Tā kā Eiropa saskaras ar ģeopolitisko situāciju, kas strauji mainās, rodas svarīgs jautājums: kā Eiropas Savienība var gādāt par savu drošību pasaulē, kurā valda arvien lielāka nedrošība? Atzinumā “Aizsardzības finansējums Eiropas Savienībā”EESK izklāsta visaptverošu ceļvedi, kā stiprināt ES drošību un gatavoties gan pašreizējiem, gan turpmākiem izaicinājumiem.
Tā kā Eiropa saskaras ar ģeopolitisko situāciju, kas strauji mainās, rodas svarīgs jautājums: kā Eiropas Savienība var gādāt par savu drošību pasaulē, kurā valda arvien lielāka nedrošība? Atzinumā “Aizsardzības finansējums Eiropas Savienībā”EESK izklāsta visaptverošu ceļvedi, kā stiprināt ES drošību un gatavoties gan pašreizējiem, gan turpmākiem izaicinājumiem.
Šis atzinums pieņemts laikā, kad drošības apdraudējumi palielinās. EESK nostājas pamatā ir aicinājums izveidot vienotu un stabilu ES aizsardzības finansēšanas mehānismu. Pašreizējās finansēšanas struktūras ir neatbilstošas, un ir vajadzīgas pārmaiņas. Bez saskaņotākas pieejas aizsardzības finansējumam ES riskē atpalikt savu interešu aizsardzībā. Viena no atzinumā minētajām problēmām, kas raisa bažas un minēta Komisijas ziņojumā “Eiropas konkurētspējas nākotne”, ir fakts, ka 78 % no 75 miljardiem eiro, ko ES valstis iztērēja iepirkumam aizsardzības jomā, tika samaksāti piegādātājiem no trešām valstīm. Šo pieaugošo atkarību no ārējiem pakalpojumu sniedzējiem nevar ignorēt.
Tomēr runa nav tikai par lielākiem tēriņiem – runa ir par gudriem un efektīviem tēriņiem. EESK iesaka stiprināt ES un NATO koordināciju, palielināt finansējumu tādām iniciatīvām kā Eiropas Aizsardzības fonds (EAF) un Eiropas Miera mehānisms (EMM) un uzsvaru likt uz kopīgu iegādi, lai racionalizētu resursu izlietošanu un samazinātu izmaksas. Turklāt EESK piekrīt viedoklim, ka Eiropas NATO dalībvalstīm aizsardzībai būtu jāvelta vismaz 2,5 % no sava IKP, jo tas stiprinātu Eiropas reakciju uz pašreizējiem ģeopolitiskajiem draudiem. Šis lielāku izdevumu mērķis nodrošina, ka NATO Eiropas dalībvalstis sniedz efektīvāku ieguldījumu kolektīvajā drošībā, vienlaikus saglabājot pilnīgu suverenitāti pār saviem bruņotajiem spēkiem.
Arī tādas iniciatīvas kā Munīcijas ražošanas atbalsta akts (ASAP) un instruments Eiropas aizsardzības industrijas pastiprināšanai, izmantojot kopīgu iepirkumu (EDIRPA), ir ļoti svarīgas centienos stiprināt ES aizsardzības spējas. Šie pūliņi dos Eiropai iespēju efektīvi apvienot resursus, nodrošinot gan militāro, gan civilo gatavību.
Jaunas tehnoloģijas, tostarp mākslīgais intelekts, bezpilota lidaparāti un kiberdrošība, kļūst arvien svarīgākas valstu drošībai. EESK uzsver, ka ir svarīgi veikt ieguldījumus šajās jomās, lai varētu apsteigt jaunus draudus. Publiskā un privātā sektora sadarbībai ir būtiska nozīme inovācijas veicināšanā, it īpaši mākslīgā intelekta, bezpilota lidaparātu un kiberdrošības sistēmu jomā.
Atzinumā pausts arī aicinājums izveidot noturīgu Eiropas aizsardzības rūpniecības ekosistēmu, veicinot ciešāku sadarbību starp uzņēmumiem, MVU un valdībām. Veicinot inovāciju un nodrošinot Eiropas konkurētspēju, mazināsies atkarība no ārējiem piegādātājiem un tādējādi veidosies pašpietiekamāka aizsardzības nozare.
Turklāt nevajadzētu aizmirst par ES reģionu iniciatīvām. Reģionālās sadarbības stiprināšana palīdzēs pielāgot aizsardzības stratēģijas, lai varētu risināt specifiskās drošības problēmas, ar kurām saskaras dažādas dalībvalstis. Šī pieeja nodrošina, ka reģionālas problēmas tiek pienācīgi risinātas plašākā ES satvarā.
ES aizsardzības stiprināšana nav saistīta tikai ar drošību, bet arī ar ES vērtību nosargāšanu. Komiteja uzskata, ka, sekojot mūsu atzinumā izklāstītajam ceļvedim, ES var nodrošināt savu nākotni un nosargāt mieru un ekonomiskās intereses.
Par plānu ReArm Europe informēja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula von der Leyen, un 27 dalībvalstis to apstiprināja īpašā samitā 6. martā. Plānā minēti pieci svarīgi priekšlikumi; tie, protams, ir interesanti, bet arī apspriešanas vērti.
Par plānu ReArm Europe informēja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Ursula von der Leyen, un 27 dalībvalstis to apstiprināja īpašā samitā 6. martā. Plānā minēti pieci svarīgi priekšlikumi; tie, protams, ir interesanti, bet arī apspriešanas vērti.
Pirmais priekšlikums ir Stabilitātes un izaugsmes pakta elastība.
Komisija ierosina aktivizēt Stabilitātes un izaugsmes pakta izņēmuma klauzulu, kas ļautu dalībvalstīm palielināt aizsardzības izdevumus par 1,5 % no IKP, nebaidoties, ka pret tām tiks sākta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Paredzamie ietaupījumi? “Gandrīz 650 miljardi eiro” četru gadu laikā. Eiropai “ievērojami jāpalielina izdevumi aizsardzībai”, apgalvo Ursula von der Leyen.
Otrais priekšlikums ir jauns aizsardzības aizdevumu instruments.
Šā instrumenta vērtība būs 150 miljardi eiro, un to finansēs ar aizdevumiem no ES budžeta, izmantojot sistēmu, kas līdzīga makrofinansiālai palīdzībai. Šos līdzekļus paredzēts izlietot prioritārās jomās, kurās ir nopietni trūkumi: pretgaisa un pretraķešu aizsardzība (Vācijas iniciatīva “Eiropas debesu vairogs”), artilērijas sistēmas, raķetes un munīcija, bezpilota lidaparāti un pretdronu sistēmas, stratēģiskie veicinātāji, kritiskās infrastruktūras aizsardzība (tostarp saistībā ar kosmosu), militārā mobilitāte, kiberdrošība, mākslīgais intelekts un elektroniskā karadarbība.
Lai paātrinātu šo procesu, Komisija ierosina pamatoties uz Līguma 122. pantu: to piemēro izņēmuma gadījumos un tas paredz, ka vajadzīga vienīgi dalībvalstu vienošanās ES Padomē, bet Eiropas Parlaments tiek tikai informēts. Tā ir demokrātiskā procesa apiešana, par kuras lietderību varētu debatēt. Eiropas aizsardzības stiprināšanas plāns tika apstiprināts Versaļas samitā 2022. gada martā, t.i., jau pirms trim gadiem! Grūti pamatot, kādēļ šā brīža rīcību var saukt par “steidzamu”.
Trešais priekšlikums ir izmantot reģionālos fondus.
Komisija uzstāj, ka īstermiņā Eiropas Savienība “var darīt vairāk” ar Eiropas budžetu, pārdalot līdzekļus no konkrētām budžeta pozīcijām. Tā ierosina dot dalībvalstīm iespēju “izmantot kohēzijas politikas programmas, lai palielinātu aizsardzības izdevumus”, un vēlas “atvieglot brīvprātīgus pārskaitījumus uz citiem ES fondiem, kuru mērķis ir aizsardzība”.
Tas nozīmē būtisku samazinājumu pašreizējā daudzgadu budžeta plānā (2021.–2027. gads). Jājautā, vai aizsardzības labad mums vajadzētu upurēt sociālo vai reģionālo kohēziju? Par to var debatēt.
Tajā pašā laikā Eiropas stratēģisko tehnoloģiju platformu (STEP) varētu izmantot vēl vairāk, iekļaujot tajā visas aizsardzības nozares tehnoloģijas. Komisija uzskata, ka vēl viena iespēja ir mazināt spēkā esošos ierobežojumus, piemēram, konkurences noteikumus vai priekšfinansējuma un līdzfinansējuma noteikumus.
Ceturtais priekšlikums ir EIB aizdevumi.
Eiropas Investīciju banka (EIB) un tās akcionāri (dalībvalstis) vairākkārt pauduši iebildumus pret virzību uz aizdevumu izsniegšanu tikai militārajam sektoram un dod priekšroku duālā sektora finansēšanai. Tāpēc Komisija uzstāj, ka EIB politika ir jāmaina.
Piektais priekšlikums ir privātā kapitāla piesaiste.
Mērķis ir nodrošināt aizsardzības nozares uzņēmumiem “vislabāko iespējamo piekļuvi kapitālam un finansējumam”, kas ir problēma, ar kuru šī nozare pastāvīgi saskaras. Šī iecere tiks iztirzāta paziņojumā “Noguldījumu un ieguldījumu savienība".
“Ir pienācis laiks spert konkrētu soli tālāk par Draghi ziņojumu, pirms tas pazūd politikas gaiteņos. Mums ir vajadzīgi labi stratēģi un politikas veidotāji, kas spēj raudzīties tālāk par šo ziņojumu un izstrādāt ES rūpniecības politikas stratēģijas,” saka Horvātijas uzņēmējs un zinātnieks Stjepan Orešković. Kopā ar Atlantijas padomes transatlantiskās domnīcas vecāko direktoru Jörn Fleck publiskajā starptautiskajā konferencē Conclave II Briselē viņš iepazīstināja ar vērienīgo iniciatīvu “Future 500”. “Future 500” kā daļa no plašākas Atlantijas padomes platformas “SEEUS Futures” ir vērsta uz to, lai apzinātu un atbalstītu 500 Eiropas uzņēmumus, kuri orientēti uz būtisku izaugsmi un globālu ietekmi. Tās mērķis ir atbalstīt Eiropas jaunos uzņēmējus, kuri konkurē pasaules mērogā, stiprinot Eiropas klātbūtni starptautiskajā ekonomikas arēnā. Stjepan Orešković mums pastāstīja vairāk par šo projektu.
“Ir pienācis laiks spert konkrētu soli tālāk par Draghi ziņojumu, pirms tas pazūd politikas gaiteņos. Mums ir vajadzīgi labi stratēģi un politikas veidotāji, kas spēj raudzīties tālāk par šo ziņojumu un izstrādāt ES rūpniecības politikas stratēģijas,” saka Horvātijas uzņēmējs un zinātnieks Stjepan Orešković. Kopā ar Atlantijas padomes transatlantiskās domnīcas vecāko direktoru Jörn Fleck publiskajā starptautiskajā konferencē Conclave II Briselē viņš iepazīstināja ar vērienīgo iniciatīvu “Future 500”. “Future 500” kā daļa no plašākas Atlantijas padomes platformas “SEEUS Futures” ir vērsta uz to, lai apzinātu un atbalstītu 500 Eiropas uzņēmumus, kuri orientēti uz būtisku izaugsmi un globālu ietekmi. Tās mērķis ir atbalstīt Eiropas jaunos uzņēmējus, kuri konkurē pasaules mērogā, stiprinot Eiropas klātbūtni starptautiskajā ekonomikas arēnā. Stjepan Orešković mums pastāstīja vairāk par šo projektu.
Vai varat īsumā iepazīstināt ar projekta “Future 500” pamatideju?
Pamatojoties uz atziņām, kas izklāstītas svarīgos ziņojumos par Eiropas nākotni – kurus sagatavojuši Draghi, Letta un Heitor – un kuri tikuši analizēti gan no zinātnieku, gan no uzņēmēju skatupunkta, šī iniciatīva rada vairākus kritiskus jautājumus: kas īstenos šos konkurētspējas plānus un nesen publicēto Konkurētspējas kompasu? Kādi mehānismi tiks izmantoti? Kādas būs izmaksas? Un kādi ieguvumi ir gaidāmi salīdzinājumā ar nesen strauji augošo ASV uzņēmumu izmaksām? Projekts “Future 500” ir SEEUS platformas stūrakmens, kas pārstāv ASV, ES un Dienvidaustrumeiropu, un tā mērķis ir palielināt pamanāmību un sadarbību starp šiem reģioniem. Tā ir stratēģiski izstrādāta, lai risinātu Eiropas neatliekamo vajadzību uzturēt dinamisku vidi, kas vietējos uzņēmumus paceļ pasaules mēroga līderpozīcijās. Iniciatīva ir vērsta uz riska kapitāla nodrošināšanu, stratēģiskiem norādījumiem un starptautisku tīklu veidošanu, mācoties no tādiem ekspertiem kā no Harvardas Universitātes un BeataJaworcik no ERAB, lai izstrādātu tādu 21. gadsimta rūpniecības politiku, kas ievērojami uzlabo mūsu konkurētspēju.
Vai jums jau ir potenciālas kandidatūras 500 uzņēmumiem, kurus plānojat izvēlēties? Kādas ir pamatprasības, kas jāizpilda uzņēmumam, lai tas tiktu izvēlēts?
Lai gan konkrēti uzņēmumi vēl nav izvēlēti, “Future 500” mērķgrupa būs uzņēmumi ar mērogojamību un straujas izaugsmes potenciālu. Process būs atklāts un nepārtraukts, un prioritāte tajā būs tam, cik daudzsološas ir ekonomiskās perspektīvas, inovācijai un stratēģiskajai nozīmei attiecīgajās nozarēs. Mēs arī centīsimies veidot partnerības ar daudzpusējām attīstības bankām un investoriem, kas jau atbalsta uzņēmumus, lai tie kļūtu par konkurētspējīgu spēku. Galvenā uzmanība tiek pievērsta uzņēmumiem, kas jau ir apliecinājuši stabilu izaugsmi, inovatīvas spējas un mērķi izvērst darbību pasaules mērogā. Tas nodrošina, ka uzņēmumi ir ne tikai tirgus līderi, bet arī tehnoloģiju un uzņēmējdarbības modeļu celmlauži. Mēs balstīsimies uz pieredzi, kas gūta tādos lielos projektos kā “Scale-Up Europe”, kas apvieno dibinātājus, investorus, vadošos darbiniekus un zinātniekus un kuru uzdevums ir padarīt Eiropu par mājvietu līderiem tehnoloģiju jomā. ES kandidātvalstīm šie potenciāli atlasītie uzņēmumi ir īpaši svarīgi — tie iemiesos jaunās ekonomikas principus un kalpos par paraugu vērienīgiem, starptautiski konkurētspējīgiem uzņēmumiem, kuri lielākoties nav atkarīgi no valstu nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Cik optimistiski raugāties uz Eiropas globālās konkurētspējas potenciālu?
Pastāv ievērojams optimisms attiecībā uz Eiropas spēju stiprināt savu globālo konkurētspēju, atsakoties no dominējušās sevi žēlojošās attieksmes. Kopš minētās tirgus augšupejas sākuma 2022. gada beigās eurozonas akciju kopējā peļņa pārsniedza S&P 500, ja atskaitām Nvidia. Eiropas sociālās un veselības aprūpes sistēmas ilgāk uztur cilvēku veselību un aktivitāti ar daudz zemākām izmaksām, un tām ir pozitīva ietekme uz mūsu ekonomikas produktivitāti un konkurētspēju pasaules mērogā.
Mēs mēģinām atspoguļot Imanuela Kanta jēdzienu “patiess entuziasms”, ko viņš minēja Francijas revolūcijas kontekstā. Šāda domāšana var problēmas pārvērst motivējošā spēkā, kas noved pie šķietami neuzvaramas apņēmības. Mums vajag mazāk treknu kaķu un klēpja sunīšu — bagātas, pašapmierinātas elites un pārmērīgi paklausīgu un pieticīgu sekotāju — kuri ir bijuši iecienīti pēdējās divās desmitgadēs. Tā vietā mums ir vajadzīgs vairāk “izsalkušu jaunu cilvēku” — motivētu, ambiciozu indivīdu, kuri ir gatavi pieņemt izaicinājumus.
Iniciatīvas “Future 500” mērķis ir proaktīvi risināt hroniskas problēmas, kas iezīmētas konkurētspējas ziņojumos, piemēram, vajadzība pēc drosmīgām inovācijām un uzņēmumu mērogošanas. Eiropas globālais stāvoklis lielā mērā būs atkarīgs no tās spējas integrēt progresīvas tehnoloģijas, attīstīt uzņēmējdarbības talantus un pilnveidot rūpniecības politiku, lai atbalstītu iekļaujošu izaugsmi. Izmantojot labi izglītoto darbaspēku, bagātīgo inovatīvo mantojumu un tradicionālās un jaunās rūpniecības nozares — un risinot tādus jautājumus kā regulējuma sadrumstalotība un tirgus nelīdzsvarotība — iniciatīvas mērķis ir radīt auglīgu vidi uzņēmumu vadītājiem un novatoriem.
Īsumā, iniciatīva “Future 500” iezīmē svarīgu soli Eiropas ekonomiskās ainas testēšanā, pozicionējot kontinentu kā pasaules mēroga konkurentu, atbalstot uzņēmumus ar augstu potenciālu un stiprinot uzņēmējdarbības ekosistēmu. Nav izredžu uzvarēt konkurencē, nezinot, kas ir mūsu konkurenti.
Dr. Stjepan Orešković ir zinātnieks un uzņēmējs. Viņš ir Eiropas Zinātnes un mākslas akadēmijas loceklis un Bosqar Invest dibinātājs. Viņa ģimenes vadībā Bosqar Invest piecu gadu laikā palielināja savu darbaspēku no 300 līdz vairāk nekā 16 000 darbinieku, parādot iespaidīgu augšanas stratēģiju, kas integrē zinātni, tehnoloģijas, ieguldījumus no pensiju un citiem fondiem un uzņēmējdarbības drosmi — vitāli svarīgu pieeju, kas atbalstīta Draghi ziņojumā. Šis stratēģiskais uzsvars, visticamāk, ietekmēja to, ka Atlantijas padome iniciēja viņa izklāstīto projektu “Future 500”.
Eiropas Komisija drīzumā nāks klajā ar tiesību aktu reformu kopumu attiecībā uz uzņēmumu ziņošanas pienākumiem, kas pazīstams kā “Omnibus pakete”. Paketes mērķis ir vienkāršot un racionalizēt ilgtspējas noteikumus, padarot ziņošanas pienākumus uzņēmumiem vienkāršākus. Kopš tās paziņošanas novembrī tā ir radījusi satricinājumu viļņus visā Eiropas Savienībā, rosinot plašas debates un iebildumus no dažādām grupām. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO), arodbiedrības, uzņēmumi, investori, juristi un zinātnieki ir pauduši bažas par Omnibus paketes potenciālu izraisīt deregulāciju, mudinot Komisiju aizsargāt, nevis vājināt šos instrumentus. Andriana Loredan no Eiropas Korporatīvā tiesiskuma koalīcijas (ECCJ) skaidro, kas ir uz spēles un kāpēc tādas PSO kā ECCJ iebilst pret Omnibus paketi.
Eiropas Komisija drīzumā nāks klajā ar tiesību aktu reformu kopumu attiecībā uz uzņēmumu ziņošanas pienākumiem, kas pazīstams kā “Omnibus pakete”. Paketes mērķis ir vienkāršot un racionalizēt ilgtspējas noteikumus, padarot ziņošanas pienākumus uzņēmumiem vienkāršākus. Kopš tās paziņošanas novembrī tā ir radījusi satricinājumu viļņus visā Eiropas Savienībā, rosinot plašas debates un iebildumus no dažādām grupām. Pilsoniskās sabiedrības organizācijas (PSO), arodbiedrības, uzņēmumi, investori, juristi un zinātnieki ir pauduši bažas par Omnibus paketes potenciālu izraisīt deregulāciju, mudinot Komisiju aizsargāt, nevis vājināt šos instrumentus. Andriana Loredan no Eiropas Korporatīvā tiesiskuma koalīcijas (ECCJ) skaidro, kas ir uz spēles un kāpēc tādas PSO kā ECCJ iebilst pret Omnibus paketi.
Konkurētspēja tiek izmantota kā iegansts deregulācijai attiecībā uz tik ļoti nepieciešamajiem ilgtspējas noteikumiem
Omnibus pakete ir vērsta uz trim galvenajiem ilgtspējas instrumentiem, kas ir Eiropas zaļā kursa pamatā, proti, Direktīvu par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu (CSRD), Direktīvu par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (CSDDD) un Taksonomijas regulu. Šī pakete ir tiešs rezultāts jaunajai Komisijas virzības maiņai, kas sākās ar Mario Draghi ziņojumu par Eiropas konkurētspējas nākotni 2024. gada septembrī. Draghi ziņojumā ES tirgu stagnācija daļēji tiek skaidrota ar pārmērīgu regulatīvo slogu uzņēmumiem, vienlaikus ērti neievērojot citus svarīgus faktorus, piemēram, naftas, gāzes un pārtikas inflāciju, ko izraisa starptautisku uzņēmumu spekulācijas. Saskaņā ar Draghi ziņojumu ES ilgtspējas ziņojumu sniegšanas un pienācīgas rūpības sistēma ir būtisks regulatīvā sloga avots. Bez pierādījumiem, kas ilgtspējas tiesību aktus saistītu ar šķietamo ES konkurētspējas trūkumu, šī šaurā perspektīva ir kļuvusi par ieganstu iespējamai ilgtspējas tiesību aktu demontāžai kopumā.
Ar šo konkrēto Omnibus paketi Komisija plāno vienkāršot dažus no viskritiskākajiem nesen pieņemtajiem instrumentiem, lai pievērstos lielo uzņēmumu ietekmei uz cilvēkiem un vidi. Tas ietver CSDDD, kas tika pieņemts tikai pagājušajā gadā un vēl nav ieviests.
Jebkuras diskusijas par “Omnibus” saturu pagaidām joprojām ir spekulatīvas. Tomēr viens no būtiskākajiem riskiem, kas saistīti ar Omnibus, ir ilgtspējas instrumentu leģislatīvā atvēršana no jauna, kā rezultātā varētu tikt pārskatīti galvenie noteikumi (piemēram, civiltiesiskās atbildības vai klimatiskās pārkārtošanās plāni CSDDD ietvaros). ECCJ stingri iebilst pret iepriekš saskaņoto ilgtspējas tiesību aktu atvēršanu no jauna. Tas palielinātu regulatīvo nenoteiktību, apdraudētu to, kā uzņēmumi ievēro cilvēktiesības un vides aizsardzības prasības, un sodītu iniciatorus.
Nesamērīga uzņēmumu ietekme nepilnīgā apspriešanās procesā
Komisija plāno iesniegt savu Omnibus iniciatīvu ļoti īsā termiņā, kas neļauj veikt pienācīgu ietekmes novērtējumu un sabiedrisko apspriešanu. Šāda pieeja nav savienojama ar tiesībām piedalīties ES lēmumu pieņemšanas procesos, kas ir demokrātijas princips, kuru aizsargā ES Līgumu tiesības. Tas ir pretrunā arī Komisijas labāka regulējuma pamatnostādnēm, kas paredz plašu un pārredzamu apspriešanos ar ieinteresētajām personām Komisijas politikas veidošanas procesā.
Tā vietā Komisija 2025. gada februārī rīkoja šķietamu apspriešanos – t. s. “reālās situācijas pārbaudi”, kurā piedalījās neliela, selektīva ieinteresēto personu grupa – galvenokārt lieli uzņēmumi un uzņēmumu apvienības. Daudzi no šiem uzņēmumiem pašlaik saskaras ar tiesvedību par cilvēktiesību vai vides aizsardzības pārkāpumiem savā darbībā vai vērtības ķēdē. Tādējādi tie ir ieinteresēti uz darba ņēmēju, vietējo kopienu un klimata rēķina vājināt ilgtspējas tiesību aktus. Turklāt lielo uzņēmumu nesamērīgi augstā pārstāvība krasi kontrastē ar pilsoniskās sabiedrības nepietiekamo pārstāvību. PSO, arodbiedrības un mazie uzņēmumi bija pārstāvēti tikai simboliski, savukārt no korporatīvās ļaunprātīgas izmantošanas cietušie un uzņēmumi, kas atbalsta ilgtspējas noteikumus, bija pilnībā izslēgti no apspriešanās.
Omnibus pakete: potenciāls drauds vērienīgām rīcībpolitikām klimata jomā
Priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un komisārs Valdis Dombrovskis, kurš pārrauga visu “vienkāršošanas” virzību, šķiet, pielāgojas vislielāko, visspēcīgāko korporāciju darba kārtībai. Konkrētāk, Komisijas galvenie partneri tā sauktās reālās situācijas pārbaudes laikā ietvēra uzņēmumus, kuru uzņēmējdarbība būtiski veicina klimata pārmaiņas un kuri ir ieinteresēti klimata saistību samazināšanā, piemēram, uzņēmumus naftas, gāzes, naftas ķīmijas, autobūves un finanšu nozarēs. Ņemot vērā pašreizējo klimata krīzi un tās negatīvo ietekmi uz cilvēkiem un vidi, tas rada bažas par to, vai Omnibus pakete būs solis atpakaļ klimata politikas jomā.
Komisijas prioritātei vajadzētu būt īstenošanai, nevis deregulācijai
Ja Komisija patiešām ir norūpējusies par konkurētspēju un regulatīvā sloga samazināšanu, kā arī cilvēktiesībām un klimatisko taisnīgumu, tai būtu jāapsver, kā efektīvi īstenot ilgtspējas instrumentus. To var viegli izdarīt, izstrādājot pamatnostādnes, lai palīdzētu uzņēmumiem un dalībvalstu iestādēm, kā noteikts CSDDD, kā arī attīstot finansējumu un spēju veidošanu. Šī pieeja novērstu Draghi ziņojumā pausto kritiku par norādījumu trūkumu, lai atvieglotu ES ilgtspējas tiesību aktu piemērošanu.
Visbeidzot, svarīgu ilgtspējas noteikumu slepena pārrakstīšana aiz slēgtām durvīm ar dažām pasaules lielākajām korporācijām diez vai būtu veids, kā panākt patiesu konkurētspēju.
Andriana Loredan ir politikas speciāliste Eiropas Korporatīvā tiesiskuma koalīcijā (ECCJ) un kopš priekšlikuma pirmās publicēšanas 2022. gadā bija iesaistīta Direktīvas par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju atbalstīšanā. Iepriekš viņa ir strādājusi uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā no piespiedu darba perspektīvas starptautiskajā organizācijā “Anti-Slavery International”.
