Viena no programmām, kas tika prezentēta žurnālistikai veltītajā EESK 2024. gada seminārā “ES savienošana”, bija Hannah Arendt iniciatīva. Tas ir pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīkls, kas atbalsta un aizsargā žurnālistus, kuri strādā ārkārtēja spiediena apstākļos un ir pakļauti cenzūrai un vajāšanai. Šī iniciatīva, kas ir Vācijas federālās valdības finansēta žurnālistu aizsardzības programma, piedāvā visu veidu vērtīgu palīdzību žurnālistiem visā pasaulē – no Afganistānas un Sudānas līdz Krievijai un Ukrainai – gan viņu izcelsmes valstīs, gan trimdā.
Viena no programmām, kas tika prezentēta žurnālistikai veltītajā EESK 2024. gada seminārā “ES savienošana”, bija Hannah Arendt iniciatīva. Tas ir pilsoniskās sabiedrības organizāciju tīkls, kas atbalsta un aizsargā žurnālistus, kuri strādā ārkārtēja spiediena apstākļos un ir pakļauti cenzūrai un vajāšanai. Šī iniciatīva, kas ir Vācijas federālās valdības finansēta žurnālistu aizsardzības programma, piedāvā visu veidu vērtīgu palīdzību žurnālistiem visā pasaulē – no Afganistānas un Sudānas līdz Krievijai un Ukrainai – gan viņu izcelsmes valstīs, gan trimdā.
Kad tiek apklusināti kritiskie viedokļi, žurnālisti tiek ieslodzīti un visi mediji tiek slēgti, sabiedrībai vairs nav piekļuves neatkarīgai informācijai. Tomēr šāda informācija ir būtiska, lai cilvēki varētu brīvi paust savu viedokli un lai demokrātija varētu darboties.
Divus gadus pēc tam, kad Vācijas federālā valdība uzsāka Hannah Arendt iniciatīvu, pamata bažām nav kļuvis mazāk – patiesībā tā ir vēl vairāk. Organizācijas “Reportieri bez robežām” (RSF) jaunākais pasaules preses brīvības indekss liecina, ka apstākļi mediju profesionāļiem visā pasaulē ir pasliktinājušies. Pašlaik viszemākajā kategorijā (kurā situācija tiek klasificēta kā “ļoti nopietna”) ir ierindojušās vairāk valstu (kopā 36) nekā vairāk nekā desmit gadu laikā. Žurnālistus no vairākām šīs kategorijas valstīm, tostarp Krievijas, Afganistānas un Sudānas, atbalsta vairāki projekti, ko īsteno Hannah Arendt iniciatīvas partnerorganizācijas.
Pateicoties Hannah Arendt iniciatīvai – aizsardzības programmai, ko finansē Vācijas Federālā ārlietu ministrija un federālās valdības kultūras un plašsaziņas līdzekļu komisārs – mediju darbinieki var saņemt dažādu veidu palīdzību vai nu savā valstī, vai trimdā. Dažkārt palīdzība ir iespējama pat tad, ja pirmajā mirklī tas šķiet neiespējami. Piemēram, vienā no projektiem iniciatīvas ietvaros tiek atbalstītas žurnālistes sievietes Afganistānā: viņas saņem drošības apmācību, stipendijas un mentorēšanu dzimtajā valodā. Īpaši liels skaits sieviešu plašsaziņas līdzekļos ir zaudējušas darbu kopš 2021. gada, kad varu pārņēma Taliban, kas nozīmē, ka tagad gandrīz nav nevienas sievietes, kas strādātu radio vai televīzijā. Kopš tā laika visa nozare ir strauji sarukusi.
Krievijas un Sudānas mediju profesionāļi var gūt labumu no Hannah Arendt iniciatīvas kaimiņvalstīs. Ir izveidoti īpaši centri, kas darbojas kā kontaktpunkti trimdā esošiem mediju darbiniekiem, kurus vada vai atbalsta iniciatīvas partneri. Exile Media Hubs un Casa para el Periodismo Libre (telpa trimdā esošiem žurnālistiem) Centrālamerikā ir drošas telpas, kas sniedz psiholoģiskas un juridiskas konsultācijas. Šie centri ir arī vietas, kas nodrošina tālākizglītību un ir sākumpunkts tīklu veidošanai starp mediju profesionāļiem, kuri dažādu iemeslu dēļ tiek vajāti savā mītnes valstī.
Vēl viena pieeja, ko izmanto Hannah Arendt iniciatīvā, ir ilgtspējīgu redakcionālo struktūru atjaunošana trimdā. Runa ir par to, lai nodrošinātu, ka cilvēki žurnālistu totalitārajās izcelsmes valstīs turpina saņemt neatkarīgu informāciju.
Afganistāna, Krievija un Sudāna nav vienīgās valstis, kurās žurnālisti saņem atbalstu. Iniciatīvas darbības joma būtībā aptver visu pasauli, un tā var elastīgi reaģēt uz drošības situāciju pasliktināšanos. Pašlaik atbalsts galvenokārt tiek sniegts mediju profesionāļiem no Baltkrievijas, Centrālamerikas, Mjanmas, Ziemeļāfrikas un Ukrainas. Šajā ziņā Ukraina ir īpašs gadījums, jo projekta darbības mērķis ir garantēt nepārtrauktu ziņošanu par notiekošo karu. Tam ir nepieciešama materiāla un tehniska palīdzība, kā arī īpaša apmācība un apdrošināšana darbībai priekšējās līnijās.
Hannah Arendt iniciatīvas partneri ir šādas četras pilsoniskās sabiedrības organizācijas: DW Akademie, Eiropas fonds žurnālistikai trimdā (JX fonds), Media in Cooperation and Transition (MICT) un Eiropas Preses un mediju brīvības centrs (ECPMF). Programma prasa neatkarību no valsts veiktas kontroles, kā arī valsts neitralitāti. Finansējumu piešķir, pamatojoties tikai uz objektīviem kritērijiem, neatkarīgas žūrijas bez valsts ietekmes.
Hannah Arendt iniciatīva ir tīkls žurnālistu un mediju aizsardzībai visā pasaulē. To izveidoja 2022. gadā pēc Vācijas Federālās ārlietu ministrijas un federālās valdības kultūras un mediju komisāra iniciatīvas un ar to sniegto finansējumu.
Eiropas Komisija 2024. gada 23. septembrīpaziņoja ES trešā konkursa balvas ieguvējus bioloģiskās ražošanas jomā. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) izraudzīja un apbalvoja uzvarētājus trīs galvenajās kategorijās: labākais MVU bioloģisko pārtikas produktu ražošanas jomā, labākais bioloģiskās pārtikas mazumtirgotājs un labākais bioloģiskais restorāns.
Eiropas Komisija 2024. gada 23. septembrīpaziņoja ES trešā konkursa balvas ieguvējus bioloģiskās ražošanas jomā. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) izraudzīja un apbalvoja uzvarētājus trīs galvenajās kategorijās: labākais MVU bioloģisko pārtikas produktu ražošanas jomā, labākais bioloģiskās pārtikas mazumtirgotājs un labākais bioloģiskais restorāns.
Uzvarētāji ir:
Labākais MVU bioloģisko pārtikas produktu ražošanas jomā: Gino Girolomoni Cooperativa Agricola (Itālija) – kooperatīvs, kas Markes reģionā ražo bioloģiskos makaronus, izmantojot atjaunojamo enerģiju, un kas atbalsta vairāk nekā 300 vietējo lauksaimnieku.
Labākais bioloģisko pārtikas produktu mazumtirgotājs: SAiFRESC (Spānija) – lauksaimnieku vadīta iniciatīva, kas ražo 70 bioloģisko augļu un dārzeņu šķirnes 30 hektāros bioloģiskās lauksaimniecības zemes, veicinot aprites ekonomiku un piedāvājot izglītojošus darbseminārus.
Labākais bioloģiskais restorāns/ēdināšanas uzņēmums: Kalf & Hansen (Zviedrija) — restorānu ķēde, kas specializējas 100 % bioloģiskās, sezonālās Ziemeļvalstu gastronomijas jomā un ir pazīstama ar ilgtspējīgu sagādi un ciešām saiknēm ar vietējiem ražotājiem.
EESK Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētās nodaļas (NAT) priekšsēdētājs Peter Schmidt izteica atzinību uzvarētājiem, atzīmējot, ka balvas piešķiršanā tiek atzīta inovācija un izcilība ES bioloģiskās ražošanas nozarē. Viņš uzsvēra, ka bioloģisko produktu pieejamības un cenas pieņemamības palielināšana ir būtiska nozares izaugsmei un tam, lai palīdzētu ES sasniegt tās mērķi līdz 2030. gadam panākt 25 % bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru. “Tomēr sociālo problēmu risināšana ar lauksaimniecības politikas palīdzību ir nepareiza pieeja. Sociālajai politikai ir jādod Eiropas iedzīvotājiem iespēja atļauties bioloģiskos produktus,” viņš piebilda.
ES balvas bioloģiskās ražošanas jomā ir daļa no plašākas ES Bioloģiskās ražošanas dienas iniciatīvas, kas tika uzsākta 2021. gadā, lai uzsvērtu bioloģiskās lauksaimniecības sniegtos ieguvumus. Bioloģiskā lauksaimniecība, ko atbalsta ES kopējā lauksaimniecības politika, ievērojami pieauga no 5,9 % ES lauksaimniecības zemes 2012. gadā līdz 10,5 % 2022. gadā, mazumtirdzniecības apjomam 2022. gadā sasniedzot 45 miljardus EUR. Neraugoties uz ekonomikas problēmām, ES joprojām ir pasaules otrais lielākais bioloģisko produktu tirgus pēc ASV. (ks)
Sagatavojis Stefano Mallia, EESK Darba devēju grupas priekšsēdētājs
Mario Draghi ziņojums kārtējo reizi ir pievērsis uzmanību tam, cik steidzami ir jārisina Eiropas ekonomikas problēmas. Gan E. Letta, gan M. Draghi ziņojumā ir pausts satraucošs brīdinājums: Eiropai tagad ir jāsper izšķirošs solis, un mēs nedrīkstam tajā bezrūpīgi noskatīties.
Sagatavojis Stefano Mallia, EESK Darba devēju grupas priekšsēdētājs
Mario Draghi ziņojums kārtējo reizi ir pievērsis uzmanību tam, cik steidzami ir jārisina Eiropas ekonomikas problēmas. Gan E. Letta, gan M. Draghi ziņojumā ir pausts satraucošs brīdinājums: Eiropai tagad ir jāsper izšķirošs solis, un mēs nedrīkstam tajā bezrūpīgi noskatīties.
Likmes ir augstākas nekā jebkad agrāk: pēdējās divās desmitgadēs ES ekonomikas izaugsme ir bijusi pastāvīgi lēnāka nekā Amerikas Savienotajās Valstīs, savukārt Ķīna strauji mazina pastāvošo plaisu. No 2002. gada līdz 2023. gadam ES un ASV IKP līmeņa atšķirība (2015. gada cenās) palielinājās no nedaudz vairāk nekā 15 % līdz satraucošiem 30 %. Atšķirības ir vēl izteiktākas, ja aplūko pirktspējas paritāti: starpība ir palielinājusies no 12 % līdz pat 34 %.
Viena no lielākajām problēmām ir Eiropas normatīvā vide. Skaitļi ir pārsteidzoši: no 2019. gada līdz 2024. gadam ES ir pieņēmusi aptuveni 13 000 tiesību aktus, savukārt ASV – apmēram 3500.
Šis regulatīvais slogs ir radījis uzņēmumiem ievērojamas izmaksas par atbilstības nodrošināšu, tādējādi novirzot resursus no inovācijas un snieguma uzlabošanas. Turklāt tas ir izraisījis satraucošu tendenci, ka uzņēmumi pārceļas ārpus ES, proti, laikposmā no 2008. gada līdz 2021. gadam 30 % Eiropas “vienradžu” ir pārcēlušies.
Kā uzsver M. Draghi, ar ieguldījumiem vien nepietiek, lai Eiropu virzītu uz priekšu. Ir jānodrošina, ka reformas ļauj panākt jēgpilnu progresu. Mums jākoncentrējas uz vienotā tirgus izveides pabeigšanu, šķēršļu likvidēšanu, par prioritāti nosakot saskaņotu pieeju sloga samazināšanai un regulējuma racionalizēšanai. Tie ir svarīgi pasākumi, kurus var veikt nekavējoties un bez lielām politiskām cīņām un kuri sniegtu taustāmus ieguvumus uzņēmumiem, it īpaši MVU, kas ir mūsu ekonomikas pamats.
Turklāt mēs nevaram ignorēt mūsu nozaru un ekonomikas savstarpējo saistību. Uzlabojumi vienā jomā var radīt pozitīvu ietekmi uz citām jomām. Piemēram, mākslīgais intelekts un uz datiem balstītu tehnoloģiju integrācija var atbalstīt viedāku enerģijas pārvaldību visās nozarēs, ievērojami samazinot izmaksas un emisiju – no progresīvas ražošanas līdz precīzajai lauksaimniecībai. Tie ir sinerģijas veidi, kas mums jāizmanto.
Turpmākie pasākumi ir skaidri. Eiropai ir spējas, talants un inovācijas potenciāls, lai atgūtu savas konkurētspējas priekšrocības. Taču tam būs vajadzīga spēcīga politiskā griba, sadarbība un koncentrēšanās uz ilgtermiņa stratēģiskajiem mērķiem. Tagad mums – ES iestādēm un dalībvalstīm – šīs iespējas jāpārvērš konkrētā rīcībā, kas nodrošina reālas pārmaiņas.
Šogad Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) kārtējo reizi piedalīsies COP29 konferencē, t. i., 2024. gada ANO Klimata pārmaiņu konferencē, kas notiks Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku.
Šogad Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) kārtējo reizi piedalīsies COP29 konferencē, t. i., 2024. gada ANO Klimata pārmaiņu konferencē, kas notiks Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku.
Komiteju pārstāvēs ad hoc grupas “COP” priekšsēdētājs Peter Schmidt un EESK jaunatnes delegāte Pušu konferencē Diandra Ní Bhuachalla. Konferencē EESK atkārtoti norādīs uz vēstījumiem, kas pausti nesen pieņemtajā atzinumā par klimatfinansējumu, un atgādinās par aicinājumiem īstenot iekļaujošu un taisnīgu pārkārtošanos, nodrošinot, ka klimatrīcība nepalielina sociālo nevienlīdzību. EESK paudīs arī atbalstu ilgtspējīgas lauksaimniecības pārtikas sistēmām, atjaunīgiem energoresursiem, energoefektivitātei, zaļām tehnoloģijām, kā arī bioloģiskās daudzveidības un klimata mērķu saskaņošanai. Piedaloties COP29 konferencē, EESK mērķis ir nodrošināt, ka tiek sadzirdēts Eiropas pilsoniskās sabiedrības viedoklis un ka konferences rezultātos atspoguļojas līdzsvaroti un sociāli taisnīgi klimata krīzes risinājumi. (ks)
Žurnālisti ar invaliditāti var vienlīdz labi veikt savu darbu, kā arī pavērt atšķirīgas un jaunas perspektīvas. Kāpēc tad tik maz no viņiem strādā medijos? Lars Bosselmann no Eiropas Neredzīgo savienības raksta par to, ka personas ar invaliditāti ir nepietiekami pārstāvētas mediju nozarē un ka ziņās jābeidz par viņiem runāt stereotipiski.
Žurnālisti ar invaliditāti var vienlīdz labi veikt savu darbu, kā arī pavērt atšķirīgas un jaunas perspektīvas. Kāpēc tad tik maz no viņiem strādā medijos? Lars Bosselmann no Eiropas Neredzīgo savienības raksta par to, ka personas ar invaliditāti ir nepietiekami pārstāvētas mediju nozarē un ka ziņās jābeidz par viņiem runāt stereotipiski.
Visu demokrātisku valstu pamatā ir pamatprincipi, un viens no vissvarīgākajiem ir preses brīvība. Šī brīvība palīdz nodrošināt politisko līderu darbības pārredzamību sabiedrībai. Tā arī ļauj mums piekļūt informācijai bez ārējas ietekmes.
Tomēr joprojām ir tādi mediju prakses aspekti, kas ir jāuzlabo, it īpaši runājot par daudzveidību. Attiecībā uz pārstāvību medijos vai ar dažādām sociālajām grupām saistītu tematu atspoguļojumu mēs joprojām ne tuvu neesam nodrošinājuši vienlīdzību.
Pašreizējie dati liecina, ka personas ar invaliditāti nav pietiekami nodarbinātas laikrakstos, radiostacijās un televīzijas raidorganizācijās. Tas ir ļoti satraucoši, ņemot vērā, ka līdz pat 16 % pasaules iedzīvotāju saskaras ar zināma veida invaliditāti. Turklāt, kā uzsvērts UNESCO ziņojumā, personas ar invaliditāti visā pasaulē bieži saskaras arī ar aizspriedumiem, ko rada stereotipiski attēlojumi medijos.
Lai mainītu sabiedrības priekšstatu par personām ar invaliditāti, mums ir jāvērš uzmanība uz to, cik svarīgi ir šīs personas iekļaut ziņu apspriešanā un satura radīšanā.
Sabiedrībai ir jāsaprot, ka mediju nozare nebūs pilnībā iekļaujoša, kamēr personas ar invaliditāti nebūs iesaistītas darba plūsmā. Turklāt ar invaliditāti saistītie jautājumi jāaplūko, izmantojot atšķirīgu pieeju: mediju uzņēmumiem būtu jāatzīst, ka personas ar invaliditāti ir personas, kurām būtu jāizmanto savas tiesības tāpat kā citiem. Turklāt, tā kā satura formāti pastāvīgi mainās, mums ir vajadzīgi eksperti, kas šos formātus darītu pieejamus un iekļaujošus.
Lai arī personas ar invaliditāti mediju nozarē ir nepietiekami pārstāvētas, mēs joprojām varam atrast ļoti iedvesmojošus piemērus, kas liecina, ka personas ar invaliditāti var radīt izcilu saturu.
Nesen Eiropas Neredzīgo savienība savā raidierakstu sērijā pārraidīja īpašu epizodi par Parīzes 2024. gada paraolimpiskajām spēlēm. Epizodē mēs runājām ar neredzīgu žurnālisti francūzieti Laetitia Bernard, kas strādā radiostacijā “Radio France”. L. Bernard ziņoja ne tikai par šāgada paraolimpiskajām spēlēm, bet arī par 2012. un 2016. gada spēlēm attiecīgi Londonā un Riodežaneiro. Turklāt viņa sagatavoja ziņas par ziemas paraolimpiskajām spēlēm Sočos 2014. gadā un Phjončhanā 2018. gadā.
“Tādiem pasākumiem kā paraolimpiskās spēles ir pozitīva ietekme uz šķēršļu likvidēšanu un stereotipu pārvarēšanu,” intervijas laikā uzsvēra L. Bernard. “Pat ja žurnālistam ir invaliditāte, viņš var strādāt efektīvi un pat no cita rakursa izklāstīt lietas,” viņa piebilda. Pieredze, ko guvusi L. Bernard, un viņas pārdomas par šo tematu mums apliecina, ka arī šis aspekts ir jāņem vērā, lai izveidotu iekļaujošāku sabiedrību: vienlīdzībai jābūt mediju nozares stūrakmenim.
Lars Bosselmann ir Eiropas Neredzīgo savienības (EBU) izpilddirektors.
Tagad, kad zinām, kāda ir jaunā komisāru kolēģija, nevaram nepamanīt, ka darba un sociālo tiesību komisāra amats ir likvidēts. Tagad mums ir komisārs cilvēku, prasmju un sagatavotības jautājumos. Vārda “cilvēki” lietojums raisa daudzus jautājumus.
Tagad, kad zinām, kāda ir jaunā komisāru kolēģija, nevaram nepamanīt, ka darba un sociālo tiesību komisāra amats ir likvidēts. Tagad mums ir komisārs cilvēku, prasmju un sagatavotības jautājumos. Vārda “cilvēki” lietojums raisa daudzus jautājumus. Galu galā, vai gandrīz visiem pārējiem amatiem nevajadzētu būt saistītiem ar cilvēkiem? Mēs varētu arī komentēt to, ka vārds “sagatavotība”, kas parādās arī vienā citā amata nosaukumā, ir saturiski piesātināts.
Tomēr runa ir par to, kā trūkst un kas ir atstāts novārtā. Sociālā politika un nodarbinātība ir atstātas bez ievērības, un tas viss notiek konkurētspējas vārdā. Daži citi amata nosaukumi, mistiski un dažkārt daudzslāņaini, runā paši par sevi, piemēram, sākot no īstenošanas un vienkāršošanas līdz labklājībai un ūdensapgādes noturībai.
Nodarbinātības un sociālās politikas komisāra amats ir pastāvējis kopš 20. gadsimta 70. gadiem, taču 2019. gadā tas tika pārdēvēts par darba un sociālo tiesību komisāra amatu. Tas ietvēra galvenās politikas jomas, piemēram, Eiropas sociālo tiesību pīlāru un tā tālejošās iniciatīvas. Kvalitatīvas darbvietas, vienlīdzība, sociālais dialogs un darba un dzīves apstākļi joprojām ir būtiski jautājumi mūsu demokrātijas izdzīvošanai.
Tomēr tagad runa ir par prasmēm, nevis nodarbinātību. Dažās aprindās ir plaši atzīta ideja, ka daudzas no mūsu pašreizējām problēmām izriet no prasmju trūkuma. Uzņēmumiem ir grūti atrast tiem nepieciešamo kvalificēto darbaspēku. Un tas nav pārsteigums. Lai varētu sākt darbu, ir vajadzīga vairāku gadu darba pieredze un nereti ir nepieciešams doktorantūras diploms, vairāku valodu prasme un virkne sertifikātu par prasmēm, kuras varētu apgūt darbā pāris mēnešu laikā. Turklāt piedāvātās algas ļoti bieži tikko sedz dzīvošanas izmaksas. Un tas attiecas uz kvalificētiem darbiniekiem, kas jau saņem labāku atalgojumu.
Ir ļoti satraucoši, kā Komisija pati bieži apgalvo, novērot, kā tiek haotiski lietoti vārdi apvienojumā ar vēstījumu, kurā nepārprotami dominē konkurētspēja. Šķiet, ka labklājības, kvalitatīvu darbvietu un pienācīgu algu nodrošināšana jau ir paveikta, un tagad vienīgais neatrisinātais jautājums ir prasmju trūkuma novēršana. Tomēr šķiet, ka šis deficīts pastāv galvenokārt jaunajā komisāru kolēģijā, kas nespēj izprast pašreizējo situāciju, to aplūkot perspektīvā un piedāvāt reālistiskus risinājumus. Ceram, ka aiz jauno amatu sadalījuma, proti, aiz fasādes, varēsim redzēt pamatotus priekšlikumus, kā stiprināt sociālās un darba tiesības, demokrātiju un cīņu pret klimata pārmaiņām.
MI akts ir pasaulē pirmais visaptverošais tiesiskais regulējums, kas reglamentē mākslīgo intelektu.
MI izmantojums paplašinās un ietekmē daudzus mūsu ikdienas dzīves aspektus. Piemēram, ar personalizētu reklāmu palīdzību tas ietekmē informāciju, ko cilvēki redz tiešsaistē. Taču vēl svarīgāk ir tas, ka to tagad izmanto veselības nozarē, lai palīdzētu diagnosticēt un ārstēt tādas slimības kā vēzis. Šajā nolūkā MI lietojumprogrammas balstās uz vispārīga lietojuma MI modeļiem, kas ir jāapmāca. Tie ir “jābaro” ar daudziem attēliem, kuros redzamas, piemēram, vēža šūnas, lai tie spētu tās atpazīt patstāvīgi.
Sekmīgas apmācības pamatā ir dati – milzīgs datu apjoms. Veids, kādā notiek apmācība, ietekmē apmācītā modeļa vai MI lietojumprogrammas rezultātu kvalitāti. Ja tiek ievadīti nepareizi dati vai attēli, veselas šūnas tiks nepareizi identificētas kā vēža šūnas.
Medicīniskās un veselības aprūpes uzlabošana ir pārliecinošs piemērs, kāpēc Eiropas Savienībā mums ir vajadzīgas spējas un infrastruktūra ar mērķi izstrādāt pamatā esošus vispārīga lietojuma MI modeļus. Tas vienkārši palīdzēs glābt dzīvību.
Turklāt vispārīga lietojuma MI revolucionārā veidā ietekmē ražošanas procesus un arī uzņēmumus. Lai Eiropas ekonomika saglabātu konkurētspēju, mums Eiropas Savienībā jānodrošina inovācijas telpa un jāmudina uzņēmēji un jaunuzņēmumi attīstīt savas idejas.
Protams, pastāv ar MI un vispārīga lietojuma MI saistīti riski, sākot ar modeļu nepilnībām un kļūdām lietojumprogrammās un beidzot ar tehnoloģijas nepārprotami noziedzīgu izmantošanu. Tādēļ ES rīcībā jābūt arī ekspertzināšanām, lai novērstu ļaunprātīgus uzbrukumus un kiberdraudus; tai jāspēj paļauties uz Eiropas Savienībā izveidoto infrastruktūru, lai nodrošinātu, ka, vienkārši izsakoties, “gaisma nenodziest”.
Viss iepriekšminētais parāda, cik svarīgs ir pareizs regulējums, kas koncentrējas uz apmācības datu, apmācības metožu un visbeidzot galaprodukta kvalitāti. Tā pamatā jābūt Eiropas vērtībām, tādām kā pārredzamība, ilgtspēja, datu aizsardzība un tiesiskuma ievērošana. Diemžēl daudzu nozīmīgu vispārīga lietojuma MI sasniegumu priekšgalā ir dalībnieki, kas atrodas ārpus ES jurisdikcijas. Tāpēc Eiropas Savienībai ir jāattīsta spēja panākt atbilstību tās regulatīvajiem noteikumiem un Eiropas vērtībām attiecībā pret ES un trešo valstu dalībniekiem, kas darbojas mūsu tirgū.
Eiropas Savienībai ir jāsamazina lielu, bieži vien ne Eiropas digitālo uzņēmumu dominējošais stāvoklis tirgū, tostarp mobilizējot konkurences politikas instrumentus. Konkurences iestādēm Eiropas Savienībā ir jāizmanto savas spējas un jānodrošina, ka hipermēroga pakalpojuma sniedzēji neizmanto savu B2B vai B2G stāvokli tirgū ļaunprātīgi.
Publiskās iestādes var atbalstīt Eiropas vispārīga lietojuma MI, kā arī MI lietojumprogrammu nodrošinātājus, iepērkot to produktus un tādējādi citiem lietotājiem un klientiem demonstrējot to uzticamību. ES rīcībā ir talanti, tehnoloģiskā zinātība un uzņēmējdarbības gars, kas vajadzīgs “Eiropā ražotam MI”. Taču investīciju trūkums, kā arī attiecīgās IT infrastruktūras trūkums un iekšējā tirgus joprojām pastāvošā sadrumstalotība, kas kavē plašu izvēršanu, mazina Eiropas MI dalībnieku konkurētspēju.
Pieaugot globālajai spriedzei, EESK mudina valdības koncentrēties uz bioloģisko daudzveidību, kas var būt efektīvs risinājums trīskāršajai planētas krīzei (klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības zudums un pārtuksnešošanās). EESK septembrī pieņemtajā atzinumā uzsvēra, ka COP16 būs izšķirošs brīdis, lai paātrinātu globālos centienus aizsargāt mūsu planētas ekosistēmas.
“Bez bioloģiskās daudzveidības, ekosistēmas un ekonomika sabruks, jo vairāk nekā puse no pasaules IKP un 40 % darbvietu ir tieši atkarīgas no dabas,” sacīja ziņotājs Arnaud Schwartz, kurš izstrādāja atzinumu.
EESK norāda, ka bioloģiskā daudzveidība, kas ir ekosistēmu, cilvēku labklājības un ekonomikas pamats, nav jāaplūko izolēti, bet jāintegrē daudzās politikas jomās, piemēram, klimata, lauksaimniecības un tirdzniecības politikā. Piemēram, tirdzniecības nolīgumiem būtu jāveicina ilgtspēja, nodrošinot, ka preces un tehnoloģijas neveicina atmežošanu un dzīvotņu iznīcināšanu.
Steidzami arī jānodrošina finansiāls atbalsts bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Ar publisko finansējumu vien nepietiek, tāpēc vajadzīgs publisku, privātu un novatorisku finanšu mehānismu apvienojums.
EESK mudina Eiropas Savienību atbalstīt globālo dienvidu valstu pūliņus aizsargāt bioloģisko daudzveidību, un rosina pakāpeniski atteikties no subsīdijām, kas kaitē bioloģiskajai daudzveidībai, it īpaši tām, kuras veicina fosilā kurināmā izmantošanu. Šo subsīdiju pārorientēšana uz ekosistēmu atjaunošanu varētu sekmēt centienus risināt gan klimata pārmaiņu, gan bioloģiskās daudzveidības zuduma problēmu, izmantojot dabā balstītus risinājumus, piemēram, mežu atjaunošanu, ilgtspējīgu lauksaimniecību un mitrāju atjaunošanu.
EESK atzinumā arī norādīja, cik svarīga ir pieeja “Viena veselība”, kas saista cilvēku, dzīvnieku un vides veselību. Veselīgas ekosistēmas sniedz būtiskus pakalpojumus, piemēram, apputeksnēšanu, oglekļa sekvestrēšanu un ūdens filtrēšanu, un tie visi veicina cilvēku labklājību. Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās apdraud ekosistēmu noturību, palielinot zoonozes slimību, piemēram, Covid-19, draudus.
EESK arī aicina lēmumu pieņemšanā vairāk iesaistīt jauniešus. Tā ierosināja izveidot Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieka amatu, kura pārziņā būtu nākamo paaudžu jautājumi, un nodrošināt, ka prioritāte netiek piešķirta īstermiņa ieguvumiem, bet gan ilgtermiņa ilgtspējai un labklājībai. (ks)
