Šā gada marta sākumā devos prom no Kijevas ar ļoti smagu sirdi. Divas dienas pavadīju ceļā uz Franciju, lai piedalītos simpozijā par Ukrainu. Tāpēc nevarēju apmeklēt svarīgu ceremoniju Kijevā. Mūsu draudzene, dzejniece Svitlana Povaliaieva, tajā laikā bija Maidana laukumā, galvaspilsētas centrālajā laukumā, kur notika atvadu ceremonija par godu viņas vecākajam dēlam Vasiļam, kurš 28 gadu vecumā krita kaujā. Viņa jaunākais brālis Romāns tika nogalināts kaujā 2022. gada vasarā, atbrīvojot Harkivas reģionu. Viņam bija 24 gadi.
Šā gada marta sākumā devos prom no Kijevas ar ļoti smagu sirdi. Divas dienas pavadīju ceļā uz Franciju, lai piedalītos simpozijā par Ukrainu. Tāpēc nevarēju apmeklēt svarīgu ceremoniju Kijevā. Mūsu draudzene, dzejniece Svitlana Povaliaieva, tajā laikā bija Maidana laukumā, galvaspilsētas centrālajā laukumā, kur notika atvadu ceremonija par godu viņas vecākajam dēlam Vasiļam, kurš 28 gadu vecumā krita kaujā. Viņa jaunākais brālis Romāns tika nogalināts kaujā 2022. gada vasarā, atbrīvojot Harkivas reģionu. Viņam bija 24 gadi.
Kāpu vilcienā ar baiļu sajūtu sirdī. Mūsu ģimenes mājās palika mani trīs bērni. Tā nebija pirmā reize, kad kara laikā devos īsā braucienā uz ārzemēm. Taču šoreiz mani pārņēma trauksme.
Zināju, ka nenovēršamu Krievijas ballistisko raķešu draudu gadījumā mans telefons nerādīs sarkanu brīdinājuma signālu. Dažas dienas es būšu 2000 kilometru no mājām bez piekļuves informācijai par manu meitu drošību. Sajūta bija nepanesama.
Ja brīdināšanas sistēma klusētu, tas būtu tāpēc, ka Amerikas Savienotās Valstis bija pārstājušas sūtīt Ukrainai izlūkdatus, tostarp tos, kas palīdz laikus atklāt no Krievijas teritorijas izšautas ballistiskās raķetes. ASV arī apturēja militāro atbalstu, pat tik tālu, ka aizliedza piegādāt jau uz Poliju nosūtīto ekipējumu.
Dažas dienas vēlāk atgriezos Ukrainā. Pa to laiku bija notikušas Ukrainas, ASV un Saūda Arābijas delegāciju sarunas. Ukraina pauda gatavību pilnīgam un tūlītējam pamieram, ja Krievija darīs to pašu. Donalds Tramps bija apmierināts. Atgriezās gan ASV izlūkdati, gan arī militārā palīdzība, par ko bija panākta vienošanās ar Baidena administrāciju.
Taču uzticēšanās bija zudusi. Pēc nodevības ir grūti izlikties, ka viss ir kārtībā.
Vai Eiropa arī jūtas nodota? Beidzies laiks, kad ASV vadībā NATO gādāja par Eiropas drošību. MAGA ideoloģijas pielūdzējiem tas vairs nešķiet svarīgi. Viņi plāno, cik iespējams, samazināt militāro un humanitāro klātbūtni Eiropā un izraut Krieviju, agresoru, no diplomātiskās un ekonomiskās izolācijas.
Trampa vēlme pēc iespējas ātrāk un vienalga kā panākt pamieru Ukrainā nav izskaidrojama ar viņa rūpēm par Ukrainas ciešanām. Vienīgais, ko viņš vēlas, ir samazināt izmaksas ASV budžetam. ASV vairs nepiedalās Ramšteinas grupas sanāksmēs, un šajā gadā nav paredzēta papildu ASV militārā palīdzība.
Miers uz Ukrainas sakāves rēķina ASV administrācijai nerūp. Sūtņi Stīvs Vitkofs un Kīts Kellogs rosina sadalīt Ukrainu divās vai trīs atsevišķās daļās, kā pēckara Vāciju. Tā, it kā Ukraina būtu agresors, kas zaudējis karu.
Taču arī Eiropa ir apdraudēta. Tramps plāno samazināt ASV karavīru skaitu Eiropā un pieprasa katrai NATO dalībvalstij 5 % IKP atvēlēt aizsardzībai, jo viņš uzskata, ka Eiropas aizsardzība ir Eiropas problēma.
Krievija to visu vēro. Krievijai NATO bez ASV vadības nav nedz aizsardzības spēks, nedz atturošs faktors. Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai izveidotu “aizsardzības Eiropu”, kas viena pati spēj garantēt savu drošību? Ja šis jautājums jums šķiet pārāk abstrakts, mēģiniet atbildēt uz šo: kuri eiropieši dosies aizstāvēt Baltijas valstis, ja Krievija tām uzbruks pēc 2025. gada septembrī paredzētajiem manevriem Baltkrievijā?
Pēc Amerikas nodevīgās rīcības Eiropa stāv ļoti skaidras izvēles priekšā: šodien aizstāvēt Ukrainu tā, kā tā aizstāvētu sevi, vai rīt sagaidīt Krievijas armiju savā teritorijā. Šī cīņa nebūs viegla, bet cīņa nekad nav zaudēta, pirms tā nav sākusies.
Marta beigās pamanīju Ukrainas sabiedriskās domas aptaujas rezultātus. Vairāk nekā 80 % ukraiņu ir gatavi turpināt cīņu pret Krieviju, pat bez ASV atbalsta.
Vēl gan nav zināms, cik daudz eiropiešu mūs atbalstīs.
Pēc Amerikas nodevīgās rīcības Eiropa stāv ļoti skaidras izvēles priekšā: šodien aizstāvēt Ukrainu tā, kā tā aizstāvētu sevi, vai rīt sagaidīt Krievijas armiju savā teritorijā. Šī cīņa nebūs viegla, bet cīņa nekad nav zaudēta, pirms tā nav sākusies. Vēl nav zināms, cik daudz eiropiešu mūs atbalstīs, raksta mūsu pārsteiguma viese, Ukrainas žurnāliste Tetyana Ogarkova.
Pēc Amerikas nodevīgās rīcības Eiropa stāv ļoti skaidras izvēles priekšā: šodien aizstāvēt Ukrainu tā, kā tā aizstāvētu sevi, vai rīt sagaidīt Krievijas armiju savā teritorijā. Šī cīņa nebūs viegla, bet cīņa nekad nav zaudēta, pirms tā nav sākusies. Vēl nav zināms, cik daudz eiropiešu mūs atbalstīs, raksta mūsu pārsteiguma viese, Ukrainas žurnāliste Tetyana Ogarkova.
Tetyana Ogarkova irUkrainas žurnāliste, eseju autore un literatūras zinātniece, kas dzīvo Kijevā. Viņa ir Ukrainas Krīžu mediju centra starptautiskā departamenta koordinatore un viena no raidieraksta “Explaining Ukraine” vadītājām. Viņa ir arī Kijevas Mohila Universitātes lektore un saņēmusi doktora grādu literatūrā Parīzes XII Val-De-Marne Universitātē.
Eiropas ekonomikas arhitektūru ir testējušas nesenās krīzes, smagākajam slogam gulstoties uz parastajiem iedzīvotājiem. Mūsu atzinums “Krīžu pārvarēšana” ir plāns ekonomikai, kas aizsargā privātpersonas un uzņēmumus, nevis tos pakļauj ekonomikas satricinājumiem.
Eiropas ekonomikas arhitektūru ir testējušas nesenās krīzes, smagākajam slogam gulstoties uz parastajiem iedzīvotājiem. Mūsu atzinums “Krīžu pārvarēšana” ir plāns ekonomikai, kas aizsargā privātpersonas un uzņēmumus, nevis tos pakļauj ekonomikas satricinājumiem.
Ir izvirzījušās trīs ekonomikas prasības:
Pirmkārt, ekonomikas prognozēšanai ir jāattīstās no retrospektīvas analīzes uz prognozējošu iejaukšanos. Ja inflācija sit, tā skar virtuves galdus pirms ekonomikas infopaneļiem. Mums ir vajadzīgas progresīvas agrīnas atklāšanas sistēmas, kas atklāj piedāvājuma problēmas un cenu pārneses anomālijas, pirms tās pārvēršas nesamaksājamos apkures rēķinos un cenas ziņā nepieejamās pārtikas precēs. Tieši mājsaimniecības, kuras ir visneaizsargātākās pret ekonomiskiem satricinājumiem, ir tās, kurām ir vismazākā spēja tos absorbēt – šī realitāte prasa detalizētu neaizsargātības kartēšanu, lai nodrošinātu mērķtiecīgu aizsardzību.
Otrkārt, fiskālā spēja jāpārvirza no reaģēšanas ārkārtas situācijās uz integrētu stabilizāciju. NextGenerationEU bija iespaidīgs, bet vērsts uz improvizāciju. Pastāvīgi fiskālās stabilizācijas mehānismi ar pilsoniskās sabiedrības pārraudzību nodrošinātu, ka reaģēšana krīzes situācijās aizsargā visvairāk apdraudētās personas. Ja ekonomikas pārvaldībā netiek ņemta vērā distributīvā ietekme, no tā izrietošā sociālā spriedze apdraud pašu noturību, ko mēs cenšamies veidot. ES finansējuma sociālos nosacījumus nevajadzētu uzskatīt par birokrātiskiem šķēršļiem – tie varētu nodrošināt, ka ekonomikas izaugsme uzlabo dzīves līmeni ikvienam.
Treškārt, ir jāpaātrina tirgus integrācija tur, kur tā patērētājiem ir vissvarīgākā. Enerģijas izmaksas, kas ievērojami pārsniedz konkurentu izmaksas, nav tikai makroekonomiskie rādītāji – tās ir ikmēneša rēķini, kas vājina mājsaimniecību budžetus visā Eiropā. Stratēģiskas investīcijas pārrobežu infrastruktūrā un enerģijas tirgus integrācijā ir ne tikai abstrakti ekonomiskie mērķi, bet jūtams atvieglojums ģimenēm un uzņēmumiem, kas saskaras ar dzīves dārdzības spiedienu.
Ekonomikas politika, kas izstrādāta bez pilsoniskās sabiedrības ieguldījuma, ir tas pats kā navigācija bez vietējām zināšanām – tehniski iespējama, bet praktiski muļķīga. Ja rīcībpolitikas tiek izstrādātas, pilnībā piedaloties tiem, kuri piedzīvos to sekas, tās vienmēr sniedz labākus rezultātus. Te nav runa apspriešanos kā formalitāti, bet par organizētas pilsoniskās sabiedrības kolektīvā intelekta izmantošanu visā politikas ciklā.
Eiropas konkurētspējīgā sociālā tirgus ekonomika ir jāmodernizē, nevis no tās jāatsakās. Izvēli starp konkurētspēju un iedzīvotāju aizsardzību popularizē tie, kuriem ekonomiskā iztēle ir ierobežota. Lai risinātu turpmākās problēmas, ir vajadzīgs institucionāls radošums, kas Eiropas ekonomikas pārvaldības centrā izvirza ekonomikas noturību un cilvēku labbūtību.
Esam pārliecinājušies, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva ir efektīvs instruments, kas palielina pilsoņu līdzdalību ES politiskajā dzīvē. Taču tā ir jāpastiprina, lai novērstu iespējamību, ka ES iestādes zaudē saikni ar Eiropas iedzīvotājiem.
Esam pārliecinājušies, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva ir efektīvs instruments, kas palielina pilsoņu līdzdalību ES politiskajā dzīvē. Taču tā ir jāpastiprina, lai novērstu iespējamību, ka ES iestādes zaudē saikni ar Eiropas iedzīvotājiem.
Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir ES līdzdalības mehānisms, kas paredzēts tiešās demokrātijas stiprināšanai un dod vismaz vienam miljonam ES pilsoņu (ar noteiktu minimālo pilsoņu skaitu no vismaz septiņām dalībvalstīm) iespēju lūgt Eiropas Komisijai ierosināt tiesību aktu jomā, kurā dalībvalstis ir nodevušas pilnvaras ES līmenim.
Kopš 2012. gada, kad tika pavērts ceļš Eiropas pilsoņu iniciatīvām, Eiropas Komisija reģistrējusi 119 iniciatīvas un to organizatori savākuši aptuveni 20 miljonus parakstu. Līdz šim 11 iniciatīvas apstiprinātas kā sekmīgas, un 10 no tām jau saņēmušas Komisijas atbildi.
Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) diena, ko katru gadu rīko Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK), reģistrētajiem un topošajiem EPI organizatoriem un ieinteresētajām personām nodrošina forumu un platformu, kurā var apmainīties ar informāciju un pieredzi un informēt sabiedrību par savām iniciatīvām un darbībām.
Šogad EPI diena tika rīkota 18. martā, Pilsoniskās sabiedrības nedēļā.
“Eiropas Savienībai būtu jāveic vēl citi pasākumi virzībā uz līdzdalības demokrātiju, lai papildinātu tās pārstāvības veidu. Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir pirmais līdzdalības demokrātijas instruments transnacionālā līmenī,” sacīja EESK priekšsēdētāja vietnieks komunikācijas jautājumos Laurenţiu Plosceanu.
Eiropas ombude Teresa Anjinho atzīmēja, ka EPI ir efektīvs instruments, taču tās potenciāls netiek pilnībā izmantots. “Mums jāuzlabo komunikācija par tās mērķiem un funkcijām. Jāaktivizē izpratnes veicināšanas kampaņas, lai cilvēki būtu pilnībā informēti par to, ko EPI var un nevar, un lai viņi sāktu rīkoties. Ja vēlamies, ka EPI arī turpmāk ir jēgpilns instruments, ir vajadzīga pārredzamība, godīgums un komunikācija. Ja tas neizdosies, mēs arī nespēsim saglabāt uzticēšanos šim instrumentam, kā arī mūsu Savienības nākotnei,” sacīja T. Anjinho.
EPI dienas pasākumā tika prezentētas deviņas Eiropas pilsoņu iniciatīvas, tostarp tās, kas attiecas uz piekļuvi ūdenim, nodrošinātību ar pārtiku, abortiem, LGBTQ+ tiesībām, ēku aizsardzību pret nojaukšanu, videospēļu mantojuma aizsardzību, jaunu modeli emisiju samazināšanai, izmantojot “Air-Quotas”, un jauniem veselības standartiem, kas saistīti ar psihodēlisko vielu izmantošanu medicīnā.
Atbildot uz aicinājumiem nodrošināt finansējumu Eiropas pilsoņu iniciatīvām, Komisijas Ģenerālsekretariāta EPI grupas vadītāja Adriana Mungiu mudināja aktīvistus negaidīt jaunus un diezgan tālus budžeta piešķīrumus, kas būs paredzēti tikai EPI. Tā vietā viņiem būtu vairāk jāizmanto pašreizējā ES budžetā pieejamie līdzekļi, tostarp budžeta nodaļās “Pilsoņu līdzdalība”. (at)
