pašvaldību viedokļiem no visas Eiropas Savienības; tā būtu daļa no visu ES iestāžu kopīgiem centieniem atrisināt mājokļu krīzi un stiprināt Eiropas kohēziju no visām pusēm.