Turpinājumā varēsiet iepazīties ar nozīmīgiem fragmentiem no virtuālās preses konferences, ko Preses nodaļa 2020. gada 2. decembrī rīkoja, atzīmējot 2020. gada Starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti.
Kādas cilvēkiem ar invaliditāti svarīgas atziņas gūtas pandēmijas izraisītajā krīzes periodā, kas ilgst gandrīz gadu?
Tas ir viens no daudziem jautājumiem. Lasiet šeit, ko mūsu viesi par to domā.
Prezentācija īsumā
Sinéad Burke – cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāve no Īrijas un “Tilting the Lens” direktore: “Es esmu sieviete ar invaliditāti, es esmu pedagoģe, rakstniece un cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāve”
Ioannis Vardakastanis – EESK loceklis, aktīvs cilvēku ar invaliditāti pārstāvis un Eiropas Invaliditātes foruma priekšsēdētājs: “Visa mana dzīve veltīta kampaņām, aizstāvībai, cīņai par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, sākot ar manu ciematu un beidzot ar visu pasauli.”
Krzysztof Pater – EESK loceklis un ziņotājs, kas izstrādāja atzinumu par cilvēku ar invaliditāti tiesībām balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās: “Jau 20 gadus mēģinu palīdzēt, rast risinājumus, uzlabot juridiskos priekšnosacījumus cilvēkiem ar invaliditāti.”
Pietro Vittorio Barbieri – EESK tematiskās grupas “Personu ar invaliditāti tiesības” priekšsēdētājs: “Šī nav parasta diena; mēs dzīvojam periodā, kad esam spiesti atteikties no iekļautības un tādēļ saskaramies ar atstumtību. Lielākā problēma ir tā, ka pandēmijas laikā cilvēki spiesti dzīvot izolācijā.”
To ir vērts zināt ...
Cik optimistiski raugāties uz saviem pūliņiem mudināt bērnus, respektēt atšķirīgo un būt pateicīgiem? Kā viņi reaģē?
Sinéad Burke: “Man ir pamatotas cerības, ka nākotne būs labāka. Mēs bieži sakām, ka bērni nesaskata atšķirības, bet es domāju, ka tā nav taisnība. Bērni pamana atšķirības; identitāte viņiem nav sveša. Bērni atšķirībā no pieaugušajiem reaģē, izrādot ziņkāri. Es aicinu pieaugušos pievērst uzmanību tam, kā bērni reaģē. Akceptēšana un ziņkāre ir tik svarīga. Es domāju, ka pieaugušajiem ir jāgūst iedvesma un jāmācās no tā, kā bērni reaģē uz invaliditāti.”
Ko varam iesākt, lai Ziemeļīrijā dzīvojošie cilvēki ar invaliditāti netiktu nošķirti no Īrijas Republikas tādās jomās kā cilvēktiesības un darba nosacījumi (it īpaši tas attiecas uz pārrobežu darba ņēmējiem ar invaliditāti)?
Ioannis Vardakastanis: “Tiks turpināta sadarbība ar organizācijām, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, un jautājumi, kuri skar šos cilvēkus, būs darba kārtības prioritāte. Vēstījums ir skaidrs. Visām valdībām ir jārespektē cilvēku ar invaliditāti tiesības un vienotība. Tās nevar nošķirt ar Brexit vai citiem politiskiem lēmumiem.”
Pietro Vittorio Barbieri: “Līdz 2020. gada beigām noslēdzamais nolīgums par Brexit noteiks politisko darba kartību”
Sinéad Burke: “Tā kā virzāmies uz Brexit, mums nebūtu jāturpina koncentrēšanās uz peļņu un tirdzniecību. Uzmanības centrā vajadzētu būt cilvēkiem. It īpaši pandēmijas laikā ir svarīgi izstrādāt uz cilvēkiem orientētus politikas pasākumus. Es ceru, ka arī turpmāk būsim sabiedrotie un atbalstīsim atstumtos cilvēkus, kas bieži ir cilvēki ar invaliditāti.”
Krzysztof Pater: “Eiropas Invaliditātes forums ir fantastiska platforma. Atzinuma sagatavošanas laikā un pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām neviens nedomāja, ka AK izstāsies no Eiropas Savienības, taču Apvienotajai Karalistei ir vairāki juridiski risinājumi, kas daudzām ES organizācijām būtu jāapsver.”
Kāda, jūsuprāt, ir pandēmijas vislielākā ietekme uz cilvēkiem ar invaliditāti un kādus ikdienas aspektus tā ietekmējusi visvairāk?
Krzysztof Pater: “Es vēlētos uzsvērt, ka ir zuduši kontakti ar citiem cilvēkiem, un tas ietekmē ne tikai cilvēku garīgo veselību, bet arī viņu ikdienas dzīvi (palīdzību, iepirkšanos, rehabilitāciju). Valdību rīcības plānos, kas īstenojami pandēmijas periodā, aizmirsts par cilvēkiem, kuri dzīvo ilgtermiņa aprūpes iestādēs.”
Pietro Vittorio Barbieri: “Visvairāk tiek ietekmēti aprūpes namos izmitinātie cilvēki, kas cieš no izolācijas. Gados vecākie cilvēki ir atstāti novārtā.”
Sinéad Burke: “Pandēmijas laikā tiek pārbaudīta spēja pārciest ārstēšanu. Ja esi gados vecāks vai cilvēks ar invaliditāti, mazāka ir iespēja saņemt ārstēšanu. Vai dažas dzīvības ir vērtīgākas nekā citas? Es domāju, ka pašlaik, veidojot vietas, kur iespējama sociāla distancēšanās, paveras iespēja radīt jaunus pamatus, apsvērt, kādu pasauli vēlamies redzēt, un šīs attīstības centrā izvirzīt cilvēkus ar invaliditāti.”
Ioannis Vardakastanis: “Pārfrāzējot ASV dzimušo lozungu, jāatzīst, ka cilvēku ar invaliditāti dzīvība arī ir svarīga. Pandēmijas laikā esam saskārušies ar atstumtību, nabadzību, kas saistīta ar veselības aprūpi, diskrimināciju un nevienlīdzību veselības aprūpes sistēmā. Devīzei “Nekas par mums netop bez mums!” jābūt reālam spēkam, kas virza politikas pasākumu un sistēmu maiņu, lai panāktu, ka cilvēku ar invaliditāti dzīvība arī ir nozīmīga.”(at)
