Īsi definējot, pilsonisko sabiedrību veido tādu kopienu grupas, kas spēj pašorganizēties, noteikt un sasniegt izvēlētos mērķus. Demokrātiskās sistēmās pilsoniskās sabiedrības grupas ir daudzskaitlīgas un daudzveidīgas, un tāpēc tās var pēc iespējas labāk pārstāvēt savu locekļu uzskatu un viedokļu dažādību. Nedemokrātiskos režīmos nevalstiskās organizācijas visbiežāk atrodas opozīcijā esošajai varai. Pilsoniskajai sabiedrībai var būt ietekme, pateicoties pilsoņu iesaistei, vēlmei sadarboties kopējam labumam neatkarīgi no valsts institūcijām.

Kad pie varas bija partija “Likums un taisnīgums” (PiS), pilsoniskās sabiedrības organizācijas mobilizējās pret pārmaiņām, kuru ieviešana apdraudēja valsts pārvaldes sistēmu un cilvēktiesību aizsardzību. Kā norādīts Helsinku Cilvēktiesību fonda ziņojumā “Spiediens un mobilizācija. Pilsoniskā sabiedrība un tiesiskuma krīze", no 2016. gada līdz 2022. gadam nevalstiskās organizācijas rīkoja daudzus masu protestus tiesiskuma un pārkāpto konstitucionālo vērtību aizstāvēšanai un sniedza juridisko palīdzību grupām, kurām draudēja diskriminācija vai represijas. Nevalstiskais sektors neatlaidīgi turpināja meklēt jaunus kanālus dalībai lēmumu pieņemšanas procesos, tostarp veidojot efektīvas organizāciju koalīcijas ombuda vai bērnu tiesību ombuda ievēlēšanai, kā arī rīkojot pilsoņu paneļdiskusijas.

Par Polijas pilsoniskās sabiedrības spēku liecina 2023. gada 15. oktobrī notikušo parlamenta vēlēšanu rezultāti. Vēsturiskā vēlētāju aktivitāte (74,38 %) un opozīcijas grupu panākumi vēlēšanās ir pierādījums efektīvai pilsoņu mobilizācijai, kuras rezultātā notika valdības maiņa. Vēlēšanu saraksts “Likums un taisnīgums” (PiS) ieguva 35,38 % balsu. Tādējādi tā ir pirmā partija, kas kopš 1989. gada trešo reizi pēc kārtas ir uzvarējusi parlamenta vēlēšanās, taču atšķirībā no 2015. un 2019. gada vēlēšanām tās kandidātu saraksts neieguva mandātu vairākumu, kas nepieciešams valdības izveidei. Sejmā iekļuva arī “Pilsoniskā koalīcija” (“Koalicja Obywatelska” – 30,7 %), Polijas Tautas partija “Trešais ceļš” (“Trzecia Droga PSL-PL” – 14,4 %), “Jaunie kreisie” (“Nowa Lewica” – 8,61 %) un “Brīvības un neatkarības konfederācija” (“Konfederacja Wolność i Niepodległość” – 7,16 %). Trīs koalīcijas grupējumi – “Pilsoniskā koalīcija”, “Trešais ceļš”, “Jaunie kreisie” – kopā ieguva 51,72 % balsu, un tas ļāva gūt vairākumu, kas nepieciešams valdības veidošanai. Valdība ar premjeru Donald Tusk priekšgalā tika izveidota ar otro piegājienu.

Neviena aptauja neprognozēja tik augstu vēlētāju aktivitāti. Jāatgādina, ka 2019. gada parlamenta vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija 61,74 %, savukārt vēsturiskajās 1989. gada vēlēšanās – 62,7 %. Kā liecina pētījumi, kurus cita starpā veica Sabiedriskās domas pētījumu centrs (CBOS) un Batorija Fonds (Fundacja Batory), sabiedrības ilgstošas neapmierinātības izraisītā vēlme pēc pārmaiņām motivēja pilsoņus doties uz vēlēšanām. Jāatzīmē, ka pirms vēlēšanām bija vērojama spēcīga sabiedrības mobilizācija. Tā cita starpā aptvēra rekordlielu skaitu vēlētāju, kuri pieprasīja apliecinājumu, kas ļauj viņiem balsot ārpus dzīvesvietas (960 tūkstoši cilvēku līdz 12. oktobra plkst. 15.00 nomainīja vēlēšanu iecirkni, bet aptuveni 1 miljons 200 tūkstoši cilvēku šādu pieprasījumu iesniedza). Ārvalstīs dzīvojošo poļu skaits, kuri reģistrējās balsošanai, gandrīz dubultojās, sasniedzot aptuveni 600 tūkstošus (salīdzinājumā ar 350 tūkstošiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā).

Tautas referenduma izsludināšana un rīkošana, iespējams, bija kārtējais faktors, kas veicināja iedzīvotāju mobilizēšanos dalībai parlamenta vēlēšanās. Referendumā piedalījās 40,91 % vēlētāju, jo tas nebija saistošs. Arī daudziem vēlētāju aktivitātes veicināšanas pasākumiem, kurus rīkoja nevalstiskās organizācijas, bija nozīmīga mobilizējoša ietekme. Īpaši ievērības cienīgas ir sievietēm un jauniešiem adresētas iniciatīvas (piemēram, iniciatīva “Sieviešu balss” – “Tā ir Tava izvēle”, Austrumu iniciatīva – “Mēs jau esam klusējuši”, SexEd – “Tas ir Tavs lēmums”), kas sekmēja vēlētāju aktivitātes palielināšanos. 2019. gada parlamenta vēlēšanās balsoja 61,5 % sieviešu un 60,8 % vīriešu. Vēlētāju aktivitāte jauniešu vidū vecumā no 18 līdz 29 gadiem bija 46,4 %. 2023. gada vēlēšanās piedalījās vairāk sieviešu (73,7 %) nekā vīriešu (72,0 %), kā arī 68,8 % jauniešu (18-29 gadi). Vēlēšanu kampaņas laikā sabiedrības organizācijas īstenoja vismaz 20 pasākumus vēlētāju aktivitātes veicināšanai.

Šie pasākumi tika rīkoti galvenokārt internetā, bet daži no tiem notika arī televīzijā, radio un pat kinoteātros. Slavenību, ietekmētāju, aktieru un sabiedrisko darbinieku iesaiste ir palielinājusi iespēju uzrunāt dažādas auditorijas. Saskaņā ar CBOS 2023. gada oktobra aptauju “Balsošanas motivācija un lēmumi 2023” vairākums vēlētāju (aptuveni 70 %) lēmumu balsot pieņēma vismaz dažas nedēļas pirms vēlēšanām. Pārējie (ap 28 %) lēmumu pieņēma nedēļu pirms vēlēšanām, 4 % – dienu pirms vēlēšanām, bet 9 % – vēlēšanu dienā. “Pilsoniskās koalīcijas” vēlētājiem svarīga bija galvenokārt šīs partijas attieksme pret Eiropas Savienību (80 %). Gandrīz tikpat bieži kā iemesls balsošanai par “Pilsonisko koalīciju” tika minēta vēlme mainīt pie varas esošos spēkus (77 %). Liela daļa šīs partijas vēlētāju (64 %) uzskatīja, ka tā pārstāv viņiem tuvas vērtības un principus. Balsojot par partiju “Likums un taisnīgums”, tās vēlētāji uzskatīja, ka tā pārstāv gan viņu intereses (“partija, kurai rūp tādi cilvēki kā mēs” – 66 %), gan vērtības un principus (62 %). Vienlaikus viņi labi novērtēja šīs partijas līdzšinējo valdīšanu (64%), kā arī tās ekonomisko programmu (59%).

Jau 2024. gada jūnijā poļi dosies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai ievēlētu savus deputātus Eiropas Parlamentā (EP). EP vēlēšanas var uzskatīt par turpinājumu vēlēšanu ciklam, kas sākās ar 2023. gadā notikušajām parlamenta vēlēšanām un turpināsies ar pašvaldību vēlēšanām, kuras Polijā notiks 2024. gada aprīlī. ES jautājumi būs aktuāli pašvaldību vēlēšanu kampaņā, lai gan mazākā mērā salīdzinājumā ar valsts parlamenta vēlēšanām. Turklāt Polijas pievienošanās Eiropas Savienībai 20. gadadiena var mobilizējoši ietekmēt vēlētāju aktivitāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Atgādināsim, ka iepriekšējās EP vēlēšanās 2019. gadā vēlētāju aktivitāte Polijā bija 45,68 %.

Poļi stingri atbalsta Polijas dalību Eiropas Savienībā. Saskaņā ar 2023. gada aprīlī veikto CBOS pētījumu 85 % pilsoņu pozitīvi vērtē to, ka Polija ir ES dalībvalsts. Tas ir mazāk nekā iepriekš, taču joprojām tas ir ļoti augsts rādītājs (85 %). Katrs desmitais aptaujas dalībnieks ir pret Polijas palikšanu Eiropas Savienībā (10 %). Katrs divdesmitais aptaujātais (5%) atzīst, ka viņam nav viedokļa šajā jautājumā.

Tāpat jāatceras, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas pirmo reizi notiks “polikrīžu” ēnā: citastarp notiekošais karš Ukrainā, klimata krīze, ekonomikas krīze, populistisku labējo spēku uzplaukums. Tāpēc, ņemot vērā gaidāmo dezinformācijas aktivitāšu pastiprināšanos, svarīga nozīme kampaņā būs raitai un saskaņotai komunikācijas politikai, kas pielāgota konkrētām vēlētāju grupām. Starptautiskais saspīlējums mudina Eiropas Savienības atbalstītājus likt uz to cerības kā uz kopienu, kas garantē mūsu drošību.

Małgorzata Molęda-Zdziech

Varšavas Ekonomikas augstskola – “Europe Direct” Polijas komanda

Kopš decembra mēs esam sākuši publicēt mūsu viesu viedokļus par Eiropas vēlēšanām slejā “Es balsoju. Un jūs?” Šoreiz mūsu viešņa ir Malgorzata Molęda-Zdziech, poļu socioloģe, politoloģe un aktīva komentētāja par notikumiem Polijā.

Viņa ir Varšavas Ekonomikas skolas Politisko studiju nodaļas vadītāja un rektora pārstāve sadarbībai ar Eiropas Savienību. Savā rakstā viņa komentē Polijas pilsoniskās sabiedrības būtisko ietekmi uz pēdējo Polijas vēlēšanu rezultātiem 2023. gada oktobrī. Viņa arī atsaucas uz vienu no nākamās ES Padomes prezidentvalsts Polijas prioritātēm attiecībā uz pilsoniskās nozīmīgo lomu tiesiskuma aizsardzībā. (ehp)

Jacques Delors aizgāja mūžībā pēc ilga un auglīgas līdzdalības mūža, atstājot paliekošu mantojumu. J. Delors ir devis tiešu ieguldījumu Eiropas integrācijas galveno pīlāru izveidē, kas veido mūsu realitāti: vienotais tirgus, Šengenas zona, Erasmus, euro, Kohēzijas fonds. Viņa darbības ES labā pamatā ir rīcības ētika.

Jacques Delors piešķīra publiskajai iesaistei cēlumu. Savā asociatīvajā, arodbiedrību un vēlāk politiskajā darbībā šis aktīvists, kā viņš sevi pieticīgi mēdza dēvēt, it īpaši bagātinājās no Emmanuel Mounier personālisma filozofijas. Būdams diskrēti dedzīgs kristietis, viņš katrā cilvēkā saskatīja unikālu indivīdu, kas ir iekļauts sociālo saišu tīklā, kuras, viņaprāt, ir būtiskas, lai uzsāktu jebkuru nozīmīgu darbību.

Nobažījies par individuālisma uzplaukumu, šis sociāldemokrāts ticēja iesaistei sabiedrībā, kurā ikviens dara savu darbu kopējam labumam. Viņa vārds paliek nesaraujami saistīts ar saskaņošanu, līdzpārvaldību, koleģialitāti un citiem kolektīvās rīcības veidiem, kurus viņš veicināja un atbalstīja. Tāpēc viņš lielu nozīmi piešķīra Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kuras izveidē viņš sniedza ieguldījumu. Viņš augsti vērtēja starpniekstruktūras un ticēja patiesam sociālajam dialogam kompromisa garā.

Šo pārliecību viņš īstenoja ES līmenī un šajā līmenī viņš to paplašināja arī uz dialogu ar reliģijām. J. Delors nebija providences cilvēks. Būdams autodidakts, viņš neuzskatīja sevi par cilvēku, kas visu sasniedzis saviem spēkiem, bet gan par cilvēku, kas sevi veido caur citiem, ar citiem un rīcībā. J. Delors doma ir doma virzībā, kas bagātinās no rīcības atgriezeniskās saites pozitīvās mijiedarbības ciklā. Viņš bija cilvēks ar principiem un pārliecību, kas sakņojās viņa dedzīgajā ticībā, bet viņš nebija nedzirdīgas ideoloģijas gūsteknis. Lai spertu iespējamo soli uz priekšu, viņš tālredzīgi sāka no reālajiem apstākļiem, no situācijas izpratnes, no nacionālo tradīciju ņemšanas vērā.

Ar viņu realitāte ņēma virsroku pār ideju, kurai viņš zināja, kā pavērt ceļu, kad apstākļi bija atbilstoši. Tādā veidā viņš spēja uzņemties vienotas valūtas ideju, jau no paša sākuma atbalstot Vācijas atkalapvienošanos, kas pēc mūra krišanas bija kļuvusi neizbēgama. Protams, mūsdienu pasaule ar tās satricinājumiem vairs nav tāda pati kā J. Delors Eiropa. Viņa sasniegumi, piemēram, iekšējais tirgus, ir jāpielāgo un jāpabeidz, ņemot vērā lielvaru draudus. Taču šie rezultāti veido pamatu, uz kura balstīties, lai rīkotos šodien. J. Delors iekļaujošā un tālredzīgā pieeja reālajiem apstākļiem, kurā apvienota principu stingrība un atvērtība kompromisam, lai kopīgi virzītos uz priekšu, ir jāatjauno un no jauna jāierosina pie ES vadītāju sarunu galda.

Sébastien Maillard, īpašais padomnieks Jacques Delors institūtā, tā bijušais direktors (2017-2023)

Jacques Delors, kas aizgāja mūžībā 2023. gada 27. decembrī, paliks atmiņās kā visizcilākais, visefektīvākais un vistālredzīgākais, uz nākotni vērstais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, vienotas Eiropas dibinātājs, tāpat kā Jean Monnet un Robert Schuman ilgi pirms viņa.

Pirms Jacques Delors Eiropas Komisijas priekšsēdētājs bija tikai eirokrāts; tieši viņš šai lomai piešķīra valsts vai valdības vadītājam līdzvērtīgu statusu, kas vēlāk tika vispārēji atzīts. Desmit gadu ilgajā pilnvaru termiņā no 1985. gada līdz 1995. gadam, pateicoties arī Vācijas kanclera Helmut Kohl un Francijas prezidenta François Mitterrand atbalstam, viņš enerģiski un izlēmīgi virzīja Eiropas integrācijas procesu. Pirmām kārtām viņš nekavējoties deva šim procesam jaunu impulsu ar mērķi līdz 1992. gadam kopējo tirgu, kura pamatā ir muitas savienība, pārveidot par īstu vienoto tirgu. Pēc tam, kamēr vienotais tirgus vēl bija īstenošanas procesā, viņš uzsāka vēl vienu nozīmīgu projektu, proti, monetāro savienību, un paralēli strādāja arī pie Kopienas kompetenču paplašināšanas, ar Māstrihtas līgumu dibinot Eiropas Savienību.

Turklāt pirmo reizi viņš pievērsās arī jautājumam par Kopienas “demokrātijas deficītu”, ierosinot un iegūstot lielākas pilnvaras Eiropas Parlamentam vispirms – ar sadarbības procedūru (paredzēta Vienotajā Eiropas aktā), bet pēc tam (kopš Māstrihtas reformas) – ar koplēmuma procedūru, ar kuru beidzot Strasbūras asambleja kļuva par vienu no likumdevējiem jautājumos, uz kuriem attiecas Padomes lēmumi ar kvalificētu balsu vairākumu.

Ceļš uz vienotā tirgus stratēģisko mērķi sākās ar diviem dokumentiem: ziņojumu par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām, kurā tika parādīti ekonomiskie ieguvumi no atlikušo iekšējo regulatīvo šķēršļu likvidēšanas, un pirmo balto grāmatu, kurā tika apzināti visi leģislatīvie pasākumi (aptuveni 200), kas vajadzīgi šo šķēršļu novēršanai.

J. Delors jau no paša sākuma norādīja, ka lēmumu pieņemšanas mehānismu un ES iestāžu stiprināšana ir būtisks instruments projekta pabeigšanai. Tādēļ ar Vienoto Eiropas aktu viņš ierosināja pirmo īsto 1957. gada Romas līgumu reformu, ar kuriem bija izveidota Eiropas Kopiena (kopējais tirgus un Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom)), un pārliecināja dalībvalstis to apstiprināt (1987).

Vēlāk Jacques Delors spēlēja būtisku lomu Kopienas finanšu shēmas pārdefinēšanā, ievērojami palielinot budžeta resursus līdz 1,20 % no dalībvalstu kopējā IKP ar Delors I paketi (1988–1992), kam sekoja Delors II pakete (1993–1999) par 1,27 % un ievērojamu līdzekļu palielinājumu “ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai” (reģionālajai un strukturālajai politikai), ko uzskatīja par nepieciešamu pretsvaru iekšējā tirgus apvienošanai. Taču vēl svarīgākas bija sistēmiskās izmaiņas Kopienas budžeta struktūrā, kas, sākot tieši no divām Delors paketēm, no gada budžeta kļuva par vidējā termiņa (septiņu gadu) budžetu.

Tas ļāva novērst ikgadēju nogurdinošu finanšu sarunu atkārtošanos starp dalībvalstīm, kas mēnešiem ilgi bremzēja ES iestāžu darbību. Vēl viens būtisks elements, ko J. Delors ieviesa ES politikā, bija sociālā dimensija (cita starpā viņš aizsāka “sociālo dialogu” starp uzņēmumiem, arodbiedrībām un ES iestādēm). Tomēr viņa sociālā programma, kas paredzēja arī instrumentu saskaņošanu, lai krīzes gadījumā aizsargātu darba ņēmējus un novērstu spiedienu pārcelt ražošanu, bija viens no viņa nepabeigtajiem darbiem.

Taču viņa vissmagākā sakāve bija saistīta ar otro balto grāmatu par izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju, kas tika vērienīgi uzsākta 1993. gadā kā viņa pilnvaru pēdējais lielais projekts. Tas bija priekšlikums veicināt un stimulēt ekonomikas atveseļošanu (ar 20 miljardu eiro finansējumu uz 20 gadiem), cita starpā pamatojoties uz kopējo parāda emisiju (8 miljardi eiro gadā), kā arī uz Kopienas budžeta iemaksām un Eiropas Investīciju bankas aizdevumiem, lai atbalstītu transporta un telekomunikāciju infrastruktūras izbūvi un virkni citu ekonomisku un sociālu iniciatīvu (būtībā vīzija par NextGenerationEU, kas tiks izveidots vairāk nekā 20 gadus vēlāk kā atbilde uz pandēmijas krīzi).

Sākotnēji Eiropadome atzinīgi novērtēja šo plānu, taču vēlāk ES finanšu ministri to kritizēja un no tā atteicās. Jacques Delors desmitgades beidzās viņa pakāpenisku norietu: viņam pārmeta pārmērīgas ambīcijas, centralizētu jakobīnismu un pārmērīgu regulējumu. Tomēr dažas no viņa idejām vēlāk tika pārņemtas, piemēram, Eiropas komunikāciju tīkli vai programma “SURE”, ar mērķi atbalstīt darba ņēmējus saistībā ar pagaidu atlaišanu no darba Covid-19 krīzes laikā.

2024. gada 14. un 15. februārī

EESK plenārsesija

2024. gada 4.–7. martā

Pilsoniskās sabiedrības nedēļa

Rubrikā “Bez aplinkiem!” EESK locekle, Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētās nodaļas priekšsēdētāja un atzinuma ziņotāja Sandra Parthie iepazīstina ar Komitejas priekšlikumiem par jauno Eiropas iekšējā tirgus stratēģiju, kurus paredzēts pieņemt janvāra plenārsesijā.

Jacques Delors aizgāja mūžībā pagājušā gada 27. decembrī. Viņš bija Eiropas Komisijas priekšsēdētājs no 1985. līdz 1995. gadam un finanšu ministrs François Mitterrand valdībā no 1981. gada līdz 1985. gadam.

Sébastien Maillard, bijušais direktors un pašreizējais īpašais padomnieks J. Delors institūtā Parīzē un bijušais ES lietu korespondents Briselē, godina viņa piemiņu.

Atmiņās par priekšsēdētāju Jacques Delors ar “EESK Info” lasītājiem dalījās arī viens no Eiropā vispazīstamākajiem žurnālistiem Lorezo Consoli.

Lorenzo Consoli, itāļu žurnālists un Eiropas korespondents kopš 1991. gada, ir starp pieredzējušākajiem ES politikas speciālistiem, kas strādā Itālijas preses aģentūrā Askanews. No 2006. līdz 2010. gadam viņš bija Briseles Starptautiskās preses asociācijas (API) priekšsēdētājs un Sociālo komunikāciju Augstākās izglītības institūta (IHECS) Briselē viesprofesors Eiropas žurnālistikas un komunikācijas maģistra programmas ietvaros. (ehp)