Hanna Jarzabek – spāņu-poļu fotogrāfe dokumentālajā žanrā un fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) 2024. gada ietekmes balvas kandidāte – drūmās krāsās attēlo stāvokli pie Polijas un Baltkrievijas robežas, kur tūkstošiem bēgļu mēģina šķērsot Belovežas gāršu, dēvētu par “Džungļiem”.

Hanna Jarzabek

Kopš 2021. gada novembra tūkstošiem bēgļu, galvenokārt no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, cenšas šķērsot Belovežas gāršu – pēdējo Eiropas pirmmežu, kas aug gar Polijas un Baltkrievijas robežu. Mežs, ko daži bēgļi iesaukuši par “Džungļiem”, ir bīstama un grūti šķērsojama vieta, īpaši tiem, kuri nav pieraduši pie skarbā Ziemeļaustrumeiropas klimata. Daudzi bēgļi ir spiesti uzturēties mežā ilgu laiku un tajā saskaras ar ekstremāliem apstākļiem, piemēram, pārtikas un ūdens trūkumu, un ziemā ir pakļauti augstam hipotermijas un nāves riskam. Ja viņus pieķer robežsargi, šie bēgļi parasti tiek raidīti atpakaļ pāri robežai uz Baltkrieviju, un tas nozīmē, ka viņi tiek atstāti mežā, bieži vien naktī, bez lieciniekiem, un viņu tālruņi tiek iznīcināti, lai novērstu saziņu ar ārpasauli. Šī piespiedu atgriešana, ko dēvē par atpakaļraidīšanu, notiek pat ārkārtas apstākļos; izņēmums nav arī grūtnieces vai personas uz hipotermijas sliekšņa, kuras arī tiek izraidītas uz Baltkrievijas teritoriju. Daži bēgļi apgalvo, ka šādu atpakaļraidīšanu piedzīvojuši vairākkārt, līdz pat 17 reizēm.

Iepriekšējā Polijas valdība uz robežas uzbūvēja žogu ar izplešama tipa dzeloņstieplēm augšpusē un dzelzsbetona pamatni. Tāpat kā līdzīgi šķēršļi citviet, tas neattur cilvēkus no mēģinājumiem iekļūt Eiropā, taču viņus pakļauj smagiem ievainojumiem. Robežsargi mežā ir arī uzstādījuši “kameru slazdus”, lai atklātu bēgļu un palīdzības sniedzēju pārvietošanos. Bēgļu nometņu nav, bēgļi slēpjas mežā, lai izvairītos no atpakaļraidīšanas uz Baltkrieviju, un pieaugošā militāro spēku klātbūtne kavē piekļuvi humānajai palīdzībai.

Humānās palīdzības sniedzēji pie šīs robežas jau no paša sākuma ir saskārušies ar ievērojamām problēmām. Kad galēji labējā valdība 2023. gada oktobrī zaudēja varu, radās cerības, ka migrācijas politika mainīsies, taču vardarbība, noraidījumi un piekļuves ierobežošana medicīniskajai aprūpei turpinās. Pašlaik no organizācijas “Ārsti bez robežām” pie 400 kilometru robežas strādā tikai trīs nepilnas slodzes darbinieki, kas piedāvā medicīnisko aprūpi. Atšķirībā no citiem pierobežas reģioniem ar līdzīgām migrācijas plūsmām organizācijai nav pastāvīgas bāzes. Darbinieki strādā sarežģītos apstākļos, bieži vien sniedz palīdzību tumsā un bez pienācīga aprīkojuma precīzas diagnozes noteikšanai. Viņi pielāgo ārstēšanu meža apstākļiem, piemēram, veicot intravenozas infūzijas naktī vai sniedzot neatliekamu medicīnisko palīdzību tādos smagos gadījumos kā spontānais aborts.

Pēc žoga izbūves veselības problēmām pievienojušies dažādu veidu lūzumi, jo cilvēki, kas cenšas kāpt pāri, dažkārt krīt līdz pat no 5 metru augstuma. Dažiem lūzumiem ir vajadzīgas sarežģītas operācijas un mēnešiem ilga atveseļošanās. Šādos, kā arī hipotermijas gadījumos vienīgais risinājums ir izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, apzinoties, ka robežsardze attiecīgo personu apcietinās un slimnīcā novēros. Pēc bēgļa izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi, pamatojoties uz saviem kritērijiem, izlemj, vai viņu nosūtīt uz “slēgtu” vai “atvērtu” centru ārvalstniekiem. Vairāki intervētie man teica, ka bijušas situācijas, kad dažus bēgļus pēc izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi nogādāja atpakaļ mežā un aizraidīja uz Baltkrievijas pusi, un viss sākās no gala.

Pēdējos mēnešos ir arī nemitīgi palielinājies uz Polijas un Baltkrievijas robežas izvietoto kareivju skaits, un tas liecina par reģionā augošo spriedzi. 2024. gada jūnijā kāds migrants pie robežas sadūra Polijas kareivi, kurš vēlāk no ievainojumiem nomira. Reaģējot uz to, jaunā valdība pastiprināja migrācijas apkarošanas kampaņu un ieviesa likumu, kas ļauj karavīriem izmantot ieročus ikreiz, kad viņi to uzskata par nepieciešamu, nebaidoties no atbildības par savām darbībām. Šis lēmums rada nopietnas bažas, it īpaši ņemot vērā iepriekšējos satraucošos incidentus, kas saistīti ar spēka lietošanu. Piemēram, 2023. gada oktobrī kāds sīriešu bēglis dienas laikā tika sašauts mugurā un guva smagus ievainojumus. Līdzīgi arī 2023. gada novembrī brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji ziņoja, ka palīdzības sniegšanas laikā robežsargi šāva viņu virzienā bez iepriekšēja brīdinājuma. Jaunais likums rada ne tikai risku, ka šāda bīstama prakse tiks normalizēta, bet arī nesodāmības gaisotni, kas vēl vairāk apdraud gan bēgļus, gan humānās palīdzības sniedzējus. Piešķirot kareivjiem nekontrolētas pilnvaras, šī politika apdraud pamata cilvēktiesības un varētu eskalēt vardarbību jau tāpat nestabilajā pierobežas reģionā.

Donalds Tusks cenšas radīt priekšstatu par lielāku atvērtību un labāku informētību par cilvēktiesībām, tomēr viņa valdība turpina izplatīt iepriekšējās administrācijas naratīvu, attēlojot migrantus pie šīs robežas kā draudu Polijas sabiedrībai, dehumanizējot viņus un saucot viņus par teroristiem vai noziedzniekiem. Iepriekšējā valdība centās ierindot humānās palīdzības sniedzējus pie cilvēku tirdzniecības atbalstītājiem; tas ir noziegums, par kuru draud brīvības atņemšana līdz astoņiem gadiem. Šķiet, ka Donalda Tuska vadītā valdība šo politiku turpinās. Pieci brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji, kuri 2022. gadā palīdzēja ģimenei no Irākas un kādai personai no Ēģiptes, 2025. gada 28. janvārī stāsies tiesas priekšā un riskē saņemt minēto bargo sodu.

Pamats optimismam nav arī nesen (2024. gada oktobrī) izsludinātā migrācijas politika. Pagājušā gada jūlijā izveidotā buferzona joprojām ir spēkā, nopietni ierobežojot humānās palīdzības organizāciju, tostarp “Ārstu bez robežām”, kā arī žurnālistu piekļuvi un tādējādi liedzot sniegt palīdzību bēgļiem un dokumentēt Polijas iestāžu izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus.

Tomēr visstrīdīgākais šīs politikas aspekts ir plāns apturēt patvēruma tiesības šīs robežas šķērsotājiem – pasākums, kas ir klajā pretrunā Eiropā atzītajām cilvēka pamattiesībām. Lai gan šī politika tālejoši ietekmēs pierobežas reģiona vietējos iedzīvotājus, tā izstrādāta bez iepriekšējas apspriešanās ar viņiem vai humānās palīdzības organizācijām. Minētās organizācijas, kas nepagurdamas cenšas palīdzēt, ir uzkrājušas arī kritiski svarīgas zināšanas par situāciju, par bēgļu vajadzībām un par problēmām, ar kurām viņi saskaras. Ignorēt šādas atziņas nozīmē ne tikai apdraudēt humānās palīdzības centienus, bet arī risku saasināt jau tāpat smago situāciju.

Šis pētnieciskais raksts ir sagatavots, izmantojot fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) dotāciju.

Hanna Jarzabek ir spāņu-poļu fotogrāfe, kas darbojas dokumentālajā žanrā. Viņa dzīvo Madridē, ir studējusi politiskās zinātnes un guvusi pieredzi kā politikas analītiķe ANO aģentūrās. Viņas darbība, kurai raksturīga sensitīva un cieņpilna pieeja, ir vērsta uz tādiem tematiem kā diskriminācija, dzimumidentitāte, seksuālā daudzveidība un migrācijas plūsmas pie ES austrumu robežas. Viņas darbi ir publicēti tādos lielos izdevumos kā El País un Newsweek Japan, izstādīti starptautiskā mērogā un guvuši atzinību ar daudzām balvām, tostarp nomināciju 2024. gada IJ4EU Ietekmes balvai un 2023. gada Leica Oskar Barnack balvai.

Fotoattēls no projekta “Džungļi”:

“Atlēta pēda” – sēnīšu infekcija, kas skar pēdas, ir viena no izplatītākajām veselības problēmām to bēgļu vidū, kuri mēģina šķērsot Belovežas gāršu (2022. gada oktobris). 

Iesniedzis Giuseppe Guerini

E.Letta ziņojuma nosaukums liecina, ka Eiropas Savienība un tās ekonomikas un uzņēmējdarbības sistēma ir daudz kas vairāk nekā tikai tirgus. Tas ir tāpēc, ka Eiropas Savienība jau no paša sākuma ir izvēlējusies sociālo tirgus ekonomiku, kurā ekonomiskā labklājība ietver ne tikai bagātības uzkrāšanu, bet arī spēju nodrošināt, ka tirgū tirgotā un uzkrātā labklājība nāk par labu ikvienam.

Tādējādi sociālās ekonomikas uzņēmumi veido ekosistēmu, kas nodrošina solidaritāti ar uzņēmējdarbības palīdzību, un tas ir noderīgs modelis privātām organizācijām, kuras jau tāpat darbojas vispārējās interesēs.

E.Letta ziņojumā ir uzsvērta šī iezīme, kas jau ir ņemta vērā rīcības plānā un ieteikumā par sociālo ekonomiku. Ziņojumā Eiropas iestādes tiek aicinātas atzīt sociālās ekonomikas uzņēmumu īpatnības, pielāgojot iekšējā tirgus un konkurences noteikumus un uzlabojot tiesisko regulējumu valsts atbalsta jomā, lai nodrošinātu, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir vienkāršāk piekļūt aizdevumiem un finansējumam.

EESK ir ievērojami palīdzējusi nodrošināt, ka Eiropas un starptautiskās iestādes atzīst sociālās ekonomikas uzņēmumu mērķi un lomu. Tā ir piedalījusies daudzās iniciatīvās un pieņēmusi daudzus atzinumus saistībā ar centieniem, kuru rezultātā 2021. gadā tika pieņemts Sociālās ekonomikas rīcības plāns un 2023. gadā — ieteikums dalībvalstīm. Turklāt, sniedzot atzinumus par konkurences politiku un valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, esam skaidri norādījuši, ka ir jāpaaugstina robežvērtības de minimis valsts atbalsta piešķiršanai, un sekmējuši izmaiņas regulā, kas tika apstiprināta 2023. gada beigās. E.Letta ziņojumā paustie aicinājumi pielāgot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un uzlabot finansējumu atbilst EESK aicinājumiem dažādos 2022. un 2023. gadā izstrādātajos atzinumos. Tāpēc mūs mudina turpināt popularizēt šo atzinumu, lai veicinātu sociālās ekonomikas atzīšanu. Vēlamies vairāk informēt cilvēkus par ieguvumiem, ko efektīvs konkurences regulējums un valsts atbalsts sniedz gan sociālās ekonomikas uzņēmumiem, gan visai vispārējas nozīmes pakalpojumu sistēmai.

Jaunais ES Migrācijas un patvēruma pakts, kas pēc tā pieņemšanas 2024. gada maijā tika atzīts par vēsturisku pavērsienu, vēl nav pierādījis savu vērtību. Bet problēmas, kas paredzamas 2025. gadā, nebūs vieglas: ņemot vērā ārkārtīgi nenoteikto ģeopolitisko vidi un paktam piemītošo sarežģītību un tā īstenošanas īso termiņu, būs vajadzīga piesardzība un lielas līdzsvarošanas spējas — šādu analīzi sniedz Eiropas Migrācijas politikas institūta (MPI Europe) pārstāve Camille Le Coz.

2025. gada sākumā rodas neatliekami jautājumi par migrācijas politikas nākotni Eiropas Savienībā (ES). Jaunā Eiropas Komisija ar savu jaunā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošanas plānu ir noteikusi skaidru kursu, tomēr mainīgie apstākļi draud novirzīt politisko ievirzi un resursus citur. Vācijas gaidāmās vēlēšanas, kā arī Asada režīma sabrukuma sekas un Ukrainā notiekošā kara neparedzamā trajektorija ir palielinājušas nenoteiktību. Diskusijas par eksternalizācijas modeļiem turpinās, taču šie centieni bieži vien tiek īstenoti kā izolēti politiskie manevri, nevis kā daļa no vienotas Eiropas stratēģijas. Tikmēr migrācija joprojām tiek izmantota par ieroci pie Polijas robežas ar Baltkrieviju, un šī instrumentalizācija arvien vairāk izraisa novirzes no ES tiesību aktiem. Šis gads būs izšķirošs, lai redzētu, vai Eiropas Savienība spēj īstenot pieeju, kas veicina uzticēšanos un nodrošina tik ļoti nepieciešamo kolektīvo rīcību, vai arī tā saskarsies ar turpmāku sadrumstalotību.

2024. gada maijā daudzi Eiropas politikas veidotāji atzinīgi novērtēja pakta pieņemšanu kā vēsturisku pagrieziena punktu pēc gadiem ilgām sarežģītām sarunām. Tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām šī vienošanās parādīja bloka spēju apvienoties un risināt dažas no vissarežģītākajām problēmām. Pakta mērķis bija novērst spriedzi jautājumā par atbildību un solidaritāti, mazināt uztveri par pastāvīgas migrācijas krīzes esamību un saskaņot atšķirīgās patvēruma procedūras starp dalībvalstīm. Lai gan jaunais regulējums lielā mērā balstās uz esošo sistēmu, tas ievieš stingrākus pasākumus, piemēram, sistemātisku skrīningu, uzlabotas robežpatvēruma un atgriešanas procedūras un krīzes laikā piemērojamus izņēmumus no kopējiem noteikumiem. Pakts arī atbalsta lielāku eiropeizāciju, paredzot obligātu solidaritāti, lielāku lomu ES iestādēm un aģentūrām un lielāku Eiropas finansējumu un pārraudzību.

Tomēr, ja eiropieši līdz 2026. gada maijam neīstenos jaunos noteikumus, tas varētu mazināt ES kā bloka uzticamību migrācijas pārvaldībā. Šis saspringtais termiņš ir īpaši sarežģīts, jo pakts paredz izveidot sarežģītu sistēmu, mobilizēt resursus un pieņemt darbā un apmācīt darbiniekus, it īpaši tajās dalībvalstīs, kuras visvairāk saskaras ar migrācijas plūsmām. Lai gan dalībvalstis ir izstrādājušas valsts rīcības plānus, liela daļa šā darba ir paveikta aiz slēgtām durvīm, un trūkst politiskas sadarbības. Šī plaisa rada arvien lielāku risku, jo politiskajai vadībai ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu trauslo līdzsvaru ES līmenī.

Turklāt, lai īstenotu jauno sistēmu, ir jāizveido ieinteresēto personu koalīcijas. Valstu patvēruma aģentūrām ir būtiska nozīme, lai sarežģītus tiesību aktus pārvērstu praktiskās sistēmās, un ES aģentūrām, it īpaši ES Patvēruma aģentūrai, jau tagad ir izšķiroša nozīme šajā procesā. Tikpat svarīgi ir iesaistīt nevalstiskās organizācijas, lai izmantotu arī to speciālās zināšanas un nodrošinātu piekļuvi juridiskām konsultācijām un jauno procedūru pārraudzību. Lai atbalstītu šos centienus, jāpastiprina sadarbības pieejas, tostarp regulāras konsultācijas, stabili informācijas apmaiņas mehānismi un operatīvās darba grupas, kas regulāri sanāk kopā.

Tajā pašā laikā liela uzmanība ir pievērsta eksternalizācijas stratēģijām, un arvien vairāk Eiropas galvaspilsētu tās uzskata par ES migrācijas problēmu risinājumu. Itālijas un Albānijas vienošanās ir rosinājušas daudzas debates par tās potenciālu labāk pārvaldīt jaukto migrāciju, pozicionējot Giorgia Meloni par līderi šajā jomā visā Eiropā. Tomēr tas vēl nav devis nekādus rezultātus un joprojām ir divpusējs nolīgums, izslēdzot citu Eiropas partneru ieguldījumu. Tikmēr citas valdības nāk klajā ar citiem alternatīviem modeļiem, piemēram, atgriešanas centriem, un veidiem, kā tos integrēt ES mēroga pieejā.

Tuvākajos mēnešos politiskajās debatēs galvenā uzmanība tiks pievērsta atgriešanai. Patiešām, daļa pakta ir atkarīga no atgriešanas ātruma uzlabošanas, it īpaši attiecībā uz personām, kas pakļautas robežprocedūrām priekšposteņa valstīs. Komisija un dalībvalstis cenšas risināt šo steidzamo jautājumu, vienlaikus atstājot iespēju izmēģināt atgriešanas centru modeli, un martā ir gaidāmi priekšlikumi pārskatīt Atgriešanas direktīvu. Ņemot vērā īso grafiku, pastāv risks, ka eiropieši nevarēs pilnībā ņemt vērā praktisko pieredzi, neraugoties uz progresu, kas pēdējo desmit gadu laikā panākts tādās jomās kā informēšana, konsultēšana, reintegrācijas atbalsts un savstarpēja mācīšanās ES līmenī. Turklāt Eiropai jābūt piesardzīgai, lai eksperimenti ar eksternalizācijas modeļiem nekaitētu tās attiecībām ar izcelsmes valstīm un nevājinātu tās plašākas pozīcijas.

Šis delikātais līdzsvarošanas akts tiek īstenots ārkārtīgi nestabilā vidē, un pakta īstenošana tiek uzskatīta par pārbaudījumu ne tikai migrācijas pārvaldībai, bet arī plašākam ES projektam. It īpaši situācija pie Polijas robežas norāda uz konkrētām problēmām ievērot saistošus noteikumus naidīgu kaimiņu spiediena ietekmē. Attiecībā uz Sīriju un Ukrainu Eiropas galvaspilsētām ir jābūt gatavām neparedzētiem notikumiem. Nākamajā gadā būs ļoti svarīgi veicināt spēcīgu vadību ES līmenī, lai īstenotu jaunus noteikumus un turpinātu pētīt inovatīvus modeļus, kas atbilst kopīgai pieejai un stiprina to. Šajā saistībā īpaši jāpievēršas arī tam, lai veidotu noturīgas partnerības ar prioritārajām valstīm un izvairītos no resursu novirzīšanas politiskiem strupceļiem.

Camille Le Coz ir Eiropas Migrācijas politikas institūta asociētā direktore— šis institūts darbojas Briselē un cenšas panākt efektīvāku imigrācijas, imigrantu integrācijas un patvēruma sistēmu pārvaldību, kā arī veiksmīgus rezultātus jaunpienācējiem, imigrantu ģimenēm un uzņēmējām kopienām.

Šajā izdevumā:

• “Saskaņā ar ES noteikumiem nodrošināt taisnīgu finansiālo atbalstu sociālās ekonomikas struktūrām”, Guiseppe Guerini
• EESK demonstrē Baltkrievu filmu “Under the Grey Sky” — intervija ar režisori Mara Tamkovich
• “Jaunā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošana var pārbaudīt Eiropas projekta noturību”, Camille Le Coz, Eiropas Migrācijas politikas institūts (MPI Europe)
• “Nemarķēti kapi pie Eiropas ārējām robežām”, Barbara Matejčić

• Sīrijas bēgļi:

  “Sīrija pēc Asada režīma krišanas: ES pieeja sīriešu atgriešanai varētu būt pagrieziena punkts tās migrācijas politikā”, Alberto-Horst Neidhardt, EPC

  Pašreizējos nestabilitātes apstākļos ES valstis nedrīkst piespiest Sīrijas bēgļus atgriezties, Jean-Nicolas Beuze, UNHCR

Albāņu imigrants Grieķijā Almir Hoxhaj tagad grieķiski runā tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Pēc vairāk nekā 30 Grieķijā pavadītiem gadiem viņš jūtas kā daļa no valsts, taču nav bijis viegli pielāgoties Grieķijas sabiedrībai, kur vārds “albānis” pat tiek lietots kā apvainojums. Šis ir viņa personīgais stāsts.

Esmu dzimis mazā ciematā Avlonas rajonā, kur dzīvoju līdz divpadsmit gadu vecumam. Mana ģimene pārcēlās uz Tirānu, bet 1997. gadā es pieņēmu smago lēmumu meklēt labāku nākotni Grieķijā. Tolaik pēc robežu atvēršanas albāņiem bija ierasts meklēt drošību Grieķijā, jo šķita, ka to atvieglo sauszemes robežas. Es šķērsoju robežu kājām astoņpadsmit reizes. Es baidījos no jūras. Pat atceros savu pēdējo piecu dienu posmu ceļā uz Veroju, kur, neraugoties uz nepārtraukto lietu, es biju neticami izslāpis. Kad galu galā es turēju rokā glāzi ar ūdeni, ar to nepietika, lai remdētu slāpes. Tāds bija manas dzīves sākums Grieķijā. Ar pilnu glāzi ar ūdeni rokā.

Mana pirmā saskarsme ar šo valsti notika, kad man bija 15 gadu un kad es kopā ar draugiem slepus šķērsoju robežu. Mums pat prātā neienāca, ka darām kaut ko nelikumīgu. Ja es būtu varējis bēgt uz Grieķiju, es to darītu. Grieķija, tās valoda, mitoloģija un vēsture mani īpaši interesēja. Vasarā es smagi strādāju, mēģinot atbalstīt savu ģimeni. Mana galīgā pārcelšanās uz Grieķiju bija sarežģīta: juridiskā nenoteiktība, rasisms un problēmas, kas saistītas ar integrāciju. Skaidri atceros vienu incidentu pašā sākumā. Biju tur nelikumīgi, bez apdrošināšanas, nezinādams valodu, un viens no maniem zobiem nolūza. Mana vienīgā iespēja bija to izraut pašam, pie spoguļa ar dažām knaiblēm, ko lietoju darbā. Mana mute bija pilna ar asinīm.

Pielāgoties Grieķijas sabiedrībai nebija viegli. Kā pirmās paaudzes migrants es jutos kā svešzemnieks, it kā man mutē pastāvīgi būtu asinis. Biju tur nelikumīgi un baidījos doties pastaigā vai uz kafejnīcu. Es visur pieredzēju rasismu dažādos veidos. Kāds tēvs draudēja savam mazajam bērnam, ka pasauks albāni viņu apēst, ja neuzvedīsies klusu. Man tika atteikta ieeja kafejnīcās, klubos un citās vietās, no kurām dažās, kad pirmo reizi tur ierados, pat bija zīme “Albāņiem ieeja aizliegta”. Viņi mūs sauca par netīriem, jo mums ir cita reliģija. Attiecības starp grieķiem un albāņiem tagad ir labākas, lai gan joprojām pastāv stereotipi. Vārds “albānis” Grieķijā pat tiek lietots kā apvainojums. Tur bija rasisms, kas joprojām pastāv, taču tagad tas ir maigāks. Laiki ir mainījušies. Tomēr rasisms pastāv joprojām, un to pastiprina finansiālas grūtības un izglītības trūkums.

Aizspriedumi un diskriminācija ir dziļi iesakņojušies un bieži vien rada ekstrēmus politiskus un sociālus modeļus, kas izvēršas plašumā un pat sasniedz Eiropas Parlamentu. Tas ir skumji! Lai gan situācija ir uzlabojusies, tā joprojām ir realitāte. Tomēr ir cerības jaunākajām paaudzēm. Mūsu bērniem būs lielākas izredzes tikt pilnībā pieņemtiem. Tas attiecas arī uz manu 12 gadus veco meitu.

Šodien, strādājot kā būvuzņēmējs, es atskatos pagātnē ar jauktām izjūtām. Pielāgošanās grūtības un pieņemšanas trūkums, ar ko saskāros, bija ikdienas realitāte. Tomēr šo problēmu rezultātā manī izveidojās dziļāka izpratne par dzīvi un integrācijas nozīmi.

Albānija joprojām ir daļa no manis. Es skaidri atceros komunistiskā režīma gadus. Tas bija paranoijas, baiļu, nedrošības un galējas nabadzības laiks. Režīma krišana nesa ne tikai atvieglojumu, bet arī jaunas problēmas, piemēram, bezdarbu un noziedzību. Šī pieredze mani veidoja: tā iemācīja novērtēt stabilitāti un brīvību, ko esmu atradis Grieķijā.

Personīgi es jūtos saistīts ar Grieķiju. Lai gan mana sirds ir manā ciematā Albānijā, mana dzīve ir šeit. Grieķu valodu es protu tikpat labi kā savu dzimto valodu. Mana pieredze, mana cīņa un mani sasniegumi man liek justies kā daļai no šīs valsts. Es ceru, ka ar laiku Grieķijas iedzīvotāji mūs pilnībā pieņems, atzīstot mūsu ieguldījumu sabiedrībā.

Migrācija ir pārbaudījums, kas saistīts ne tikai ar problēmām, bet arī ar iespējām, un kā albāņu migrants Grieķijā es no tā nevarēju izvairīties. Mans stāsts ir piepildīts ar pārbaudījumiem, pielāgošanos un cerībām.

Turpmākajos gados es turpināšu savu dzīvi Grieķijā, kas ir mana mājvieta, un Albānijā kā līdztiesīgā Eiropas Savienības dalībvalstī. Tagad tā ir mūsu visu dzimtene.

Almir Hoxhaj ir 47 gadi. Viņš dzīvo un strādā Tripolē – mazā pilsētā Peloponēsas pussalā Grieķijā. Viņam ir 12 gadus veca meita. Viņa iecienītākā pilsēta ir Berlīne. Viņš brīvi runā un raksta grieķiski un ir pārtulkojis grieķu valodā albāņu autora Rudi Erebara grāmatu “Rītausmas zvaigžņu sāga” [Το έπος των άστρων της Αυγής]. Šai grāmatai 2017. gadā tika piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva, un tajā aprakstīta Albānijas iedzīvotāju traģēdija 20. gadsimtā. Lai gan šis stāsts norisinās pagājušajā gadsimtā, totalitārisma, fašisma un iracionālisma būtība diemžēl joprojām ir aktuāla arī šodien, tikai “mūsdienīgākās” formās.

2024. gada aprīlī Enrico Letta publicēja ilgi gaidīto ziņojumu par ES vienotā tirgus nākotni “Much More than a Market” (“Daudz vairāk nekā tirgus”). Savā janvāra plenārsesijā EESK pieņēma atzinumu “Kā atbalstīt sociālās ekonomikas struktūras saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem: pārdomas pēc ieteikumiem no Enrico Letta ziņojuma”. Mēs jautājām atzinuma ziņotājam Giuseppe Guerini, cik lielā mērā un kāpēc viņš guva iedvesmu no Letta ziņojuma, kurā cita starpā Eiropas iestādes tiek aicinātas uzlabot valsts atbalsta tiesisko regulējumu un ļaut sociālās ekonomikas uzņēmumiem vieglāk saņemt aizdevumus un finansējumu. Kā, pamatojoties uz šā ziņojuma secinājumiem, EESK plāno palīdzēt šiem uzņēmumiem ievērot valsts atbalsta noteikumus?