Stefano Mallia, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Darba devēju grupas priekšsēdētājs
Ņemot vērā pēdējās divās desmitgadēs gūto pieredzi un visas septiņas paplašināšanās kārtas kopš Eiropas projekta sākuma, iespējams, būtu lietderīgi atzīmēt 2004. gada “lielā sprādziena” paplašināšanās gadadienu, minot faktus un skaitļus, lai pirms ES Parlamenta vēlēšanām jūnijā kliedētu emocionālas debates.
Stefano Mallia, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Darba devēju grupas priekšsēdētājs
Ņemot vērā pēdējās divās desmitgadēs gūto pieredzi un visas septiņas paplašināšanās kārtas kopš Eiropas projekta sākuma, iespējams, būtu lietderīgi atzīmēt 2004. gada “lielā sprādziena” paplašināšanās gadadienu, minot faktus un skaitļus, lai pirms ES Parlamenta vēlēšanām jūnijā kliedētu emocionālas debates.
Trīs gadus ilgais karš Ukrainā ir izvirzījis paplašināšanās jautājumu Eiropas ģeopolitiskās programmas priekšplānā. Kandidātvalsts statuss, kas ātri tika piešķirts Ukrainai, Moldovai, Bosnijai un Hercegovinai un Gruzijai, kā arī pievienošanās sarunas, kas beidzot tika sāktas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, ir pozitīvi sasniegumi politikā, kas gadiem ilgi bija apstājusies.
Lai nodrošinātu, ka šis jaunais impulss nemainās, mums būtu jānorāda uz stabilu ekonomisko pamatojumu.
Protams, demokratizācija un tiesiskums ir neaizskarami principi, tāpat kā uz nopelniem balstīta paplašināšanās pieeja, kas nepieļauj atkāpes. Taču cilvēki ir jāpārliecina arī par iespējamajiem ekonomiskajiem ieguvumiem un labklājības izredzēm nākamajai eiropiešu paaudzei.
Ja pagātne sniedz norādes par nākotni, varam droši apgalvot, ka ekonomiskais pamatojums nav apstrīdams. Tirdzniecība starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm formālajā pirmspievienošanās procesā no 1994. gada līdz 2004. gadam pieauga gandrīz trīs reizes, bet starp jaunajām dalībvalstīm — pieckārtīgi. No pievienošanās procesa sākuma līdz 2008. gadam ES-15 valstīs izaugsme katru gadu pieauga vidēji par 4 %, un pievienošanās process veicināja pusi no šīs izaugsmes, laikposmā no 2002. līdz 2008. gadam radot 3 miljonus jaunu darbavietu.
Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā ir parādījuši, ka ES ir jāpārdomā sava ekonomikas noturības stratēģija, it īpaši zaļās un digitālās pārkārtošanās kontekstā. Plāns “REPowerEU” paredz palielināt Eiropas atjaunīgās enerģijas ražošanu. Neto nulles emisiju industrijas aktā un Kritiski svarīgo izejvielu aktā aicināts 40 % zaļo un izejvielu vērtības ķēžu novirzīt uz Eiropas Savienību. ES kandidātvalstīm, it īpaši Ukrainai, var būt svarīga loma ekonomiskās drošības uzlabošanā.
Runājot par dabas resursiem, Ukrainai – pēc Norvēģijas – ir otrās lielākās gāzes rezerves Eiropā. Tā saražo arī lielus hidroenerģijas apjomus Eiropā un varētu palielināt tās ražošanu līdztekus citiem zaļās enerģijas avotiem, piemēram, vēja, saules un biomasas enerģijai. Ukraina ir arī nozīmīga metālu eksportētāja un tajā ir litija un retzemju metālu atradnes, kam ir izšķiroša nozīme zaļajā un digitālajā nozarē.
Tajā pašā laikā Ukrainas lauksaimniecības nozare ir viena no lielākajām pasaulē. Tās integrācija vienotajā tirgū ievērojami palielinātu ES nodrošinātību ar pārtiku.
Acīmredzami ir arī ieguvumi, ko lielāka dalība vienotajā tirgū sniedz Rietumbalkānu valstīm. Piemēram, Horvātijas IKP kopš pievienošanās ES 2013. gadā ir pastāvīgi palielinājies, palielinot iedzīvotāju ienākumus; IKP uz vienu iedzīvotāju vidēji palielinājās par 67 % (no 10 440 EUR 2013. gadā līdz vairāk nekā 17 240 EUR).
Ceļš uz dalību ES varbūt pat deviņās jaunās kandidātvalstīs būs grūts, taču nav citas alternatīvas: ja Eiropas Savienība vēlas kļūt par globālu lielvaru, tai pirmām kārtām jābūt vietējai lielvarai.
Mūsu īpašais viesis, bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Pat Cox, atceras lielo paplašināšanās vilni pirms 20 gadiem kā izcilas cerības laiku, kad kontinents beidzot ievilka pilnu elpu ar abām plaušām: austrumiem un rietumiem. Lai gan Putina mīts par slāvu brālību tiek pasniegts uz ballistisko raķešu sprādzienu fona, ES joprojām ir brīvprātīga brīvu un suverēnu tautu savienība, kuras pamatā ir tādas pamatvērtības kā cilvēktiesību ievērošana, vienlīdzība un tiesiskums.
Mūsu īpašais viesis, bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Pat Cox, atceras lielo paplašināšanās vilni pirms 20 gadiem kā izcilas cerības laiku, kad kontinents beidzot ievilka pilnu elpu ar abām plaušām: austrumiem un rietumiem. Lai gan Putina mīts par slāvu brālību tiek pasniegts uz ballistisko raķešu sprādzienu fona, ES joprojām ir brīvprātīga brīvu un suverēnu tautu savienība, kuras pamatā ir tādas pamatvērtības kā cilvēktiesību ievērošana, vienlīdzība un tiesiskums.
Pasākums, ko 2004. gada 1. maijā Dublinā rīkoja ES Padomes prezidentvalsts Īrija, un atklāšanas ceremonija Eiropas Parlamentā Strasbūrā 2004. gada 3. maijā man ir nozīmīga gan politiskā, gan emocionālā ziņā kā izcilas pozitīvas un cerību pilnas dienas un simboliskas atgriešanās un atkalapvienošanās notikumi kontinentam, kas ievilka pilnu elpu ar abām plaušām: austrumiem un rietumiem. Dublinā Seamus Heaney nolasīja savu dzejoli Beacons at Bealtaine, paužot pamatā esošo optimismu, ka šī vēsturiskā paplašināšanās varētu “kustināt lūpas, mainīt prātus un izgaismot jaunas nozīmes”. Strasbūrā desmit jauno dalībvalstu karogi tika pacelti milzīgos karoga mastos, kuri Gdaņskas kuģu būvētavās izgatavoti kā dāvana no Polijas un to ceļojumā uz Strasbūru simboliski atgādina par ceļu no komunisma uz brīvību, ko apliecināja Lech Wałęsa klātbūtne.
Protams, šis pasākums ikvienam bija daudzu gadu ilga un sarežģīta savstarpējas sagatavošanās procesa kulminācija. Tas bija gan prieks, gan atvieglojums visām iesaistītajām pusēm, sasniedzot finiša taisni politiskā un procesuālā maratonā.
Domāju, ka paplašināšanās, iespējams, ir bijusi spēcīgākais, pārveidojošais un sekmīgākais ES politikas instruments pēdējo piecu desmitgažu laikā. Mana valsts Īrija, kas bija toreizējās Eiropas Ekonomikas kopienas nabadzīgākā valsts/reģions, pievienojās pirmā paplašināšanās kārtā 1973. gada 1. janvārī. Piekļuve lielam tirgum kopā ar ES solidaritāti, izmantojot reģionālos un vēlākos kohēzijas fondus dalības sākumā, augstāki dzimumu līdztiesības un vides politikas standarti, atbalsts miera procesam Ziemeļīrijā un īpaši sarežģīto seku, ko Īrijai kā vienīgajai ES valstij, kurai ir sauszemes robeža ar Apvienoto Karalisti, radījis Brexit, atzīšana – tas viss kopā dod īpaši pozitīvu pieredzi un rezultātu. Tas nebija vienkārši, it īpaši eurozonas krīzes laikā, bet neto izteiksmē tas ir bijis visnotaļ pozitīvi.
Lai gan es vienlaikus respektēju un nožēloju Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības, tas skaidri pierāda: ES ir brīvprātīga brīvu un suverēnu tautu savienība, kurai var brīvi pievienoties un no kuras var brīvi izstāties. Tas ir spēcīgs kontrasts Putina neoimperiālistiskajam karam pret Ukrainu, kurā mīts par slāvu brālību ik dienu tiek vēstīts no šauteņu stobriem, ballistisko raķešu sprādzieniem un nāvējošiem bezpilota lidaparātiem.
Grieķijas, Portugāles un Spānijas pievienošanās palīdzēja ne tikai uzlabot dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, bet arī tās stiprināt kā veiksmīgas demokrātijas pēc diktatūras.
Lielais paplašināšanās vilnis pirms 20 gadiem radīja iespaidīgu izaugsmi jaunajās dalībvalstīs, it īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, pateicoties investīciju, tirdzniecības un ES solidaritātes pieaugumam. To IKP uz vienu iedzīvotāju, kas koriģēts atbilstoši inflācijai un valūtai, vidēji palielinājās no mazāk nekā puses no ES vidējā rādītāja līdz trim ceturtdaļām no augošā ES vidējā rādītāja divās desmitgadēs. Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju šajā periodā trīskāršojās. Ir uzlabojusies veselības aprūpe, kā arī izglītība, tādējādi uzlabojot gan dzīves kvalitāti, gan dzīves līmeni. Lauksaimnieciskā ražošana reģionā ir divkāršojusies. Īsumā, tāpat kā visās iepriekšējās paplašināšanās kārtās, tas ir izrādījies abpusēji izdevīgs iznākums gan valstīm, kas pievienojušās, gan Eiropas Savienībai. Tas mani dara par paplašināšanās optimistu, bet ne naivu.
Pēdējo gadu norises, kas bija vērojamas Polijā un vēl aizvien redzamas Ungārijā, liecina par to, kā novirze no ES standartiem attiecībā uz tiesiskumu, mediju brīvību un minoritāšu tiesību ievērošanu raksturo pievienošanos Eiropas Savienībai kā labklājības virzītājspēkam un novēršanos no ES kā kopīgu vērtību kopienas. Ungārijas premjerministrs lepojas ar neliberālu demokrātiju savā valstī. Lai kāda būtu interpretācijas brīvība attiecībā uz LES 2. pantu, ir skaidrs, ka tā nav neliberālas demokrātijas harta. (“Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”)
Tā bija daļa no vienošanās par dalību Eiropas Savienībā, un tā ir iekļauta visos pievienošanās līgumos, un par to vienojās visas pievienojušās valstis. Formula “paturiet savas vērtības pie sevis, bet sūtiet naudu” nav ilgtspējīgs pamats savstarpējai cieņai, ko nevajadzētu zaudēt pašreizējās kandidātvalstīs, tām cenšoties virzīties uz savu iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai. Ceru, ka Kopenhāgenas kritērijiem būs būtiskāka nozīme turpmākajās sarunās, iespējams, ar pievienošanās līguma klauzulām, kas Eiropas Savienībai piedāvā stabilāku spēju aizstāvēt tiesības un vērtības no to vājināšanas. ES nav tikai tirgus un materiāls progress, lai arī tas ir vēlams, taču tas nav tās vienīgais vai pat būtiskais uzdevums.
Tāpēc, attiecībā uz līdzšinējo paplašināšanos procesu tā ir bijusi ļoti pozitīva visām iesaistītajām pusēm, un uz to būtu jāraugās pozitīvā gaisotnē. Kandidātvalstīm būs jāveic būtiskas pārmaiņas katrai savā tempā. Arī Eiropas Savienībai ir veicams savs mājasdarbs attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu un budžeta spēju uzņemt jaunas dalībvalstis, kā arī pirmspievienošanās palīdzības jomā. Pēc tam, kad ir piešķirts kandidātvalsts statuss, un pēc izskatīšanas, sarunu satvari, sarunu sākšanai un slēgšanai katrā nodaļā un iespējamajiem pievienošanās līgumiem ir vajadzīga Padomes vienprātība. Nekas no tā visa nav nedz vienkāršs, nedz viegls. Tiek cerēts, ka visas dalībvalstis ievēros “lojālas sadarbības” pienākumu, lai palīdzētu veikt uzdevumus, kas izriet no Līguma (LES 4. panta 3. punkts).
Ukrainas situācija atšķiras sarežģītības ziņā, ņemot vērā tās lielumu, lauksaimniecības relatīvo īpatsvaru IKP salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju un tās salīdzinošo nabadzību IKP uz vienu iedzīvotāju izteiksmē, kā arī, protams, kara un tā postošo seku dēļ. Sarunas var sākties. Ukraina jau ir ceļā uz integrāciju, izmantojot tās asociācijas nolīgumu un padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības nolīgumu ar ES. Laika gaitā tos varētu pakāpeniski paplašināt, bet galu galā būtisks pievienošanās priekšnosacījums būs sakārtots teritoriāls rezultāts un stabils miers, kurā nozīmīga loma var būt dalībai Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībai ir vajadzīga stabilitāte, nevis haoss, tās austrumu flangā, un galu galā Ukrainas uzņemšanā ir gan kopējās, gan Ukrainas interesēs.
Pat Cox, bijušais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs no 2002. gada līdz 2004. gadam
Pat Cox ir Īrijas politiķis un žurnālists. Viņš bija Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs no 2002. gada līdz 2004. gadam un Starptautiskās Eiropas Kustības priekšsēdētājs (2005–2011). Pat Cox vada Jean Monnet Eiropas fondu kopš 2015. gada. Viņš ir arī Skandināvijas-Vidusjūras TEN-T (transporta) pamattīkla koridora (ES) Eiropas koordinators un Eiropas Parlamenta Vajadzību novērtēšanas un Augstās radas parlamentāro reformu īstenošanas misijas Ukrainā vadītājs. Savas karjeras sākumā viņš strādāja par aktuālo notikumu komentētāju televīzijas raidorganizācijā RTE Dublinā. 2004. gadā Āhenē Pat Cox ieguva 2004. gada Starptautisko Kārļa Lielā balvu par parlamentāro atbalstu Eiropas Savienības paplašināšanai.
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) 25. aprīļa plenārsesijā apstiprināja nolīgumu, ar ko izveido Starpiestāžu ētikas normu struktūru. Jauno nolīgumu 15. maijā oficiāli parakstīja iesaistīto ES iestāžu un struktūru pārstāvji. Tam būtu jāstājas spēkā 6. jūnijā — pirmajā Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā.
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) 25. aprīļa plenārsesijā apstiprināja nolīgumu, ar ko izveido Starpiestāžu ētikas normu struktūru. Jauno nolīgumu 15. maijā oficiāli parakstīja iesaistīto ES iestāžu un struktūru pārstāvji. Tam būtu jāstājas spēkā 6. jūnijā — pirmajā Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā.
Nolīgums ir nozīmīgs solis ceļā uz kopīgas integritātes un ētikas kultūras stiprināšanu.
Jaunā ES struktūra izstrādās, atjauninās un interpretēs kopējus minimālos ētiskas rīcības standartus un publicēs ziņojumus par to, kā šie standarti ir atspoguļoti katras iesaistītās ES iestādes un struktūras iekšējos noteikumos.
Jaunajā ētikas normu struktūrā līdztekus EESK piedalīsies šādas septiņas ES iestādes un struktūras: Eiropas Parlaments, ES Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Tiesa, Eiropas Centrālā banka, Eiropas Revīzijas palāta un Eiropas Reģionu komiteja.
Katru iesaistīto iestādi pārstāvēs viens loceklis, un struktūras priekšsēdētāja amatu ik gadu rotācijas kārtībā pārņems katra iestāde.
Struktūras darbu atbalstīs pieci neatkarīgi eksperti, pēc pieprasījuma sniedzot atzinumus. Jebkura nolīguma puse varēs ar viņiem konsultēties par individuālām standartizētām rakstiskām deklarācijām, tostarp interešu deklarācijām. (mp)
Pavisam drīz notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un mēs, Eiropas Neredzīgo savienība (EBU), mudinām visus neredzīgos vēlētājus balsot, lai cik grūti tas joprojām nebūtu, un vienlaikus ņemt vērā, cik daudz uzmanības kandidāti un partijas velta iekļautībai saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Tas jādara, lai cilvēku ar redzes traucējumiem vēlmes tiktu uzklausītas.
Pavisam drīz notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un mēs, Eiropas Neredzīgo savienība (EBU), mudinām visus neredzīgos vēlētājus balsot, lai cik grūti tas joprojām nebūtu, un vienlaikus ņemt vērā, cik daudz uzmanības kandidāti un partijas velta iekļautībai saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Tas jādara, lai cilvēku ar redzes traucējumiem vēlmes tiktu uzklausītas.
Eiropas Neredzīgo savienība (EBU) pauž neredzīgu un vājredzīgu cilvēku viedokli Eiropā un cenšas veidot pieejamu un iekļaujošu sabiedrību, kurā cilvēkiem ar redzes traucējumiem dotas vienlīdzīgas iespējas pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās. Politiskā līdzdalība, protams, ir būtisks aspekts, jo tā dod iedzīvotājiem ar redzes traucējumiem iespēju ar savu balsojumu un politisko rīcību veicināt cilvēkiem ar invaliditāti labvēlīgu politikas pasākumu un tiesību aktu īstenošanu.
Tuvojoties 2024. gadā paredzētajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, personu ar invaliditāti līdzdalība gan vēlētāju, gan kandidātu statusā ir svarīgs un savlaicīgs temats.
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2019. gada ziņojumā norādīts, ka iepriekšējās EP vēlēšanās tiesības balsot tika liegtas aptuveni 400 000 personu ar invaliditāti. Mazāk nekā 5 % EP deputātu ir cilvēki ar invaliditāti.
Runājot par gaidāmajām vēlēšanām, EBUpaziņojumā par EP vēlēšanām atkal aicina noteikt standartu attiecībā uz balsošanas pieejamību (balsošanas procedūrām), vēlēšanu informācijas pieejamību (vēlēšanu kampaņas iespējām un materiāliem, politiskām debatēm, politisko partiju programmām un tīmekļa vietnēm) un pēcvēlēšanu procedūrām (piemēram, sūdzību izskatīšanas mehānismiem), kā arī attiecībā uz vienlīdzīgām tiesībām kandidēt.
Mūsu uzmanība pievērsta EP vēlēšanām, jo tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanas kā ES pilsonības elements ir Eiropas Savienības kompetences jomā tāpat kā Savienības pilnvaru jomā esošā vienlīdzīgu tiesību nodrošināšana personām ar invaliditāti. Tomēr, tā kā vēlēšanu organizēšana joprojām ir dalībvalstu kompetencē, labas ES līmeņa prakses piemēri automātiski ietekmētu visas pārējās vēlēšanas.
Šobrīd diemžēl novēloti būs centieni nodrošināt, ka EP vēlēšanas varētu kalpot par paraugu citiem. Tas nav saistīts ar paša Parlamenta intereses trūkumu: gluži pretēji, 2022. gada maijā tas ierosināja reformēt ES vēlēšanu tiesību normas un garantēt personām ar invaliditāti gan tiesības balsot neatkarīgi un aizklāti un brīvi izraudzīties palīgus, gan iespējas balsot pa pastu un piedalīties politiskās kampaņās. Diemžēl ES Padome līdz šim nav reaģējusi uz šo ierosinājumu.
EBU lūdz jaunievēlētos EP deputātus nākamajos piecos ES pilnvaru perioda gados turpināt spiedienu uz Padomi, lai tā pieņemtu ierosināto reformu, un tādā veidā panākt reālu progresu 2029. gada vēlēšanās. Mēs varam paļauties, ka mūs atbalstīs EESK, kas 2020. gadā jau aicināja nākt klajā ar oficiālu EP likumdošanas iniciatīvu, lai personām ar invaliditāti garantētu reālas tiesības balsot EP vēlēšanās. Mēs varam arī paļauties, ka mūs atbalstīs Eiropas Komisija, kas pagājušā gada decembrī publicēja “Rokasgrāmatu par labu vēlēšanu praksi” un tagad izstrādā apkopojumu par e-balsošanas paņēmienu un IKT izmantošanu vēlēšanās. Abos dokumentos uzmanība pievērsta pieejamības aspektiem.
Katru gadu vairāk nekā 10 miljoni pacientu Eiropā gūst labumu no kodolmedicīnas, kas palīdz diagnosticēt un ārstēt tādas slimības kā vēzis, kā arī sirds un asinsvadu un neirovaskulārās patoloģijas.
Katru gadu vairāk nekā 10 miljoni pacientu Eiropā gūst labumu no kodolmedicīnas, kas palīdz diganozticēt un ārstēt tādas slimības kā vēzis, kā arī sirds un asinsvadu un neirovaskulārās slimības.
Radioloģiskās tehnoloģijas un kodoltehnoloģijas, kurās izmanto radioizotopus, ir būtiskas cīņā pret vēzi visos vēža apkarošanas posmos – savlaicīgā atklāšanā, diagnosticēšanā, ārstēšanā un paliatīvajā aprūpē.
To pacientu skaits, kuriem palīdz kodolmedicīna, pieaug, galvenokārt pateicoties zinātniskiem atklājumiem. ES pētnieki un uzņēmumi ir izstrādājuši dažas jaunākās inovatīvas vēža ārstēšanas terapijas, kurās izmanto radioligandus, piemēram, zāles, kas vērstas pret endokrīnās sistēmas un prostatas vēzi un izsētām metastāzēm. Piemēram, lutēcijs-177 ir ļoti daudzsološs radioizotops, ar ko ārstēt prostatas vēzi, kas katru gadu Eiropā izraisa 90 000 nāves gadījumu. Salīdzinājumā ar tradicionālo ārstēšanu mūsdienīgā radionuklīdu terapija nodrošina labu vēža šūnu mērķterapiju un bieži vien ir mazāk kaitīga organismam. Desmitiem tūkstošu vēža slimnieku ir vajadzīgas radionuklīdu mērķterapijas, kas nereti ir vienīgais pieejamais ārstēšanas veids.
Tomēr, pirms sasniegt pacientu, kodolmedicīnas piegādes ķēde ir ļoti sarežģīta. Tā ietver izejvielu piegādi un uzglabāšanu, izejvielu apstarošanu, apstrādi, loģistiku un izmantošanu. Kad radioizotopi ir radīti, tie ir jāapstrādā, jāpiegādā un jāizmanto salīdzinoši īsā laikā, daži no tiem pat tajā pašā dienā, bet citi – dažu dienu laikā atkarībā no to pussabrukšanas perioda. Tie ir ļoti ātrbojīgi.
Pārsteidzoši, ka šīs iezīmes nav atspoguļotas pārrobežu transporta un muitas procedūrās. Piemēram, pārrobežu pārvadājumu jomā ir vairāki šķēršļi, kas rada situācijas, kurās prioritāras var būt garneles, nevis radioizotopi, kas ir ceļā, lai glābtu pacienta dzīvību.
Tāpēc EESK atzinumā par medicīnisko radioizotopu piegādi aicina dalībvalstis vairāk sadarboties, lai novērstu regulatīvos šķēršļus. Atzinumā aplūkoti visi radioizotopu piegādes ķēdes posmi Eiropā un identificēti šķēršļi pārrobežu piegādēs un atkarības no trešām valstīm. Tajā arī piedāvāti risinājumi saistībā ar trūkstošo infrastruktūru Eiropā un nepieciešamību pēc koordinētas pētniecības un izstrādes.
Atzinumā izklāstītajos ieteikumos EESK pievienojas ES valstu vadītāju aprīļa samitā pieņemtajiem secinājumiem, kuros uzsvērts, ka ir jāsamazina Eiropas stratēģiskā atkarība tādās jutīgās nozarēs kā veselība un kritiskās tehnoloģijas. Tāpat kā Enrico Letta ziņojumā valstu vadītāji arī uzsver, ka galvenokārt jākoncentrējas uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, kā arī preču, tostarp tādu pirmās nepieciešamības preču kā zāles, pārrobežu apriti.
Eiropai ir jāievieš ražošanas stimuli, lai nodrošinātu radioizotopu piegādes labāku stratēģisko autonomiju. Būdama vadošā pozīcijā medicīnisko radioizotopu piegādes jomā, Eiropa tomēr ir kritiski atkarīga no ASV un Krievijas attiecībā uz metāliska augsti mazbagātināta urāna (HALEU) piegādi un dažu bagātinātu izotopu piegādi radioizotopu ražošanas mērķiem.
ES joprojām ir lielā mērā atkarīga no Krievijas saistībā ar stabilu izotopu mērķmateriālu piegādi konkrētu radioizotopu ražošanai (piemēram, lutēcija-177 ražošanai nepieciešamais iterbijs-176) modernām vai izstrādes posmā esošām molekulārajām radioterapijām.
Piegādes ķēdei tas ir īsts izaicinājums attiecībā uz šo konkrēto radioizotopu, jo paredzams, ka turpmākajos gados pieprasījums pasaulē pēc tā trīskāršosies.
Piegādes ķēde ir atkarīga arī no ražošanas modeļiem, kuros izmanto reaktorus vai paātrinātājus, kā arī no apstrādes un piegādes slimnīcām. Lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi aprūpei, dalībvalstīm un it īpaši pētniecības centriem un slimnīcām vajadzētu sadarboties ciešāk. Piekļuve staru terapijai dalībvalstīs nav vienāda, sevišķi izstrādes un izmēģinājuma posmos. Ir jānodrošina ātrāka piekļuve zālēm pētniecības posmā vai līdzjūtības zāļu lietošana, kā arī jāuzlabo tādu mazo slimnīcu piekļuve, kurām var trūkt zināšanu un infrastruktūras. Dažiem pacientiem šāda piekļuve var būt vitāli svarīga.
Eiropas finansējums kodolmedicīnas pētniecībai, izstrādei un inovācijai, īpaši pamatprogrammās “Apvārsnis” un Euratom, ir būtisks, lai reaģētu uz pacientu vajadzībām. Nākamās ES daudzgadu finanšu shēmas (DFS) ietvaros Eiropai šajā jomā jāīsteno stratēģiski kopīgu interešu projekti. Vērtīgi projekti ir Eiropas Komisijas izstrādātā SAMIRA stratēģija un Eiropas Radioizotopu ielejas iniciatīva (ERVI) saistībā ar Eiropas Vēža uzveikšanas plānu. Eiropas Komisijai būtu jāturpina darbs un redzamāk jāiekļauj kodolmedicīna Eiropas Vēža uzveikšanas plānā un pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” vēža apkarošanas misijā.
Dalībvalstīm būtu jāfinansē arī sabiedrības veselības politika, koncentrējoties uz medicīniski radioloģiskajām tehnoloģijām un kodoltehnoloģijām. Tas būs labs signāls nozarei un pavērs iespēju Eiropas pētniecības un inovācijas, kā arī rūpnieciskās infrastruktūras attīstībai un izaugsmei. Tas arī piesaistīs nozarei vairāk cilvēku.
Visbeidzot, mēs spēsim labāk nodrošināt radioizotopu piegādi Eiropā un apmierināt pacientu augošo pieprasījumu tikai tad, ja pieņemsim drosmīgus politiskos lēmumus.
Eiropa ir pasaulē vadošā medicīnisko radioizotopu piegādātāja, taču tā ir ļoti atkarīga no trešām valstīm, kas piegādā svarīgas izejvielas un veic īpašas apstrādes darbības. Šāda atkarība var izjaukt piegādes ķēdes un apdraudēt daudzu eiropiešu piekļuvi dzīvību glābjošai diagnostikai un ārstēšanai. Ziņotāja EESK atzinumam par medicīnisko radioizotopu piegādi Alena Mastantuono norāda: lai varētu mainīt šo situāciju un apmierināt pacientu pieaugošo pieprasījumu, vajadzīgi gan publiskie un privātie ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un jaunā ražošanas infrastruktūrā, gan pārdomāts regulējums un drosmīgi politiskie lēmumi.
Eiropa ir pasaulē vadošā medicīnisko radioizotopu piegādātāja, taču tā ir ļoti atkarīga no trešām valstīm, kas piegādā svarīgas izejvielas un veic īpašas apstrādes darbības. Šāda atkarība var izjaukt piegādes ķēdes un apdraudēt daudzu eiropiešu piekļuvi dzīvību glābjošai diagnostikai un ārstēšanai. Ziņotāja EESK atzinumam par medicīnisko radioizotopu piegādi Alena Mastantuono norāda: lai varētu mainīt šo situāciju un apmierināt pacientu pieaugošo pieprasījumu, vajadzīgi gan publiskie un privātie ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un jaunā ražošanas infrastruktūrā, gan pārdomāts regulējums un drosmīgi politiskie lēmumi.
