Iesniedzis Giuseppe Guerini

E.Letta ziņojuma nosaukums liecina, ka Eiropas Savienība un tās ekonomikas un uzņēmējdarbības sistēma ir daudz kas vairāk nekā tikai tirgus. Tas ir tāpēc, ka Eiropas Savienība jau no paša sākuma ir izvēlējusies sociālo tirgus ekonomiku, kurā ekonomiskā labklājība ietver ne tikai bagātības uzkrāšanu, bet arī spēju nodrošināt, ka tirgū tirgotā un uzkrātā labklājība nāk par labu ikvienam.

Tādējādi sociālās ekonomikas uzņēmumi veido ekosistēmu, kas nodrošina solidaritāti ar uzņēmējdarbības palīdzību, un tas ir noderīgs modelis privātām organizācijām, kuras jau tāpat darbojas vispārējās interesēs.

E.Letta ziņojumā ir uzsvērta šī iezīme, kas jau ir ņemta vērā rīcības plānā un ieteikumā par sociālo ekonomiku. Ziņojumā Eiropas iestādes tiek aicinātas atzīt sociālās ekonomikas uzņēmumu īpatnības, pielāgojot iekšējā tirgus un konkurences noteikumus un uzlabojot tiesisko regulējumu valsts atbalsta jomā, lai nodrošinātu, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir vienkāršāk piekļūt aizdevumiem un finansējumam.

EESK ir ievērojami palīdzējusi nodrošināt, ka Eiropas un starptautiskās iestādes atzīst sociālās ekonomikas uzņēmumu mērķi un lomu. Tā ir piedalījusies daudzās iniciatīvās un pieņēmusi daudzus atzinumus saistībā ar centieniem, kuru rezultātā 2021. gadā tika pieņemts Sociālās ekonomikas rīcības plāns un 2023. gadā — ieteikums dalībvalstīm. Turklāt, sniedzot atzinumus par konkurences politiku un valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, esam skaidri norādījuši, ka ir jāpaaugstina robežvērtības de minimis valsts atbalsta piešķiršanai, un sekmējuši izmaiņas regulā, kas tika apstiprināta 2023. gada beigās. E.Letta ziņojumā paustie aicinājumi pielāgot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un uzlabot finansējumu atbilst EESK aicinājumiem dažādos 2022. un 2023. gadā izstrādātajos atzinumos. Tāpēc mūs mudina turpināt popularizēt šo atzinumu, lai veicinātu sociālās ekonomikas atzīšanu. Vēlamies vairāk informēt cilvēkus par ieguvumiem, ko efektīvs konkurences regulējums un valsts atbalsts sniedz gan sociālās ekonomikas uzņēmumiem, gan visai vispārējas nozīmes pakalpojumu sistēmai.

Jaunais ES Migrācijas un patvēruma pakts, kas pēc tā pieņemšanas 2024. gada maijā tika atzīts par vēsturisku pavērsienu, vēl nav pierādījis savu vērtību. Bet problēmas, kas paredzamas 2025. gadā, nebūs vieglas: ņemot vērā ārkārtīgi nenoteikto ģeopolitisko vidi un paktam piemītošo sarežģītību un tā īstenošanas īso termiņu, būs vajadzīga piesardzība un lielas līdzsvarošanas spējas — šādu analīzi sniedz Eiropas Migrācijas politikas institūta (MPI Europe) pārstāve Camille Le Coz.

2025. gada sākumā rodas neatliekami jautājumi par migrācijas politikas nākotni Eiropas Savienībā (ES). Jaunā Eiropas Komisija ar savu jaunā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošanas plānu ir noteikusi skaidru kursu, tomēr mainīgie apstākļi draud novirzīt politisko ievirzi un resursus citur. Vācijas gaidāmās vēlēšanas, kā arī Asada režīma sabrukuma sekas un Ukrainā notiekošā kara neparedzamā trajektorija ir palielinājušas nenoteiktību. Diskusijas par eksternalizācijas modeļiem turpinās, taču šie centieni bieži vien tiek īstenoti kā izolēti politiskie manevri, nevis kā daļa no vienotas Eiropas stratēģijas. Tikmēr migrācija joprojām tiek izmantota par ieroci pie Polijas robežas ar Baltkrieviju, un šī instrumentalizācija arvien vairāk izraisa novirzes no ES tiesību aktiem. Šis gads būs izšķirošs, lai redzētu, vai Eiropas Savienība spēj īstenot pieeju, kas veicina uzticēšanos un nodrošina tik ļoti nepieciešamo kolektīvo rīcību, vai arī tā saskarsies ar turpmāku sadrumstalotību.

2024. gada maijā daudzi Eiropas politikas veidotāji atzinīgi novērtēja pakta pieņemšanu kā vēsturisku pagrieziena punktu pēc gadiem ilgām sarežģītām sarunām. Tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām šī vienošanās parādīja bloka spēju apvienoties un risināt dažas no vissarežģītākajām problēmām. Pakta mērķis bija novērst spriedzi jautājumā par atbildību un solidaritāti, mazināt uztveri par pastāvīgas migrācijas krīzes esamību un saskaņot atšķirīgās patvēruma procedūras starp dalībvalstīm. Lai gan jaunais regulējums lielā mērā balstās uz esošo sistēmu, tas ievieš stingrākus pasākumus, piemēram, sistemātisku skrīningu, uzlabotas robežpatvēruma un atgriešanas procedūras un krīzes laikā piemērojamus izņēmumus no kopējiem noteikumiem. Pakts arī atbalsta lielāku eiropeizāciju, paredzot obligātu solidaritāti, lielāku lomu ES iestādēm un aģentūrām un lielāku Eiropas finansējumu un pārraudzību.

Tomēr, ja eiropieši līdz 2026. gada maijam neīstenos jaunos noteikumus, tas varētu mazināt ES kā bloka uzticamību migrācijas pārvaldībā. Šis saspringtais termiņš ir īpaši sarežģīts, jo pakts paredz izveidot sarežģītu sistēmu, mobilizēt resursus un pieņemt darbā un apmācīt darbiniekus, it īpaši tajās dalībvalstīs, kuras visvairāk saskaras ar migrācijas plūsmām. Lai gan dalībvalstis ir izstrādājušas valsts rīcības plānus, liela daļa šā darba ir paveikta aiz slēgtām durvīm, un trūkst politiskas sadarbības. Šī plaisa rada arvien lielāku risku, jo politiskajai vadībai ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu trauslo līdzsvaru ES līmenī.

Turklāt, lai īstenotu jauno sistēmu, ir jāizveido ieinteresēto personu koalīcijas. Valstu patvēruma aģentūrām ir būtiska nozīme, lai sarežģītus tiesību aktus pārvērstu praktiskās sistēmās, un ES aģentūrām, it īpaši ES Patvēruma aģentūrai, jau tagad ir izšķiroša nozīme šajā procesā. Tikpat svarīgi ir iesaistīt nevalstiskās organizācijas, lai izmantotu arī to speciālās zināšanas un nodrošinātu piekļuvi juridiskām konsultācijām un jauno procedūru pārraudzību. Lai atbalstītu šos centienus, jāpastiprina sadarbības pieejas, tostarp regulāras konsultācijas, stabili informācijas apmaiņas mehānismi un operatīvās darba grupas, kas regulāri sanāk kopā.

Tajā pašā laikā liela uzmanība ir pievērsta eksternalizācijas stratēģijām, un arvien vairāk Eiropas galvaspilsētu tās uzskata par ES migrācijas problēmu risinājumu. Itālijas un Albānijas vienošanās ir rosinājušas daudzas debates par tās potenciālu labāk pārvaldīt jaukto migrāciju, pozicionējot Giorgia Meloni par līderi šajā jomā visā Eiropā. Tomēr tas vēl nav devis nekādus rezultātus un joprojām ir divpusējs nolīgums, izslēdzot citu Eiropas partneru ieguldījumu. Tikmēr citas valdības nāk klajā ar citiem alternatīviem modeļiem, piemēram, atgriešanas centriem, un veidiem, kā tos integrēt ES mēroga pieejā.

Tuvākajos mēnešos politiskajās debatēs galvenā uzmanība tiks pievērsta atgriešanai. Patiešām, daļa pakta ir atkarīga no atgriešanas ātruma uzlabošanas, it īpaši attiecībā uz personām, kas pakļautas robežprocedūrām priekšposteņa valstīs. Komisija un dalībvalstis cenšas risināt šo steidzamo jautājumu, vienlaikus atstājot iespēju izmēģināt atgriešanas centru modeli, un martā ir gaidāmi priekšlikumi pārskatīt Atgriešanas direktīvu. Ņemot vērā īso grafiku, pastāv risks, ka eiropieši nevarēs pilnībā ņemt vērā praktisko pieredzi, neraugoties uz progresu, kas pēdējo desmit gadu laikā panākts tādās jomās kā informēšana, konsultēšana, reintegrācijas atbalsts un savstarpēja mācīšanās ES līmenī. Turklāt Eiropai jābūt piesardzīgai, lai eksperimenti ar eksternalizācijas modeļiem nekaitētu tās attiecībām ar izcelsmes valstīm un nevājinātu tās plašākas pozīcijas.

Šis delikātais līdzsvarošanas akts tiek īstenots ārkārtīgi nestabilā vidē, un pakta īstenošana tiek uzskatīta par pārbaudījumu ne tikai migrācijas pārvaldībai, bet arī plašākam ES projektam. It īpaši situācija pie Polijas robežas norāda uz konkrētām problēmām ievērot saistošus noteikumus naidīgu kaimiņu spiediena ietekmē. Attiecībā uz Sīriju un Ukrainu Eiropas galvaspilsētām ir jābūt gatavām neparedzētiem notikumiem. Nākamajā gadā būs ļoti svarīgi veicināt spēcīgu vadību ES līmenī, lai īstenotu jaunus noteikumus un turpinātu pētīt inovatīvus modeļus, kas atbilst kopīgai pieejai un stiprina to. Šajā saistībā īpaši jāpievēršas arī tam, lai veidotu noturīgas partnerības ar prioritārajām valstīm un izvairītos no resursu novirzīšanas politiskiem strupceļiem.

Camille Le Coz ir Eiropas Migrācijas politikas institūta asociētā direktore— šis institūts darbojas Briselē un cenšas panākt efektīvāku imigrācijas, imigrantu integrācijas un patvēruma sistēmu pārvaldību, kā arī veiksmīgus rezultātus jaunpienācējiem, imigrantu ģimenēm un uzņēmējām kopienām.

Šajā izdevumā:

• “Saskaņā ar ES noteikumiem nodrošināt taisnīgu finansiālo atbalstu sociālās ekonomikas struktūrām”, Guiseppe Guerini
• EESK demonstrē Baltkrievu filmu “Under the Grey Sky” — intervija ar režisori Mara Tamkovich
• “Jaunā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošana var pārbaudīt Eiropas projekta noturību”, Camille Le Coz, Eiropas Migrācijas politikas institūts (MPI Europe)
• “Nemarķēti kapi pie Eiropas ārējām robežām”, Barbara Matejčić

• Sīrijas bēgļi:

  “Sīrija pēc Asada režīma krišanas: ES pieeja sīriešu atgriešanai varētu būt pagrieziena punkts tās migrācijas politikā”, Alberto-Horst Neidhardt, EPC

  Pašreizējos nestabilitātes apstākļos ES valstis nedrīkst piespiest Sīrijas bēgļus atgriezties, Jean-Nicolas Beuze, UNHCR

Albāņu imigrants Grieķijā Almir Hoxhaj tagad grieķiski runā tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Pēc vairāk nekā 30 Grieķijā pavadītiem gadiem viņš jūtas kā daļa no valsts, taču nav bijis viegli pielāgoties Grieķijas sabiedrībai, kur vārds “albānis” pat tiek lietots kā apvainojums. Šis ir viņa personīgais stāsts.

Esmu dzimis mazā ciematā Avlonas rajonā, kur dzīvoju līdz divpadsmit gadu vecumam. Mana ģimene pārcēlās uz Tirānu, bet 1997. gadā es pieņēmu smago lēmumu meklēt labāku nākotni Grieķijā. Tolaik pēc robežu atvēršanas albāņiem bija ierasts meklēt drošību Grieķijā, jo šķita, ka to atvieglo sauszemes robežas. Es šķērsoju robežu kājām astoņpadsmit reizes. Es baidījos no jūras. Pat atceros savu pēdējo piecu dienu posmu ceļā uz Veroju, kur, neraugoties uz nepārtraukto lietu, es biju neticami izslāpis. Kad galu galā es turēju rokā glāzi ar ūdeni, ar to nepietika, lai remdētu slāpes. Tāds bija manas dzīves sākums Grieķijā. Ar pilnu glāzi ar ūdeni rokā.

Mana pirmā saskarsme ar šo valsti notika, kad man bija 15 gadu un kad es kopā ar draugiem slepus šķērsoju robežu. Mums pat prātā neienāca, ka darām kaut ko nelikumīgu. Ja es būtu varējis bēgt uz Grieķiju, es to darītu. Grieķija, tās valoda, mitoloģija un vēsture mani īpaši interesēja. Vasarā es smagi strādāju, mēģinot atbalstīt savu ģimeni. Mana galīgā pārcelšanās uz Grieķiju bija sarežģīta: juridiskā nenoteiktība, rasisms un problēmas, kas saistītas ar integrāciju. Skaidri atceros vienu incidentu pašā sākumā. Biju tur nelikumīgi, bez apdrošināšanas, nezinādams valodu, un viens no maniem zobiem nolūza. Mana vienīgā iespēja bija to izraut pašam, pie spoguļa ar dažām knaiblēm, ko lietoju darbā. Mana mute bija pilna ar asinīm.

Pielāgoties Grieķijas sabiedrībai nebija viegli. Kā pirmās paaudzes migrants es jutos kā svešzemnieks, it kā man mutē pastāvīgi būtu asinis. Biju tur nelikumīgi un baidījos doties pastaigā vai uz kafejnīcu. Es visur pieredzēju rasismu dažādos veidos. Kāds tēvs draudēja savam mazajam bērnam, ka pasauks albāni viņu apēst, ja neuzvedīsies klusu. Man tika atteikta ieeja kafejnīcās, klubos un citās vietās, no kurām dažās, kad pirmo reizi tur ierados, pat bija zīme “Albāņiem ieeja aizliegta”. Viņi mūs sauca par netīriem, jo mums ir cita reliģija. Attiecības starp grieķiem un albāņiem tagad ir labākas, lai gan joprojām pastāv stereotipi. Vārds “albānis” Grieķijā pat tiek lietots kā apvainojums. Tur bija rasisms, kas joprojām pastāv, taču tagad tas ir maigāks. Laiki ir mainījušies. Tomēr rasisms pastāv joprojām, un to pastiprina finansiālas grūtības un izglītības trūkums.

Aizspriedumi un diskriminācija ir dziļi iesakņojušies un bieži vien rada ekstrēmus politiskus un sociālus modeļus, kas izvēršas plašumā un pat sasniedz Eiropas Parlamentu. Tas ir skumji! Lai gan situācija ir uzlabojusies, tā joprojām ir realitāte. Tomēr ir cerības jaunākajām paaudzēm. Mūsu bērniem būs lielākas izredzes tikt pilnībā pieņemtiem. Tas attiecas arī uz manu 12 gadus veco meitu.

Šodien, strādājot kā būvuzņēmējs, es atskatos pagātnē ar jauktām izjūtām. Pielāgošanās grūtības un pieņemšanas trūkums, ar ko saskāros, bija ikdienas realitāte. Tomēr šo problēmu rezultātā manī izveidojās dziļāka izpratne par dzīvi un integrācijas nozīmi.

Albānija joprojām ir daļa no manis. Es skaidri atceros komunistiskā režīma gadus. Tas bija paranoijas, baiļu, nedrošības un galējas nabadzības laiks. Režīma krišana nesa ne tikai atvieglojumu, bet arī jaunas problēmas, piemēram, bezdarbu un noziedzību. Šī pieredze mani veidoja: tā iemācīja novērtēt stabilitāti un brīvību, ko esmu atradis Grieķijā.

Personīgi es jūtos saistīts ar Grieķiju. Lai gan mana sirds ir manā ciematā Albānijā, mana dzīve ir šeit. Grieķu valodu es protu tikpat labi kā savu dzimto valodu. Mana pieredze, mana cīņa un mani sasniegumi man liek justies kā daļai no šīs valsts. Es ceru, ka ar laiku Grieķijas iedzīvotāji mūs pilnībā pieņems, atzīstot mūsu ieguldījumu sabiedrībā.

Migrācija ir pārbaudījums, kas saistīts ne tikai ar problēmām, bet arī ar iespējām, un kā albāņu migrants Grieķijā es no tā nevarēju izvairīties. Mans stāsts ir piepildīts ar pārbaudījumiem, pielāgošanos un cerībām.

Turpmākajos gados es turpināšu savu dzīvi Grieķijā, kas ir mana mājvieta, un Albānijā kā līdztiesīgā Eiropas Savienības dalībvalstī. Tagad tā ir mūsu visu dzimtene.

Almir Hoxhaj ir 47 gadi. Viņš dzīvo un strādā Tripolē – mazā pilsētā Peloponēsas pussalā Grieķijā. Viņam ir 12 gadus veca meita. Viņa iecienītākā pilsēta ir Berlīne. Viņš brīvi runā un raksta grieķiski un ir pārtulkojis grieķu valodā albāņu autora Rudi Erebara grāmatu “Rītausmas zvaigžņu sāga” [Το έπος των άστρων της Αυγής]. Šai grāmatai 2017. gadā tika piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva, un tajā aprakstīta Albānijas iedzīvotāju traģēdija 20. gadsimtā. Lai gan šis stāsts norisinās pagājušajā gadsimtā, totalitārisma, fašisma un iracionālisma būtība diemžēl joprojām ir aktuāla arī šodien, tikai “mūsdienīgākās” formās.

2024. gada aprīlī Enrico Letta publicēja ilgi gaidīto ziņojumu par ES vienotā tirgus nākotni “Much More than a Market” (“Daudz vairāk nekā tirgus”). Savā janvāra plenārsesijā EESK pieņēma atzinumu “Kā atbalstīt sociālās ekonomikas struktūras saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem: pārdomas pēc ieteikumiem no Enrico Letta ziņojuma”. Mēs jautājām atzinuma ziņotājam Giuseppe Guerini, cik lielā mērā un kāpēc viņš guva iedvesmu no Letta ziņojuma, kurā cita starpā Eiropas iestādes tiek aicinātas uzlabot valsts atbalsta tiesisko regulējumu un ļaut sociālās ekonomikas uzņēmumiem vieglāk saņemt aizdevumus un finansējumu. Kā, pamatojoties uz šā ziņojuma secinājumiem, EESK plāno palīdzēt šiem uzņēmumiem ievērot valsts atbalsta noteikumus?

Izcelsme un sociālā vide nekad nedrīkst būt šķērslis panākumiem, raksta Evgi Sadegie, izpilddirektore organizācijai “Schotstek”, kura darbojas Hamburgā un Berlīnē un kura veicina vienlīdzīgas iespējas un kultūras daudzveidību profesionālajā pasaulē. “Schotstek” unikālo stipendiju programmu mērķis ir atbalstīt zinošus, mērķtiecīgus un motivētus migrantu izcelsmes jauniešus ceļā uz vadošajiem amatiem pētniecībā, uzņēmējdarbībā un sabiedrībā. Palīdzot viņiem veidot spēcīgus tīklus un nodrošinot viņiem vajadzīgās prasmes, “Schotstek” dod iespēju talantīgiem studentiem un jaunajiem speciālistiem pilnībā izmantot savu potenciālu.

Evgi Sadegie

Vācija ir kultūras ziņā daudzveidīga valsts, taču tas joprojām gandrīz nemaz nav atspoguļots tās ekonomikas, zinātnes, kultūras un politikas līderībā. Migrantu izcelsmes personas bieži saskaras ar šķēršļiem, kas saasina sociālo nevienlīdzību, neļauj izmantot inovācijas potenciālu un apdraud sociālo kohēziju. Aizspriedumi, nevienlīdzīgas izglītības iespējas un paraugu un tīklu trūkums kavē daudzu talantīgu cilvēku karjeras izaugsmi.

“Schotstek” 2013. gadā nodibināja Sigrid Berenberg un draugi. Sigrid Berenberg ir juriste, un daudzus gadus viņa ir centusies veicināt sociālo taisnīgumu un daudzveidību. Kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem viņa izveidoja “Schotstek”, it īpaši bruģējot ceļu uz vadošiem amatiem gudriem, vērienīgiem un motivētiem jauniešiem ar migrantu izcelsmi. Viņa ir atbalstījusi stipendiju saņēmējus ar augstu sniegumu, kuri kļūs par nākotnes virzītājiem un pārveidotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Daudzus gadus Sigrid Berenberg bija pilnībā iesaistīta programmas īstenošanā, pamatojoties uz pilnīgas brīvprātības principu.

“Schotstek” ir bezpeļņas uzņēmums, kas tiek atbalstīts ar ziedojumiem un kopīgām iniciatīvām ar citiem uzņēmumiem. Programmu stingri atbalsta partneru, padomdevēju struktūru un draugu tīkls – tie visi ir augsta līmeņa lēmumu pieņēmēji no dažādām nozarēm un kultūrām. Īpaši jāpiemin ir tas, ka trīs no septiņiem partneriem un pašreizējais izpilddirektors paši ir “Schotstek” programmas absolventi. Tas parāda, kā “Schotstek” arvien vairāk nodod atbildību talantiem, kurus tā atbalsta, tādējādi radot ilgstošu ietekmi.

“Schotstek” piedāvā unikālu atbalstu studentiem un jaunajiem speciālistiem, izmantojot divas paralēlas programmas. Atlases komisijas katru gadu uzņem ne vairāk kā 25 studentus Hamburgā un līdz 20 jaunos speciālistus Hamburgā un Berlīnē. Pēc divu gadu obligātās programmas dalībnieki paliek tīklā un var piedalīties pasākumos.

“Schotstek” pamatā ir spēcīgu tīklu veidošana: daudziem migrantu izcelsmes jauniešiem nav piekļuves profesionālajām un sociālajām saiknēm, kas ir izšķirošas karjeras veidošanai. “Schotstek” viņus saved kopā ar absolventiem, konsultatīvām struktūrām un uzņēmējdarbības, zinātnes, politikas, kultūras un sabiedrības jomu ekspertiem. Regulāri pasākumi, piemēram, tematiski vakari un sarunas ar vadošām personībām, veicina viedokļu apmaiņu un paplašina viņu redzesloku. Šīs saiknes paver karjeras iespējas un veido kopienu, kas nodrošina ilgtermiņa atbalstu un savstarpējus panākumus. Tagad absolventiem ir svarīga loma, kopīgojot savas zināšanas un tīklus un pastāvīgi paplašinot “Schotstek” darbības jomu.

“Schotstek” piedāvā darbseminārus un apmācību, kas dalībniekus īpaši sagatavo vadošiem amatiem. Apmācība stiprina tādas pamatprasmes kā komunikācijas prasmes, pašapziņa un līderība. Dalībnieki arī saņem personisku atbalstu, izmantojot mentorēšanu. Viņi tiek iepazīstināti ar pieredzējušiem speciālistiem un vadītājiem, kuri var sniegt vērtīgu ieskatu profesionālajā pasaulē, palīdzēt viņiem plānot karjeru un risināt profesionālos uzdevumus. Mentori darbojas kā lomu modeļi, mudinot dalībniekus sasniegt profesionālos mērķus un pārvarēt šķēršļus.

Vēl viena īpaša “Schotstek” programmas iezīme ir kultūras līdzdalības veicināšana. Dalībnieki apmeklē muzejus, teātrus, operas, mākslas galerijas un citas kultūras iestādes. Tas stiprina kultūras izglītību, personisko izaugsmi un identificēšanos ar savām pilsētām. Šī pieredze paplašina stipendiju saņēmēju perspektīvas un veicina piederības sajūtu.

“Schotstek” mērķis ir veicināt daudzveidību vadības līmenī. Izcelsmei un sociālajai videi vairs nevajadzētu būt šķēršļiem ceļā uz panākumiem. Kopš savas izveides “Schotstek” jau ir atbalstījusi simtiem jauniešu, un tajā aktīvi darbojas vairāk nekā 240 dalībnieki un absolventi. Daudzi ir iesaistīti Absolventu konsultatīvajā padomē, ir vēstnieki, atbalsta sociālo mediju darbu vai dalās pieredzē kā draugi vai mentori. Ikviens, kas ir bijis Schotsteker stipendijas saņēmējs, joprojām ir tīkla pastāvīga daļa – modelis, kas nodrošina ilgstošus panākumus. Programmas paplašināšana, 2023. gadā tajā iekļaujot Berlīni, liecina, ka “Schotstek” koncepciju var sekmīgi īstenot arī citās pilsētās.

“Schotstek” ir ne tikai atbalsta programma – tā ir kustība, kas iespaidīgi parāda, kā konkrēti var veicināt un padarīt pamanāmu daudzveidību ar augstiem rezultātiem. “Schotstek” paver un rada iespējas, kas sniedzas tālāk nekā individuāli panākumi, un sniedz piemēru tam, kā Vācija var pilnībā izmantot savu kā imigrācijas valsts potenciālu. Veicinot izcilus talantus un likvidējot šķēršļus, programmai ir izšķiroša loma taisnīgākas un nākotnes prasībām atbilstošas sabiedrības veidošanā, kas ir būtiski globalizētā pasaulē.

Evgi Sadegie, “Turkish Studies” zinātņu maģistre, ir “Schotstek GmbH” izpilddirektore un pati ir “Schotstek” 2014. gada kohortas absolvente. Pirms sava pašreizējā amata ieņemšanas viņa vadīja mentorēšanas projektu “Yoldaş” Hamburgas Pilsoniskajā fondā, kas atbalsta bērnus no turku valodā runājošām sociāli un ekonomiski nelabvēlīgām ģimenēm. To darot, viņa veicināja iespēju vienlīdzību vēl vienā svarīgā vienlīdzības spektra posmā. Ar savu plašo pieredzi projektu vadībā, it īpaši mentorēšanas un starpkultūru sadarbības jomā, viņa aktīvi piedalās centienos veicināt daudzveidību un integrāciju sabiedrībā.

ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) ir gatavs atbalstīt sīriešus, kuri uzskata, ka ir droši atgriezties mājās. Taču attiecībā uz pārējiem sīriešiem tas iesaka nepieļaut piespiedu atgriešanu valstī, kurā valda politiskā nenoteiktība un kura saskaras ar vienu no pasaules smagākajām humanitārajām krīzēm, kad 90 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, raksta UNHCR pārstāvis Jean-Nicolas Beuze.

Iesniedzis Jean-Nicolas Beuze

Tā kā pēc Bašara al Asada režīma krišanas politiskā aina Sīrijā strauji attīstās, debates par pasaulē lielāko bēgļu kopienu ir nonākušas uzmanības centrā visā Eiropā.

Arvien vairāk ES valstu pašreiz vairs nepieņem lēmumus par sīriešu patvēruma pieteikumiem, un dažas no tām paziņo par iniciatīvām, kas ietver čārterreisus un finansiālus stimulus vai “atgriešanās prēmijas”, lai mudinātu bēgļus atgriezties mājās. Tiek ziņots, ka citas valstis pat plāno deportēt sīriešus, kas pašlaik atrodas to teritorijā, neatkarīgi no viņu patvēruma statusa.

Lai ES valstis varētu pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus par patvērumu, tām ir jāizvērtē, vai sīriešiem, kuri pašlaik dzīvo Eiropā, ir droši atgriezties Sīrijā. Ņemot vērā strauji mainīgo vietējo situāciju, šobrīd nav iespējams pieņemt galīgus secinājumus par drošību. Drošības aina Sīrijā joprojām ir neskaidra, jo valsts atrodas starp miera un izlīguma iespēju un turpmākas vardarbības risku.

Miljoniem Sīrijas bēgļu, kas dzīvo ārpus valsts, novēro, kā mainīgā situācija viņu dzimtenē ietekmēs viņu pašu nākotni. Viņi paši sev jautā: vai Sīrija man būs droša? Vai manas tiesības tiks ievērotas? Dažiem varētu šķist, ka atgriešanās izredzes ir reālistiskākas, bet citiem joprojām pastāv nopietnas bažas.

Kāda šodienas Sīrijā būs to personu nākotne, kuras pieder pie etniskām vai reliģiskām minoritātēm, kurām ir atšķirīgi politiskie uzskati vai kuras sevi identificē kā daļu no LGBTQ+ kopienas? Atbilde joprojām ir neskaidra.

Taču attiecībā uz tiem, kuri uzskata, ka atgriezties ir droši, mums ir jārespektē viņu lēmums un, iespējams, jāpalīdz viņiem atgriezties un reintegrēties savās izcelsmes kopienās. Tomēr attiecībā uz visiem pārējiem UNHCR iesaka nepieļaut piespiedu atgriešanu valstī, kur pastāv nestabilitāte un politiskā nenoteiktība.

Piespiedu repatriācija no Eiropas Savienības pārkāptu sīriešu kā bēgļu tiesības, pakļaujot viņus nopietna un neatgriezeniska kaitējuma riskam pēc atgriešanās.

Ņemot vērā pašreizējo bruņoto vardarbību dažādās Sīrijas daļās un neskaidrību par to, kā jaunās iestādes risinās iedzīvotāju, it īpaši neaizsargāto grupu, vajadzības, daudziem apsvērt atgriešanos ir pāragri. Ir svarīgi respektēt šo cilvēku viedokli šajā jautājumā. Tāpēc ES dalībvalstīm, kā arī Sīrijas kaimiņvalstīm, kuras jau vairāk nekā desmit gadus dāsni uzņēmušas lielāko daļu Sīrijas bēgļu, ir jāturpina pildīt savas saistības nodrošināt aizsardzību sīriešiem savā teritorijā.

No 1,1 miljona cilvēku, kas novembra beigās tika pārvietoti karadarbības saasināšanās dēļ, aptuveni 627 000 cilvēku atkal tiek no jauna pārvietoti, no kuriem 75 % ir sievietes un bērni.

Priekšlaicīga atgriešanās rada būtiskus riskus, it īpaši izraisot pārvietošanas ciklu gan Sīrijā, gan pāri robežām, galu galā padziļinot krīzi.

Līdztekus masveida pārvietošanai Sīrija saskaras ar vienu no pasaulē smagākajām humanitārajām krīzēm. Konflikta laikā ir iznīcināta liela daļa Sīrijas infrastruktūras, tostarp slimnīcas, skolas un mājokļi. Lielākajai daļai bēgļu nav māju, kur atgriezties. Daudzos reģionos joprojām trūkst pārtikas, tīra ūdens un medicīniskās aprūpes. Pamatpakalpojumu, ekonomisko iespēju un drošības trūkuma dēļ repatriantiem ir grūti atjaunot savu dzīvi ilgtspējīgā un cieņpilnā veidā. Ļoti liels skaits Sīrijas iedzīvotāju – 90 % – dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Pēdējās nedēļās ir ievērojami palielinājusies sīriešu brīvprātīga atgriešanās no Libānas, Turcijas un Jordānijas, un provizoriskās aplēses liecina, ka tie ir 125 000 jeb aptuveni 7000 cilvēku dienā. Šīs atgriešanas pamatā ir individuāla izvēle, un UNHCR ir apņēmies atbalstīt tos, kuri tagad nolemj atgriezties.

Daudzi sīrieši Eiropā un kaimiņvalstīs apsver, vai ir droši atgriezties, un apsver izredzes saņemt pamatpakalpojumus un iespējas atjaunot savu dzīvi, un viņi ļoti vēlas atkal redzēt savus tuviniekus. Šā iemesla dēļ daudzi vēlas atgriezties mājās uz īsu laiku, lai novērtētu situāciju uz vietas. Viņiem ir jābūt iespējai to darīt, nebaidoties zaudēt savu bēgļa statusu Eiropā. Šie apmeklējumi ir būtiski, lai cilvēki varētu pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus, kas nodrošinās labākus rezultātus, tostarp drošu un ilgstošu atgriešanos.

Pacietība un piesardzība ir būtiska, jo sīrieši gaida pareizos apstākļus, kad būtu droši atgriezties un sekmīgi reintegrēties savās kopienās. Tā kā daudzi sīrieši sāk apsvērt iespēju atgriezties mājās, UNHCR pauž gatavību viņus atbalstīt. Pēc gadiem ilgas pārvietošanas daudziem tā varētu būt ilgi gaidīta iespēja izbeigt savu bēgļu ceļojumu un rast noturīgu risinājumu, atgriežoties Sīrijā. Eiropas Savienība un UNHCR ir atbalstījuši sīriešus visā viņu trimdas laikā, un mēs turpināsim sniegt atbalstu, viņiem atgriežoties un veidojot jauna veida Sīriju.

Jean-Nicolas Beuze ir UNHCR pārstāvis ES, Beļģijā, Īrijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Portugālē, un iepriekš bijis UNHCR pārstāvis Irākā, Jemenā un Kanādā. Viņam ir vairāk nekā 27 gadu pieredze ANO darbā attiecīgajās valstīs un ANO galvenajā mītnē cilvēktiesību, miera uzturēšanas un bērnu aizsardzības jomā.

ES reakcija uz norisēm Sīrijā pēc Asada režīma krišanas saskaras ar problēmām, jo jācenšas līdzsvarot humanitārās vajadzības, migrācijas politiku un valsts stabilizāciju un atjaunošanu. EESK Info pārsteiguma viesis un Eiropas Politikas centra galvenais migrācijas eksperts Alberto-Horst Neidhardt raksta, ka iekšpolitika un īstermiņa apsvērumi var priekšplānā izvirzīt un paātrināt bēgļu atgriešanu, taču koordinētai un līdzsvarotai pieejai varētu būt izšķiroša nozīme Sīrijas stabilizācijā un ilgtermiņa attīstības veicināšanā.

Alberto-Horst Neidhardt ir Eiropas Politikas centra (EPC) vecākais politikas analītiķis un Eiropas Daudzveidības un migrācijas programmas vadītājs. Viņa darbs saistīts ar patvēruma un migrācijas tiesību aktiem un politikas pasākumiem, ES pilsoņu tiesībām, dezinformāciju un migrācijas politikas pasākumiem. Eiropas Universitātes institūtā viņš ieguvis doktora grādu ES tiesībās. Lilles Katoļu universitātē viņš lasa lekcijas par migrācijas un mobilitātes politiku, ES pārvaldību un ētisku politikas veidošanu.

Iesniedzis Alberto-Horst Neidhardt

Mēnesi pēc Bašara al Asada brutālā režīma krišanas ES oficiālā reakcija joprojām lielā mērā aprobežojas ar paziņojumu par palīdzību attīstībai un ekonomikas stabilizācijai. Joprojām nav skaidrs, vai un kad tiks atceltas sankcijas pret Sīriju. Eiropas atbalsts būs atkarīgs no minoritāšu aizsardzības un citām garantijām, kuru perspektīvas joprojām ir neskaidras. Sīrijas sarežģītā politiskā, drošības un humanitārā dinamika liecina, ka jebkāda demokrātiska konsolidācija būs ilga un sarežģīta. Šie apstākļi pārbaudīs ES spēju paust vienotu nostāju un kopīgi rīkoties attiecībā uz šīs valsts nākotni. Tā vietā vairākas Eiropas valstis nevilcinājās uzsvērt tūlītēju un kopīgu prioritāti: pārvietoto sīriešu atgriešana. Decembrī tikai dažas dienas pēc tam, kad Asada režīms zaudēja Damasku, Austrija, kur FPÖ līderis Herbert Kickl saņēma pilnvaras izveidot jaunu valdību, paziņoja par “atgriešanās piemaksu” un deportācijas programmu personām ar sodāmības ierakstiem. Nīderlandē koalīcijas valdība labējā nacionālista Geert Wilders vadībā plāno noteikt drošas vietas atgriešanai. Arī Vācija paziņoja, ka sīriešiem piešķirtā aizsardzība tiks “pārskatīta un atcelta”, ja valsts stabilizēsies. Citas Eiropas valstis ir nākušas klajā ar līdzīgām deklarācijām vai cieši uzrauga situāciju. Ņemot to vērā, pat lēmuma par sankciju atcelšanu pamatā var būt mērķis īstenot atgriešanu, nevis viedokļu maiņa par Sīrijas jauno vadību.

Ņemot vērā atbalstu galēji labējām un pret imigrāciju vērstām partijām, kas aug visā Eiropā, un gaidāmās Vācijas federālās vēlēšanas, pastāv risks, ka dalībvalstu redzējumu par Sīriju noteiks vietējās prioritātes un ar vēlēšanām saistīti īstermiņa aprēķini. Laikposmā no 2015. līdz 2024. gadam ES dalībvalstis piešķīra aizsardzību vairāk nekā vienam miljonam sīriešu, no kuriem lielākā daļa uzturējās Vācijā. Viņu klātbūtne ir kļuvusi par strīdīgu politisku un sociālu jautājumu. Ņemot vērā plaši izplatītos drošības incidentus, augsto inflāciju un augošās enerģijas izmaksas, sabiedrības noskaņojums daudzās bēgļus uzņemošajās valstīs ir kļuvis mazāk labvēlīgs. Šīs izmaiņas ir virzījušas uz to, ka naidīga retorika un politika tiek uztvertas kā norma. Neraugoties uz Eiropas Komisijas un UNHCR aicinājumiem īstenot piesardzīgu pieeju attiecībā uz atgriešanu, šī dinamika varētu likt Eiropas valdībām to paātrināt, pat vienpusēji.

Kopš Asada režīma krišanas decembrī Sīrijā jau ir atgriezušies vairāk nekā 125 000 bēgļu, galvenokārt no kaimiņvalstīm. Tomēr viņu perspektīvas ir vājas. Pat pirms nesenajiem notikumiem vairāk nekā pusi Sīrijas iedzīvotāju skāra nenodrošinātība ar pārtiku un trīs miljoni iedzīvotāju cieta smagu badu. Tā kā konflikta rezultātā daudzi mājokļi tika izpostīti, pagaidu mītnes jau ir pilnībā noslogotas. UNHCR dati liecina, ka tiem, kas atgriežas, ir vajadzīgi gandrīz 300 miljoni EUR – pajumtei, pārtikai un ūdenim. ES un dalībvalstīm būtu jāizstrādā koordinēta pieeja, lai veicinātu Sīrijas iedzīvotāju drošu un brīvprātīgu repatriāciju ilgtermiņā, bet tūlītējai prioritātei vajadzētu būt valsts humanitāro vajadzību apmierināšanai šajā kontekstā. Spiediens uz bēgļiem, lai tie ātri atgrieztos kara plosītā un nestabilā valstī, varētu faktiski radīt pretēju efektu, vēl vairāk ierobežojot piekļuvi pārtikai, enerģijai un pajumtei. Liela mēroga atgriešanās varētu arī izjaukt jau tā nestabilo reģionu etnisko un sociālekonomisko struktūru. Līdzsvarotu un ilgtspējīgu pieeju vēl vairāk pamato Sīrijas diasporas iespējamais ieguldījums atjaunošanas centienos. Valstī būs vajadzīgi inženieri, ārsti, administratori, skolotāji un fiziska darba strādnieki dažādos prasmju līmeņos. Sīrieši ir ieguvuši vērtīgas prasmes un pieredzi Eiropā attiecīgajās nozarēs, tostarp izglītībā, būvniecībā un veselības aprūpē, bet atrast darbiniekus ar pareizajiem profiliem nebūs viegli. Pastāvīga atgriešanās arī nebūtu priekšnosacījums, kas veicina atjaunošanu: naudas pārvedumiem no Eiropas varētu būt izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā un ilgtspējīgā attīstībā. Iesaistoties diasporai, Eiropā dzīvojošie sīrieši varētu arī palīdzēt stiprināt diplomātiskās un kultūras saites starp ES un Sīriju pēc Asada režīma.

Tomēr dalībvalstīm var būt grūti pieņemt līdzsvarotu pieeju un īstenot koordinētu programmu. Dažas valstis par prioritāti varētu noteikt ilgtermiņa stabilitāti un Sīrijas atjaunošanu, ļaujot spontāni atgriezties. Citas valstis varētu steidzīgi piedāvāt finansiālus stimulus brīvprātīgai repatriācijai vai pat sistemātiski pārskatīt sīriešu statusu, tiklīdz humanitārā situācija uzlabosies, pat nedaudz. Tomēr bēgļu statusa sistemātiska pārskatīšana saskarsies ar būtiskiem juridiskiem šķēršļiem un radīs ievērojamas finansiālas un administratīvas izmaksas. Tajā pašā laikā, piedāvājot dažādus stimulus atgriezties, būs jāņem vērā tas, ka lielākā daļa sīriešu, kas pārvietoti uz Eiropu, tagad ir nostabilizējušies, un vairāk nekā 300 000 cilvēku ir ieguvuši ES pilsonību. Tajā pašā laikā valsts drūmās ekonomiskās un nodarbinātības perspektīvas var atturēt atgriezties pat visvairāk motivētās personas. Šajā kontekstā būtisks būs jautājums par to, vai sīriešiem tiks atļauts iesaistīties tā dēvētajās “svārstveida kustībās” — atgriezties uz ierobežotiem periodiem, bet Eiropas uzņēmējvalstis turpinās piedāvāt ilgtspējīgas pastāvīgas atgriešanās iespējas. Šie jautājumi neizbēgami būs saistīti ar plašākām diskusijām par ES migrācijas politiku. Turpmākās sarunas par ES direktīvas, ar ko reglamentē atgriešanu, reformu, saistībā ar kuru drīzumā ir gaidāms Eiropas Komisijas priekšlikums, varētu gūt izšķirošu impulsu atkarībā no tā, kā notiek diskusijas par sīriešu atgriešanu. Taču direktīvas reformā varētu rasties turpmākas atšķirības ES dalībvalstu viedokļos. Tā kā migrācijas politika ir būtiski jāpārdomā, lai efektīvi risinātu mūsdienu problēmas, ES pieeja pārvietotajiem sīriešiem, visticamāk, būs pirmais kritiskais pagrieziena punkts jaunajā ciklā.

1. janvārī Polija pārņēma no Ungārijas ES vadības stafeti un šā gada pirmajos sešos mēnešos būs ES Padomes prezidentvalsts. Polijas prezidentūra sākas Eiropas transformācijas laikā, kas sakrīt ar jaunās Eiropas Komisijas pilnvaru termiņa sākumu. 

Tā kā Krievijas agresija pret Ukrainu neatlaidīgi turpinās un ģeopolitiskā spriedze sasniedz savu visaugstāko līmeni nesenā Eiropas vēsturē, Polija savas prioritātes koncentrē uz vispārējo drošības tematu. Tas ietver ārējo, iekšējo, ekonomisko, enerģētikas, pārtikas un veselības drošību, kā arī tiesiskuma nodrošināšanu.

Šīs prioritātes saskan ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas apņēmību veicināt kohēziju, aizsargāt demokrātiskās vērtības un nodrošināt stabilu labklājību. “EESK mēs lepojamies ar to, ka esam uzticams un aktīvs Polijas prezidentūras partneris, un esam apņēmušies aktīvi piedalīties to politisko prioritāšu veidošanā, kas noteiks šo jauno Eiropas ciklu,” norāda EESK priekšsēdētājs Oliver Röpke.

Pēc prezidentvalsts Polijas pieprasījuma EESK izstrādās 14 izpētes atzinumus. Iepazīstieties ar mūsu jauno brošūru un uzziniet vairāk par tiem un pārējo EESK darbu 2025. gada pirmajā pusē. Varat arī uzzināt, kuri ir EESK locekļi no Polijas un kādas organizācijas viņi pārstāv. Brošūra ir pieejama tikai tiešsaistē angļu, poļu, franču un vācu valodā. (ll)