Eiropa šo grūto cīņu ir atstājusi novārtā un nonākusi atpalicēja lomā. Apturēt galēji labējo spēku progresu pašlaik ir visai grūts uzdevums. Pēc tam, kad 1945. gadā tika sagrauts nacistiskais fašisms, valdīja uzskats, ka ekstrēmistu kustības zaudēs savu ietekmi un darbības iespējas. Taču tā nenotika. Demokrātiskais modelis ir devis galēji labējiem spēkiem iespēju izdzīvot un nostiprināties, balstoties uz cilvēku aizvainojumu un sarūgtinājumu.
Eiropa šo grūto cīņu ir atstājusi novārtā un nonākusi atpalicēja lomā. Apturēt galēji labējo spēku progresu pašlaik ir visai grūts uzdevums. Pēc tam, kad 1945. gadā tika sagrauts nacistiskais fašisms, valdīja uzskats, ka ekstrēmistu kustības zaudēs savu ietekmi un darbības iespējas. Taču tā nenotika. Demokrātiskais modelis ir devis galēji labējiem spēkiem iespēju izdzīvot un nostiprināties, balstoties uz cilvēku aizvainojumu un sarūgtinājumu. Galēji labie spēki ir astoņdesmit gadus izmantojuši Eiropas liberālo demokrātiju iecietību un pašapmierinātību. Tie izlikās, ka spēlē demokrātijas spēli, taču nekad neatteicās no ambīcijām iznīcināt demokrātiju no iekšienes, tiklīdz tiem būs vara to izdarīt.
Un tie ir tuvu panākumam: ar "nacionālās suverenitātes" lozungiem galēji labējie spēki jau ieguvuši varu vairāku valstu valdībās, piemēram, Orbāna vadītajā Ungārijā un Fico vadītajā Slovākijā. Polijā līdz pat nesenajām vēlēšanām oktobrī astoņus gadus pie varas bija PiS (Prawo i Sprawiedliwosc/Likums un taisnīgums) valdība.
Eiropas Savienībā galēji labējie spēki cenšas arī iedragāt demokrātiju un izraisīt tās sabrukumu. Pateicoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai pēdējos trīsdesmit gados, it īpaši digitālajās platformās un sociālajos plašsaziņas līdzekļos ievērojami palielinājušās neonacistu un neofašistu grupu iespējas mijiedarboties, kā arī iegūt redzamību un ietekmi globālā mērogā. Tās izmanto demokrātisko vārda brīvību, lai plašāk un aktīvāk izplatītu savu ksenofobisko un rasistisko ideoloģiju. Tās koordinē stratēģijas un reālajā laikā diskreditē pilsonisko kārtību, kuras daļa tās ir. Nenoliedzams ir fakts, ka demokrātija šīm kustībām, kuras cenšas to sagraut, nodrošina objektīvus apstākļus, tostarp valsts finansējumu, kas veicina to attīstību un sociālo izplatīšanos.
Galēji labējie spēki ir atraduši auglīgu augsni izaugsmei Eiropā, jo neoliberālā politika un no reiganomikas pārņemtais finanšu kapitālisms ir apturējis vidusslāņa attīstību un sociālo labklājību, kas ir orientieris Eiropas veidošanas un tās panākumu nodrošināšanas procesā. Neoliberālisms ir ierobežojis regulējumu un kavējis ekonomisko un sociālo attīstību, samazinājis reālos darba ienākumus par labu kapitālam, iegrožojis sociālo atbalstu un sabiedriskos pakalpojumus, kā arī atstājis mājokļu nozari nekustamā īpašuma spekulantu rokās. Eiropas valdības draudīgi konkurē savā starpā, pārdodot zelta vīzas kleptokrātiem un oligarhiem no visas pasaules. Tirgus krīze un fiskālais dempings, kas padara konkurenci iekšējā tirgū negodīgu, nepietiekamais Briseles un Frankfurtes atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī vājā nodarbinātības aizsardzība un zemā pirktspēja pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir palielinājuši Eiropas iedzīvotāju neapmierinātību.
Tā ir traģiska politiska kļūda, kuras dēļ secīgi samazinās to iedzīvotāju skaits, kas balso Eiropas vēlēšanās, un Eiropas Parlamentā pieaug galēji labējo spēku īpatsvars. Nacistiski fašistiskās ideoloģijas atdzimšana ir Eiropā izmantotā taupības modeļa rezultāts. Tas pasargāja finanšu sistēmu, bet nenodrošināja ekonomisko un fiskālo taisnīgumu un ignorēja iedzīvotāju problēmas, vēlmes un cerības. Tas veicinājis seno pārākuma un identitārisma ideoloģijas propagandu, kas vienmēr uzglūn un gaida izdevību atmest cilvēci zemākā civilizācijas līmenī. Šī kultūras un reliģiskā naida kurināšana pašlaik jūtama mūsu ikdienā — mūsu , ekrānos, sociālajos plašsaziņas līdzekļos un nepārtraukti izplatītajā dezinformācijā. Baiļu un nedrošības iedvešana iedzīvotājiem, piesaucot islamizāciju, baltās rases pārākuma vai jūdaisma-kristietības identitātes beigas un demonizējot romu kopienu kā tādu, kas atkarīga no pabalstiem, ir stratēģija, kas vēsturiski izmantota laikos, kad sabiedrībā pieaudzis atbalsts autoritāriem diktatoriem vai līderiem.
Šodien Eiropas valdības ļauj viņiem piesaukt "imigrācijas draudus" novecojošā Eiropā, kurai ir absolūti nepieciešams importēt daļu darbaspēka, lai tā spētu sevi uzturēt un ekonomiski attīstīties. Un tas notiek, neraugoties uz to, ka bēgļu un migrantu skaits, kas šodien ierodas Eiropas Savienībā, ir neliels. Patiesībā tas ir mazāks, nekā Eiropas iedzīvotājiem un darbaspēkam ir vajadzīgs. Tomēr ksenofobiskā un rasistiskā retorika vēl aizvien izskan Eiropā, kur joprojām trūkst droša un efektīva tiesiskā regulējuma, lai uzņemtu un integrētu migrantus, un tā vietā turpinām netieši uzturēt cilvēku tirdzniecības mafiju. Migrējošiem darba ņēmējiem bija būtiska nozīme pēckara Eiropas atjaunošanā un Eiropas Savienības veidošanā. Migrantu ieguldījums arī turpmākajās desmitgadēs būs ļoti nozīmīgs Eiropas attīstības nodrošināšanā. Galēji labējie spēki to apzinās, jo daudzi no to finansiālajiem atbalstītājiem izmanto migrantus savās nozarēs un uzņēmumos.
Taču tie turpinās spēlēt spēlītes, izraisot bailes un manipulējot ar sirdsapziņu, kā arī izmantojot valstu un Eiropas līderu vājumu un neizlēmību, kas liedz iespēju formulēt stratēģisku redzējumu un aizsargāt mūsu vērtības un mūsu principus. Demokrātijas un Eiropas idejas piekritējiem var būt tikai viena atbilde – cīņa par mūsu vērtībām. Par demokrātiju, brīvību, cieņu un mieru Eiropā.
Ar atzinuma par pilsonisko dialogu pieņemšanu process nevar beigties. Tas noteikti ir būtisks solis ceļā uz progresu, jo tas tika izstrādāts pēc prezidentvalsts Beļģijas pieprasījuma, un tāpēc to varētu iekļaut Eiropas Savienības darba kārtībā.
Ar atzinuma par pilsonisko dialogu pieņemšanu process nevar beigties. Tas noteikti ir būtisks solis ceļā uz progresu, jo tas tika izstrādāts pēc prezidentvalsts Beļģijas pieprasījuma, un tāpēc to varētu iekļaut Eiropas Savienības darba kārtībā.
Tā vietā, lai aprakstītu atzinumu, būtu lietderīgāk izprast procesu. Pilsoniskais dialogs pirmkārt un galvenokārt ir forums, kur cilvēki var apspriest savu darba programmu un mērķus un kurā institucionālie un neinstitucionālie dalībnieki tiekas uz vienlīdzīgiem nosacījumiem.
Tomēr pārstāvības demokrātija ir jāaizsargā no neliberāliem mēģinājumiem to apdraudēt. Nopietnas bažas rada dažādi populisma veidi, kas grauj pilsoniskās līdzdalības telpu. Tāpēc LES 11. panta īstenošana ir gan būtiska, gan steidzama. Šī panta tapšanas brīdī bija skaidrs, ka liberālajai demokrātijai ir nepieciešama starpniekstruktūru, piemēram, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju, līdzdalība. Šīs struktūras pauž iedzīvotāju, proti, uzņēmēju, kas vada lielus uzņēmumus vai MVU, darba ņēmēju, speciālistu, patērētāju, minoritāšu, piemēram, migrantu, cilvēku ar invaliditāti un romu, un visu Eiropas un starptautisko cilvēktiesību apvienību pārstāvju viedokli. “Brīvība, demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums ir dažas no tām pamatvērtībām, kas ir liktas Eiropas Savienības pamatā. Tās ir nostiprinātas ES līgumos un veido Eiropas Savienības identitātes kodolu. Tomēr pēdējo gadu laikā tās sastopas ar spēcīgu pretestību. Eiropu skārušas vairākas bezprecedenta krīzes, kas padziļinājušas sociālo un ekonomisko nevienlīdzību un iedragājušas Eiropas Savienības pilsoņu uzticēšanos demokrātiskajām iestādēm,” savā inaugurācijas uzrunā sacīja Oliver Röpke. Pilsoniskajam dialogam ir būtiska lomā šo problēmu risināšanā, un jaunais priekšsēdētājs, runājot par EESK kā vienu no ES iestādēm, norādīja, ka šo iestāžu durvīm vienmēr jābūt atvērtām, lai uzklausītu, ko cilvēki vēlas teikt.
Debates izpētes grupā, kas sagatavoja šo atzinumu, bija labs pilsoniskā dialoga piemērs, jo dalībnieki uzklausīja cits citu un apsprieda formulējumu, saturu un mērķus.
Mēs vienojāmies par prasībām, kas tiks iesniegtas Eiropas Savienības iestādēm, lai stiprinātu pilsonisko dialogu. Mērķis ir panākt iestāžu vienošanos, kas būtu pamats stratēģijai un rīcības plānam.
Tas ir progress, proti, panākums, kādus kopš 1999. gada EESK guvusi daudzkārt, rīkojot iekšējas debates starp dalībniekiem, kuru intereses tā pārstāv. Tomēr šī vienošanās tagad ir jāīsteno un jāatbalsta, un tai jābruģē ceļš uz pieņemšanu Eiropas Savienībā.
Mūsu pārsteiguma viešņa ir Portugāles diplomāte un politiķe, Portugāles Sociālistu partijas biedre Ana Gomes. Viņa raksta par populisma bīstamību, galēji labējo partiju popularitātes pieaugumu un nepieciešamību to iegrožot un aizstāvēt vērtības.
Mūsu pārsteiguma viešņa ir Portugāles diplomāte un politiķe, Portugāles Sociālistu partijas biedre Ana Gomes. Viņa raksta par populisma bīstamību, galēji labējo partiju popularitātes pieaugumu un nepieciešamību to iegrožot un aizstāvēt vērtības.
Kopš 1980. gada būdama karjeras diplomāte, viņa ieņēmusi daudzus amatus, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijā Ženēvā un Ņujorkā. 1999. gadā viņa bija Portugāles interešu nodaļas vadītāja un pēc tam līdz 2003. gadam vēstniece Džakartā. Tur viņa iesaistījās procesā, kas beidzās ar Austrumtimoras neatkarību, un Portugāles un Indonēzijas diplomātisko attiecību atjaunošanā.
No 2004. līdz 2019. gadam viņa bija Eiropas Parlamenta deputāte un īpaši aktīvi darbojās tādās jomās kā ārējās attiecības, cilvēktiesības, drošība un aizsardzība, starptautiskā attīstība, dzimumu līdztiesība un cīņa pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un terorisma finansēšanas apkarošana.
Pārstāvēdama sociālistu partiju, 2021. gadā viņa piedalījās prezidenta vēlēšanās un konkurēja ar prezidentu Marcelo Rebelo de Sousa, kura pilnvaru termiņš beidzas. Viņa palika otrā, apsteidzot galēji labējās partijas Chega kandidātu.
Šodien viņa turpina politisko darbību, aizstāvot cilvēktiesības, integritāti un sabiedriskās dzīves pārredzamību un iestājoties pret korupciju un organizēto noziedzību. Viņa katru nedēļu Portugāles TV kanālā SIC Notícias vada analītisku raidījumu (Ana Gomes viedoklis).
Mūsu viesis ir EESK loceklis Pietro Vittorio Barbieri, kurš pauž savu viedokli par pilsoniskā dialoga nozīmi un tā pienācīgu iekļaušanu Eiropas darba kārtībā.
Mūsu viesis ir EESK loceklis Pietro Vittorio Barbieri, kurš pauž savu viedokli par pilsoniskā dialoga nozīmi un tā pienācīgu iekļaušanu Eiropas darba kārtībā.
Mēs aicinājām Tetyana Ogarkova — Kijivā dzīvojošu ukraiņu žurnālisti — uzņemt attēlu, kas simbolizē Ukrainu šodien, divus gadus pēc Krievijas iebrukuma 2022. gada 24. februārī. Viņa mums atsūtīja fotogrāfiju, ko uzņēma, ceļojot cauri valstij un vērojot atbalstu Ukrainas karaspēkam. Šo fotoattēlu T. Ogarkova vēlas kopīgot ar mūsu lasītājiem, un stāstu, kas ir tā pamatā.
Mēs aicinājām Tetyana Ogarkova — Kijivā dzīvojošu ukraiņu žurnālisti — uzņemt attēlu, kas simbolizē Ukrainu šodien, divus gadus pēc Krievijas iebrukuma 2022. gada 24. februārī.Viņa mums atsūtīja fotogrāfiju, ko uzņēma, ceļojot cauri valstij un vērojot atbalstu Ukrainas karaspēkam. Šo fotoattēlu T. Ogarkova vēlas kopīgot ar mūsu lasītājiem, un stāstu, kas ir tā pamatā.
Tetyana Ogarkova ir saņēmusi doktora grādu literatūrā Parīzes XII Val-De-Marne Universitātē; viņa ir Kijivas Mohyla Universitātes lektore, žurnāliste un Ukrainas krīzes mediju centra Starptautiskās informatīvās darbības vadītāja. Viņa dzīvo Kijivā.
Izpostīta māja Vremivka ciematā netālu no Novosilkas, kas 2023. gada vasarā bija Ukrainas pretuzbrukuma epicentrs.
Šos ciematus, kas atrodas Ukrainas stepē trīs reģionu (Doneckas, Dnipro un Zaporižjas) krustpunktā un tālu no lielajām pilsētām, apdzīvoja grieķi, kas kopš 18. gadsimta bija pārvietoti no Krimas. Tie 2022. gadā pretojās Krievijas ofensīvai, un ienaidnieku artilērija tos pilnībā iznīcināja. Šajā stratēģiskajā vietā, kas varētu būt izšķiroša Azovas jūras krastu atbrīvošanā, Ukraina šodien, divus gadus pēc Krievijas iebrukuma, ir atguvusi šo teritoriju.
