Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) un Eiropas Komisijas rīkotajā konferencē par enerģijas pieejamību cenas ziņā tika uzsvērts, ka ir vajadzīga pēc iespējas lielāka iedzīvotāju skaita aktīva līdzdalība. Mājsaimniecībām, neaizsargātiem iedzīvotājiem un MVU, tostarp lauku apvidos, ir jākļūst par enerģētikas pārkārtošanas galvenajiem dalībniekiem.
Eiropas pilsoņu iniciatīva “My Voice, My Choice” (“Mana balss, mana izvēle”) iestājas par drošiem un pieejamiem abortiem visām sievietēm visā Eiropas Savienībā. 2024. gada aprīlī uzsāktā un Slovēnijas 8. marta institūta koordinētā akcija krietni pirms noteiktā termiņa spēja savākt vairāk nekā vienu miljonu parakstu. EESK Info runāja ar organizatoriem par kampaņas steidzamību pašreizējā politiskajā gaisotnē, kad sievietes arvien vairāk zaudē kontroli pār savām reproduktīvajām tiesībām.
Eiropas pilsoņu iniciatīva “My Voice, My Choice” (“Mana balss, mana izvēle”) iestājas par drošiem un pieejamiem abortiem visām sievietēm visā Eiropas Savienībā. 2024. gada aprīlī uzsāktā un Slovēnijas 8. marta institūta koordinētā akcija krietni pirms noteiktā termiņa spēja savākt vairāk nekā vienu miljonu parakstu. EESK Info runāja ar organizatoriem par kampaņas steidzamību pašreizējā politiskajā gaisotnē, kad sievietes arvien vairāk zaudē kontroli pār savām reproduktīvajām tiesībām.
Kas jūs mudināja uzsākt iniciatīvu “My Voice, My Choice”, un kāds ir jūsu galīgais mērķis?
Mēs sākām domāt par kampaņu, kas aizsargātu tiesības uz abortu Eiropā pirms gandrīz trim gadiem, kad ASV tika atcelts “Roe vs Wade“ spriedums. ASV sievietes vienā dienā zaudēja savas konstitucionālās tiesības, un mēs zinājām, ka mums arī Eiropā ir jāaizsargā aborti. Polijā sievietes mirst slimnīcās gandrīz pilnīga abortu aizlieguma dēļ. Pēdējo gadu laikā viņas ir rīkojuši lielākos protestus par tiesībām uz abortu. Sievietes Maltā joprojām var nonākt cietumā, ja veic abortu. Šogad Džordža Meloni atļāva pretaborta grupām rīkot protestus abortu klīnikās un uzmākties sievietēm, kas mēģina veikt abortu. Vairāk nekā 20 miljoniem sieviešu Eiropā aborts nav pieejams.
Tāpēc mēs aizsākām kampaņu “My Voice, My Choice”. Mēs izstrādājām savu priekšlikumu kopā ar starptautisku juristu komandu un izveidojām spēcīgu tīklu ar organizācijām no visas Eiropas.
Mūsu mērķis ir aizsargāt abortu tiesības ES līmenī un uzlabot abortu pieejamību sievietēm, kurām abortu aizliegumu dēļ pašlaik ir jābrauc uz citām valstīm (piemēram, sievietēm Maltā un Polijā) vai augsta uz pārliecību balstītas atteikšanās līmeņa dēļ (kā tas vērojams Itālijā un Horvātijā), vai vienkārši, lai palīdzētu sievietēm, kuras pašlaik nevar atļauties veikt abortu (tādās valstīs kā Vācija vai Austrija).
Tieši pašreizējā politiskā gaisotne ir iemesls, kāpēc mūsu kampaņa ir steidzama. Mums ir jāapvienojas un jāparāda, ka lielākā daļa cilvēku iestājas par tiesībām uz abortu un iebilst pret reproduktīvās brīvības ierobežojumiem. Lielākā daļa eiropiešu atbalsta tiesības uz abortu, un mums ir jābūt vienotiem, lai tās aizsargātu.
Kādus konkrētus pasākumus jūs lūdzāt veikt Eiropas Komisijai? Kā to panākt, ņemot vērā, ka veselība ir dalībvalstu kompetencē?
Mēs ierosinām Eiropas Komisijai izveidot finanšu mehānismu, kas darbotos kā aktīvās izvēles mehānisms dalībvalstīm un segtu aborta procedūru izmaksas. Tas darbotos līdzīgi vēža profilakses un ārstēšanas programmām.
Doma ir tāda, ka ikvienai sievietei, kurai ir jādodas uz citu valsti, lai veiktu abortu, jo viņas valstī ir noteikti stingri ierobežojumi vai ir augsts uz pārliecību balstītas atteikšanās līmenis, par šo procedūru nebūs jāmaksā no savas kabatas. Pašlaik tūkstošiem sieviešu dodas uz citām valstīm, kur dažkārt par šo procedūru samaksā tūkstošiem eiro. Ne visas to var atļauties.
Aborti, iespējams, neietilpst Eiropas Komisijas kompetencē, bet finanšu programmas, kas saistītas ar veselības aprūpi, ietilpst, tāpēc mēs bijām spējīgi reģistrēt mūsu EPI.
Kāpēc jūs izvēlējāties šo problēmu risināt, izmantojot EPI? Cik liela ir jūsu cerība, ka Komisija reaģēs labvēlīgi?
Mūsu Slovēnijas organizācijai – 8. marta institūtam, kas koordinē kampaņu “My Voice, My Choice”, ir plaša pieredze valsts pilsonisko iniciatīvu, parakstu vākšanas un referendumu rīkošanā. Izmantojot valsts pilsoniskās iniciatīvas mehānismu, mēs jau esam veiksmīgi mainījuši 15 likumus Slovēnijā un uzvarējuši divos valsts referendumos. Tāpēc mēs vēlējāmies atrast līdzīgu tiešās demokrātijas instrumentu ES līmenī. Tā mēs iepazināmies ar EPI. Mēs vēlējāmies panākt tiešas pārmaiņas, kurām būtu paliekoša ietekme uz reproduktīvajām tiesībām ikvienam Eiropā, tāpēc nolēmām sākt parakstu vākšanu.
Kampaņas laikā mēs esam ieguvuši politisko atbalstu no visām Eiropas Parlamenta kreisi centriskām politiskajām grupām, saņēmuši atbalstu no ievērojamiem valsts līmeņa politiķiem daudzās ES dalībvalstīs, un esam izveidojuši labus sakarus un nodibinājuši attiecības ar Eiropas komisāriem. Mēs ceram, ka viņi ieklausīsies vairāk nekā 1,2 miljonos cilvēku, kuri atbalsta mūsu iniciatīvu.
Kā jums izdevās mobilizēt cilvēkus dažādās ES valstīs, lai tie atbalstītu jūsu iniciatīvu un palīdzētu vākt parakstus? Kādus kanālus jūs izmantojat, lai izplatītu informāciju?
Kampaņas laikā mēs izveidojām spēcīgu tīklu ar vairāk nekā 300 organizācijām un izveidojām lielisku kopienu, kurā ir vairāk nekā 2000 brīvprātīgo no visas Eiropas. Mēs vēlējāmies būt klātesoši Eiropas pilsētu, mazpilsētu un ciematu ielās, kur mūsu brīvprātīgie bija gatavi vākt parakstus. Mums ir izdevies izveidot spēcīgu tiešsaistes klātbūtni savā Instagram kontā, bet mēs izmantojam arī citus kanālus, piemēram, Facebook, TikTok, YouTube, BlueSky, X un citas sociālo mediju platformas.
Mēnesi pirms parakstu vākšanas termiņa beigām jūs esat pārsnieguši vienu miljonu parakstu, kas nepieciešami veiksmīgai Eiropas pilsoņu iniciatīvas īstenošanai. Kāda veida atsauksmes un atbalstu, tostarp finansiālu atbalstu, līdz šim esat saņēmuši?
Pēc deviņu mēnešu ilgas parakstu vākšanas mums decembrī izdevās sasniegt vienu miljonu parakstu, un mēs noslēdzām parakstu vākšanu ar 1,2 miljoniem parakstu pirms termiņa beigām.
Mums izdevās savākt parakstus ar mūsu tīkla un kopienas palīdzību, bet kampaņas turpināšanai mēs arī pieteicāmies dažādām finansējuma iespējām. Kampaņa “”My Voice, My Choice” ir ieguvusi arī Slovēnijas Socioloģijas biedrības balvu un ir iekļauta “SozialMarie” balvas kandidātu sarakstā. Esam guvuši arī visu Eiropas Parlamenta kreisi centrisko politisko grupu atbalstu, kā arī individuālu atbalstu no dažādiem Eiropas Parlamenta deputātiem, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieka Nikolae Ștefănuță, Francijas senatores Melanie Vogel, Slovēnijas prezidentes Nataša Pirc Musar un premjerministra Robert Golob. Kampaņu atbalsta arī daudzi aktīvisti un privātpersonas no dažādām ES valstīm, piemēram, Luisa Neubauer no Vācijas un Alice Coffin no Francijas.
My Voice, My Choiceir iniciatīva, kas kļūst par vienu no lielākajām feministu kustībām Eiropā. Tajā ir iesaistījušās vairāk nekā 300 organizācijas, neskaitāmi atbalstītāji un apņēmīgi brīvprātīgie no visas Eiropas Savienības, kas kopīgi strādā, lai panāktu drošus un pieejamus abortus Eiropas Savienībā.
Mūsu sabiedrību grauj neredzama slimība – visur klātesošā nenoteiktība, kad cilvēki jūtas dziļi bezspēcīgi un pakļauti spēkiem, kurus viņi nespēj kontrolēt, saka universitātes profesore un godalgota autore Albena Azmanova, kura EESK Pilsoniskās sabiedrības nedēļā uzstājās ar spēcīgu programmatisko runu. Šajā intervijā, ko viņa sniedza EESK Info, viņa izklāsta šīs epidēmijas galvenos cēloņus, tostarp tendenci piešķirt prioritāti līdztiesībai, nevis ekonomikas stabilitātei.
Mūsu sabiedrību grauj neredzama slimība – visur klātesošā nenoteiktība, kad cilvēki jūtas dziļi bezspēcīgi un pakļauti spēkiem, kurus viņi nespēj kontrolēt, saka universitātes profesore un godalgota autore Albena Azmanova, kura EESK Pilsoniskās sabiedrības nedēļā uzstājās ar spēcīgu galveno runu. Šajā intervijā, ko viņa sniedza EESK Info, viņa izklāsta šīs epidēmijas galvenos cēloņus, tostarp tendenci piešķirt prioritāti līdztiesībai, nevis ekonomikas stabilitātei.
Savā programmatiskajā runā Pilsoniskās sabiedrības nedēļas laikā jūs runājāt par nestabilitātes epidēmiju, kas ir politisko brīvību samazināšanās cēlonis. Jūs to raksturojāt kā neredzamu slimību, kas mūs padara neprātīgus. Vai varat pastāstīt vairāk par to, ko jūs domājat ar “nenoteiktības epidēmiju”? Kā tā rodas?
Cilvēki kļūst arvien neapmierinātāki, un pārtikušās sabiedrībās pieaug izmisuma izraisītu nāves gadījumu skaits, īpaši pašnāvību skaits darbavietā. Tā ir pati sāpīgākā un līdz ar to arī redzamākā milzīgā, bet neredzamā nenoteiktības aisberga virsotne, ko ietekmē mūsu iztikas līdzekļu nedrošība. Runa nav tikai par to, ka cilvēki ir sašutuši un mazinās uzticēšanās politiskajām institūcijām, lai gan arī par to mēs bieži dzirdam. Neuzticēšanās var būt veselīga, – tā veicina prasību pēc atbildības. Dusmas var būt produktīvas, – tās var rosināt cīņu par taisnīgumu un veicināt jēgpilnu pārveidi.
Pašreizējā mūsu sabiedrības slimība, ko es savā darbā raksturoju kā “visur klātesošu nenoteiktību”, ir citāda. Tas ir īpašs nedrošības veids, akūta bezspēcība, jo cilvēki jūtas tādu spēku varā, kurus viņi nespēj kontrolēt.
Kā indivīdi mēs izjūtam nenoteiktību kā nespēju tikt galā ar mūsu dzīves pamatuzdevumiem. Šī nespēja tikt galā rada bailes pakrist, zaudēt to, kas tev ir: savu darbu, ietaupījumus, spēju rīkoties, veselo saprātu. Tātad problēma ir ne tik daudz nabadzība vai nevienlīdzība, bet gan pieredzēti vai gaidāmi zaudējumi, bailes pakrist. Tieši tā cilvēki izjūt nedrošību.
Sabiedrība izjūt nenoteiktību kā nespēju būt saimniekiem pār savu dzīvi pārvaldīt un tikt galā ar grūtībām. Piemēram, Covid-19. Kā gan bija iespējams, ka mūsu bagātā, zinātniski izcilā un institucionāli izsmalcinātā sabiedrība pieļāva, ka sabiedrības veselības problēma, ko izraisīja vīruss, kurš nebija ne pilnīgi nezināms, ne pārāk nāvējošs, kļuva par smagu veselības krīzi un pēc tam arī par ekonomikas un sociālo krīzi? Atbilde meklējama tajā, ka mūsu valdības bija samazinājušas publiskos ieguldījumus, tostarp veselības aprūpē.
Ir vēl kāda nenoteiktības iezīme. To izraisa specifiska politika, neoliberāla brīvā tirgus un atvērtas ekonomikas kombinācija, kur lēmumu pamatā ir ienesīgums. Lai nodrošinātu valsts vai ES konkurētspēju globālajā tirgū pasaules mēroga konkurences cīņā par peļņu, centriski kreisās un centriski labējās elites steidzās mazināt gan darbavietu drošību (lai ļautu uzņēmumiem būt elastīgiem, kas tos padarīja konkurētspējīgus), gan izdevumus sabiedriskajiem pakalpojumiem. Tas nozīmēja, ka ikvienam bija vairāk pienākumu, bet mazāk resursu, lai tos īstenotu. Mums bija jāpaveic vairāk ieguldot mazāk.
Piemērs: Eiropas Komisija aicina valstis darīt vairāk sociālā taisnīguma jomā, taču tā arī aicina tās samazināt izdevumus. Šī nesakritība starp aizvien pieaugošajiem pienākumiem un aizvien sarūkošajiem līdzekļiem rada nedrošības sajūtu un šaubas par to, vai mēs spēsim tikt galā. Tā nav veselīga nenoteiktība, kas liek mums ar aizrautību doties pasaulē, apsvērt savas iespējas, riskēt vai pierādīt sevi. Tā vietā ir toksiskas bailes, bailes zaudēt iztikas līdzekļus un drūmākas nākotnes nojausma.
Kāds, jūsuprāt, ir autoritāro līderu un labējo partiju uzplaukuma cēlonis? Kā jūs vērtējat demokrātiskās brīvības un ES pamatvērtību ievērošanu mūsdienu Eiropā?
Labējo autoritāro līderu un partiju atbalsta pieaugums ir saistīts ar politiski radīto nenoteiktību. Cilvēki jūtas nedroši, tāpēc alkst drošības un stabilitātes; viņi jūtas bezspēcīgi, tāpēc liek cerības uz spēcīgiem līderiem, kuri ar dzelzs dūri nodrošinās tūlītēju stabilitāti. Piemēram, viņi palielina militāros izdevumus un stiprina policijas varu, kā to tagad gatavojas darīt ES.
Pamatus tam visam jau agrāk lika centriskās partijas, jo tās neoliberālu apsvērumu dēļ padarīja mūsu sabiedrību nedrošāku. Manuprāt, par šo nožēlojamo stāvokli īpaši atbildīgas ir centriski kreisās partijas. Lai gan sociāldemokrātijas pašpasludinātais aicinājums ir cīnīties par taisnīgumu, tā ir koncentrējusies uz cīņu pret vienu netaisnības veidu - nevienlīdzību. Tikmēr cilvēki ilgojas pēc ekonomiskās stabilitātes: spējas pārvaldīt savu dzīvi un plānot savu nākotni.
Padomājiet: mēs varētu būt pilnīgi vienlīdzīga, bet ļoti nedroša sabiedrība; diez vai to varētu saukt par plaukstošu sabiedrību. Turklāt cilvēki ne vienmēr vēlas izskaust nevienlīdzību, ja tas nozīmē, ka pret viņiem izturas kā pret neveiksminiekiem, kuri saņem kompensāciju (un pazemojumu), veicot nelielu pārdali: viņi nevēlas būt zaudētāji.
Savā runā jūs pieminējāt arī “upuru olimpiādi”. Vai varat aprakstīt, kas tā ir un kāpēc mums no tās būtu jāatsakās?
Aptuveni pēdējo piecu desmitgažu laikā cīņa pret diskrimināciju ir izpaudusies kā identitātes politika. Grupas, kas vēsturiski ir cietušas no diskriminācijas, tika uzskatītas par “aizsargātām minoritātēm”, un to statuss tika paaugstināts, izmantojot pozitīvas rīcības pasākumus, piemēram, mērķtiecīgus paaugstinājumus amatā un kvotu sistēmas. Ja tas notiek visur klātesošā nenoteiktības apstākļos, kad ir maz labu darbvietu un citu resursu, šīs aizsargātās grupas sāk konkurēt par ierobežotajiem resursiem. Šādā gaisotnē upura statuss kļūst par sava veida trumpi: jo lielāks ir šķietamais upura statuss, jo spēcīgāka ir prasība pēc aizsardzības.
No vienas puses, tas rada naidīgumu starp konkurējošajām grupām, tādējādi graujot solidaritāti. No otras puses, neviens no viņiem nav īsts uzvarētājs, jo viņi joprojām ir upuri. Galu galā tieši tas, ka viņi ir upuri un cieš no diskriminācijas, dod viņiem pamatu pieprasīt aizsardzību. Vienīgie ieguvēji šajā nepatīkamajā sacensībā par piekļuvi resursiem un īpašu aizsardzību ir elites pārstāvji, kas augstsirdīgi piešķir aizbildniecību. Gala rezultāts ir tāds, ka bezspēcīgās grupas cīnās savā starpā kā ienaidnieki, savukārt viņu labvēļi, politiskā elite, no šīm cīņām iegūst lielāku varu.
Ņemot to visu vērā, kāpēc pilsoniskajai sabiedrībai ir tik liela nozīme demokrātijas un pilsonisko brīvību saglabāšanā, ko daudzi no mums uzskata par pašsaprotamu? Kāpēc pilsoniskā sabiedrība, nevis demokrātiskas vēlēšanas, ir pretlīdzeklis pret varas ļaunprātīgu izmantošanu?
Kad mēs balsojam, mēs esam vieni. Mēs akūti jūtam savu bezspēcību un neapmierinātību ar nedrošību, un mēs šo trauksmi varam izpaust savā balsojumā. Tāpēc brīvās un godīgās vēlēšanās pieaug reakcionāru partiju skaits. Pilsonisko sabiedrību virza cita loģika, un tai ir īpašs spēka avots – kopīgums. Kad esam kopā ar citiem, kurus vieno kopīgs mērķis, mēs neesam vieni, mēs izjūtam mazāk nedrošības, mazāk bezspēcības, jo varam paļauties uz savu biedru atbalstu. Kad nenoteiktība ir mazinājusies, izzūd bailes, un mēs spējam domāt par nākotni, spējam domāt vērienīgi.
Albena Azmanova ir Londonas Sentdžordža universitātes politikas un sociālo zinātņu profesore un žurnāla Emancipations līdzredaktore. Viņas jaunākā grāmata “Capitalism on Edge” (2020) ir saņēmusi daudzus apbalvojumus, tostarp Maikla Haringtona grāmatu balvu, ko Amerikas Politikas zinātņu asociācija piešķir par “izcilu darbu, kas parāda, kā zinātni var izmantot cīņā par labāku pasauli”.
Šā gada marta sākumā devos prom no Kijevas ar ļoti smagu sirdi. Divas dienas pavadīju ceļā uz Franciju, lai piedalītos simpozijā par Ukrainu. Tāpēc nevarēju apmeklēt svarīgu ceremoniju Kijevā. Mūsu draudzene, dzejniece Svitlana Povaliaieva, tajā laikā bija Maidana laukumā, galvaspilsētas centrālajā laukumā, kur notika atvadu ceremonija par godu viņas vecākajam dēlam Vasiļam, kurš 28 gadu vecumā krita kaujā. Viņa jaunākais brālis Romāns tika nogalināts kaujā 2022. gada vasarā, atbrīvojot Harkivas reģionu. Viņam bija 24 gadi.
Šā gada marta sākumā devos prom no Kijevas ar ļoti smagu sirdi. Divas dienas pavadīju ceļā uz Franciju, lai piedalītos simpozijā par Ukrainu. Tāpēc nevarēju apmeklēt svarīgu ceremoniju Kijevā. Mūsu draudzene, dzejniece Svitlana Povaliaieva, tajā laikā bija Maidana laukumā, galvaspilsētas centrālajā laukumā, kur notika atvadu ceremonija par godu viņas vecākajam dēlam Vasiļam, kurš 28 gadu vecumā krita kaujā. Viņa jaunākais brālis Romāns tika nogalināts kaujā 2022. gada vasarā, atbrīvojot Harkivas reģionu. Viņam bija 24 gadi.
Kāpu vilcienā ar baiļu sajūtu sirdī. Mūsu ģimenes mājās palika mani trīs bērni. Tā nebija pirmā reize, kad kara laikā devos īsā braucienā uz ārzemēm. Taču šoreiz mani pārņēma trauksme.
Zināju, ka nenovēršamu Krievijas ballistisko raķešu draudu gadījumā mans telefons nerādīs sarkanu brīdinājuma signālu. Dažas dienas es būšu 2000 kilometru no mājām bez piekļuves informācijai par manu meitu drošību. Sajūta bija nepanesama.
Ja brīdināšanas sistēma klusētu, tas būtu tāpēc, ka Amerikas Savienotās Valstis bija pārstājušas sūtīt Ukrainai izlūkdatus, tostarp tos, kas palīdz laikus atklāt no Krievijas teritorijas izšautas ballistiskās raķetes. ASV arī apturēja militāro atbalstu, pat tik tālu, ka aizliedza piegādāt jau uz Poliju nosūtīto ekipējumu.
Dažas dienas vēlāk atgriezos Ukrainā. Pa to laiku bija notikušas Ukrainas, ASV un Saūda Arābijas delegāciju sarunas. Ukraina pauda gatavību pilnīgam un tūlītējam pamieram, ja Krievija darīs to pašu. Donalds Tramps bija apmierināts. Atgriezās gan ASV izlūkdati, gan arī militārā palīdzība, par ko bija panākta vienošanās ar Baidena administrāciju.
Taču uzticēšanās bija zudusi. Pēc nodevības ir grūti izlikties, ka viss ir kārtībā.
Vai Eiropa arī jūtas nodota? Beidzies laiks, kad ASV vadībā NATO gādāja par Eiropas drošību. MAGA ideoloģijas pielūdzējiem tas vairs nešķiet svarīgi. Viņi plāno, cik iespējams, samazināt militāro un humanitāro klātbūtni Eiropā un izraut Krieviju, agresoru, no diplomātiskās un ekonomiskās izolācijas.
Trampa vēlme pēc iespējas ātrāk un vienalga kā panākt pamieru Ukrainā nav izskaidrojama ar viņa rūpēm par Ukrainas ciešanām. Vienīgais, ko viņš vēlas, ir samazināt izmaksas ASV budžetam. ASV vairs nepiedalās Ramšteinas grupas sanāksmēs, un šajā gadā nav paredzēta papildu ASV militārā palīdzība.
Miers uz Ukrainas sakāves rēķina ASV administrācijai nerūp. Sūtņi Stīvs Vitkofs un Kīts Kellogs rosina sadalīt Ukrainu divās vai trīs atsevišķās daļās, kā pēckara Vāciju. Tā, it kā Ukraina būtu agresors, kas zaudējis karu.
Taču arī Eiropa ir apdraudēta. Tramps plāno samazināt ASV karavīru skaitu Eiropā un pieprasa katrai NATO dalībvalstij 5 % IKP atvēlēt aizsardzībai, jo viņš uzskata, ka Eiropas aizsardzība ir Eiropas problēma.
Krievija to visu vēro. Krievijai NATO bez ASV vadības nav nedz aizsardzības spēks, nedz atturošs faktors. Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai izveidotu “aizsardzības Eiropu”, kas viena pati spēj garantēt savu drošību? Ja šis jautājums jums šķiet pārāk abstrakts, mēģiniet atbildēt uz šo: kuri eiropieši dosies aizstāvēt Baltijas valstis, ja Krievija tām uzbruks pēc 2025. gada septembrī paredzētajiem manevriem Baltkrievijā?
Pēc Amerikas nodevīgās rīcības Eiropa stāv ļoti skaidras izvēles priekšā: šodien aizstāvēt Ukrainu tā, kā tā aizstāvētu sevi, vai rīt sagaidīt Krievijas armiju savā teritorijā. Šī cīņa nebūs viegla, bet cīņa nekad nav zaudēta, pirms tā nav sākusies.
Marta beigās pamanīju Ukrainas sabiedriskās domas aptaujas rezultātus. Vairāk nekā 80 % ukraiņu ir gatavi turpināt cīņu pret Krieviju, pat bez ASV atbalsta.
Vēl gan nav zināms, cik daudz eiropiešu mūs atbalstīs.
