Pašnodarbinātas personas, kas dzīvo nabadzībā: bieži aizmirsta grupa

Ronny Lannoo, EESK grupas “Daudzveidība Eiropā” un Beļģijas MVU organizācijas UNIZO loceklis

Pašnodarbinātie bieži vien tiek asociēti ar “ātras peļņas gūšanu” un panākumiem. Šī karikatūra aizēno daudzās problēmas, ar kurām saskaras uzņēmēji. Pašnodarbinātība vienmēr ir saistīta ar riskiem gan uzņēmējdarbībā, gan privātajā sfērā.

Ja rodas problēmas, (slēptā) nabadzība bieži vien nav tālu. Tas, ka šī situācija bieži vien tiek atstāta novārtā, daļēji ir saistīts ar to, ka pašnodarbinātie ir raduši, kad vien iespējams, savas problēmas risināt paši.

Sabiedrībā ziņas par to, ka uzņēmumam ir problēmas, tiek uztvertas kā slikta publicitāte, par ko jākaunas, un tāpēc viņi vai nu kavējas, vai arī pilnībā izvairās meklēt atbilstošu atbalstu.

Beļģijā aptuveni 12,7 % pašnodarbināto personu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Viens no iemesliem, kāpēc viņi nonāk grūtībās, ir slikta pārvaldība, kas sākas bez stabila uzņēmējdarbības plāna, slimība un kavēti maksājumi.

Bet ir arī problēmas, ar ko pašnodarbinātas personas pašas nespēj tikt galā. Koronavīrusa krīze ir dramatisks piemērs, un tās rezultātā Eiropas Komisija prognozē bankrotu vilni.

Mums ir jāatzīst šī problēma un par to jārunā: mazāk satraukuma, vairāk profilakses un vienkāršākus veidus, kā meklēt palīdzību. Jo īpaši, uzņēmēju apvienībām nebūtu jāgaida, kad kāds pie tām vērsīsies, bet gan jāuzmeklē grūtībās nonākuši uzņēmēji un jānodrošina plaša publicitāte par to, ko tās viņiem var piedāvāt.

Tādi pakalpojumi kā apmācība, prasmju pilnveide un mācības uzņēmējdarbības vadības jomā, problēmu agrīna atklāšana, izmantojot sarkanos karodziņus un citus pasākumus, var novērst daudzus bankrotus. Vairāki no šiem pasākumiem ir izvērsti un pastiprināti pandēmijas laikā, tomēr vēl ir daudz darāms, lai visā Eiropā mazinātu nabadzību pašnodarbināto personu vidū.