Jacques Delors aizgāja mūžībā pēc ilga un auglīgas līdzdalības mūža, atstājot paliekošu mantojumu. J. Delors ir devis tiešu ieguldījumu Eiropas integrācijas galveno pīlāru izveidē, kas veido mūsu realitāti: vienotais tirgus, Šengenas zona, Erasmus, euro, Kohēzijas fonds. Viņa darbības ES labā pamatā ir rīcības ētika.
Jacques Delors aizgāja mūžībā pēc ilga un auglīgas līdzdalības mūža, atstājot paliekošu mantojumu. J. Delors ir devis tiešu ieguldījumu Eiropas integrācijas galveno pīlāru izveidē, kas veido mūsu realitāti: vienotais tirgus, Šengenas zona, Erasmus, euro, Kohēzijas fonds. Viņa darbības ES labā pamatā ir rīcības ētika.
Jacques Delors piešķīra publiskajai iesaistei cēlumu. Savā asociatīvajā, arodbiedrību un vēlāk politiskajā darbībā šis aktīvists, kā viņš sevi pieticīgi mēdza dēvēt, it īpaši bagātinājās no Emmanuel Mounier personālisma filozofijas. Būdams diskrēti dedzīgs kristietis, viņš katrā cilvēkā saskatīja unikālu indivīdu, kas ir iekļauts sociālo saišu tīklā, kuras, viņaprāt, ir būtiskas, lai uzsāktu jebkuru nozīmīgu darbību.
Nobažījies par individuālisma uzplaukumu, šis sociāldemokrāts ticēja iesaistei sabiedrībā, kurā ikviens dara savu darbu kopējam labumam. Viņa vārds paliek nesaraujami saistīts ar saskaņošanu, līdzpārvaldību, koleģialitāti un citiem kolektīvās rīcības veidiem, kurus viņš veicināja un atbalstīja. Tāpēc viņš lielu nozīmi piešķīra Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kuras izveidē viņš sniedza ieguldījumu. Viņš augsti vērtēja starpniekstruktūras un ticēja patiesam sociālajam dialogam kompromisa garā.
Šo pārliecību viņš īstenoja ES līmenī un šajā līmenī viņš to paplašināja arī uz dialogu ar reliģijām. J. Delors nebija providences cilvēks. Būdams autodidakts, viņš neuzskatīja sevi par cilvēku, kas visu sasniedzis saviem spēkiem, bet gan par cilvēku, kas sevi veido caur citiem, ar citiem un rīcībā. J. Delors doma ir doma virzībā, kas bagātinās no rīcības atgriezeniskās saites pozitīvās mijiedarbības ciklā. Viņš bija cilvēks ar principiem un pārliecību, kas sakņojās viņa dedzīgajā ticībā, bet viņš nebija nedzirdīgas ideoloģijas gūsteknis. Lai spertu iespējamo soli uz priekšu, viņš tālredzīgi sāka no reālajiem apstākļiem, no situācijas izpratnes, no nacionālo tradīciju ņemšanas vērā.
Ar viņu realitāte ņēma virsroku pār ideju, kurai viņš zināja, kā pavērt ceļu, kad apstākļi bija atbilstoši. Tādā veidā viņš spēja uzņemties vienotas valūtas ideju, jau no paša sākuma atbalstot Vācijas atkalapvienošanos, kas pēc mūra krišanas bija kļuvusi neizbēgama. Protams, mūsdienu pasaule ar tās satricinājumiem vairs nav tāda pati kā J. Delors Eiropa. Viņa sasniegumi, piemēram, iekšējais tirgus, ir jāpielāgo un jāpabeidz, ņemot vērā lielvaru draudus. Taču šie rezultāti veido pamatu, uz kura balstīties, lai rīkotos šodien. J. Delors iekļaujošā un tālredzīgā pieeja reālajiem apstākļiem, kurā apvienota principu stingrība un atvērtība kompromisam, lai kopīgi virzītos uz priekšu, ir jāatjauno un no jauna jāierosina pie ES vadītāju sarunu galda.
Sébastien Maillard, īpašais padomnieks Jacques Delors institūtā, tā bijušais direktors (2017-2023)
Jacques Delors, kas aizgāja mūžībā 2023. gada 27. decembrī, paliks atmiņās kā visizcilākais, visefektīvākais un vistālredzīgākais, uz nākotni vērstais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, vienotas Eiropas dibinātājs, tāpat kā Jean Monnet un Robert Schuman ilgi pirms viņa.
Jacques Delors, kas aizgāja mūžībā 2023. gada 27. decembrī, paliks atmiņās kā visizcilākais, visefektīvākais un vistālredzīgākais, uz nākotni vērstais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, vienotas Eiropas dibinātājs, tāpat kā Jean Monnet un Robert Schuman ilgi pirms viņa.
Pirms Jacques Delors Eiropas Komisijas priekšsēdētājs bija tikai eirokrāts; tieši viņš šai lomai piešķīra valsts vai valdības vadītājam līdzvērtīgu statusu, kas vēlāk tika vispārēji atzīts. Desmit gadu ilgajā pilnvaru termiņā no 1985. gada līdz 1995. gadam, pateicoties arī Vācijas kanclera Helmut Kohl un Francijas prezidenta François Mitterrand atbalstam, viņš enerģiski un izlēmīgi virzīja Eiropas integrācijas procesu. Pirmām kārtām viņš nekavējoties deva šim procesam jaunu impulsu ar mērķi līdz 1992. gadam kopējo tirgu, kura pamatā ir muitas savienība, pārveidot par īstu vienoto tirgu. Pēc tam, kamēr vienotais tirgus vēl bija īstenošanas procesā, viņš uzsāka vēl vienu nozīmīgu projektu, proti, monetāro savienību, un paralēli strādāja arī pie Kopienas kompetenču paplašināšanas, ar Māstrihtas līgumu dibinot Eiropas Savienību.
Turklāt pirmo reizi viņš pievērsās arī jautājumam par Kopienas “demokrātijas deficītu”, ierosinot un iegūstot lielākas pilnvaras Eiropas Parlamentam vispirms – ar sadarbības procedūru (paredzēta Vienotajā Eiropas aktā), bet pēc tam (kopš Māstrihtas reformas) – ar koplēmuma procedūru, ar kuru beidzot Strasbūras asambleja kļuva par vienu no likumdevējiem jautājumos, uz kuriem attiecas Padomes lēmumi ar kvalificētu balsu vairākumu.
Ceļš uz vienotā tirgus stratēģisko mērķi sākās ar diviem dokumentiem: ziņojumu par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām, kurā tika parādīti ekonomiskie ieguvumi no atlikušo iekšējo regulatīvo šķēršļu likvidēšanas, un pirmo balto grāmatu, kurā tika apzināti visi leģislatīvie pasākumi (aptuveni 200), kas vajadzīgi šo šķēršļu novēršanai.
J. Delors jau no paša sākuma norādīja, ka lēmumu pieņemšanas mehānismu un ES iestāžu stiprināšana ir būtisks instruments projekta pabeigšanai. Tādēļ ar Vienoto Eiropas aktu viņš ierosināja pirmo īsto 1957. gada Romas līgumu reformu, ar kuriem bija izveidota Eiropas Kopiena (kopējais tirgus un Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom)), un pārliecināja dalībvalstis to apstiprināt (1987).
Vēlāk Jacques Delors spēlēja būtisku lomu Kopienas finanšu shēmas pārdefinēšanā, ievērojami palielinot budžeta resursus līdz 1,20 % no dalībvalstu kopējā IKP ar Delors I paketi (1988–1992), kam sekoja Delors II pakete (1993–1999) par 1,27 % un ievērojamu līdzekļu palielinājumu “ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai” (reģionālajai un strukturālajai politikai), ko uzskatīja par nepieciešamu pretsvaru iekšējā tirgus apvienošanai. Taču vēl svarīgākas bija sistēmiskās izmaiņas Kopienas budžeta struktūrā, kas, sākot tieši no divām Delors paketēm, no gada budžeta kļuva par vidējā termiņa (septiņu gadu) budžetu.
Tas ļāva novērst ikgadēju nogurdinošu finanšu sarunu atkārtošanos starp dalībvalstīm, kas mēnešiem ilgi bremzēja ES iestāžu darbību. Vēl viens būtisks elements, ko J. Delors ieviesa ES politikā, bija sociālā dimensija (cita starpā viņš aizsāka “sociālo dialogu” starp uzņēmumiem, arodbiedrībām un ES iestādēm). Tomēr viņa sociālā programma, kas paredzēja arī instrumentu saskaņošanu, lai krīzes gadījumā aizsargātu darba ņēmējus un novērstu spiedienu pārcelt ražošanu, bija viens no viņa nepabeigtajiem darbiem.
Taču viņa vissmagākā sakāve bija saistīta ar otro balto grāmatu par izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju, kas tika vērienīgi uzsākta 1993. gadā kā viņa pilnvaru pēdējais lielais projekts. Tas bija priekšlikums veicināt un stimulēt ekonomikas atveseļošanu (ar 20 miljardu eiro finansējumu uz 20 gadiem), cita starpā pamatojoties uz kopējo parāda emisiju (8 miljardi eiro gadā), kā arī uz Kopienas budžeta iemaksām un Eiropas Investīciju bankas aizdevumiem, lai atbalstītu transporta un telekomunikāciju infrastruktūras izbūvi un virkni citu ekonomisku un sociālu iniciatīvu (būtībā vīzija par NextGenerationEU, kas tiks izveidots vairāk nekā 20 gadus vēlāk kā atbilde uz pandēmijas krīzi).
Sākotnēji Eiropadome atzinīgi novērtēja šo plānu, taču vēlāk ES finanšu ministri to kritizēja un no tā atteicās. Jacques Delors desmitgades beidzās viņa pakāpenisku norietu: viņam pārmeta pārmērīgas ambīcijas, centralizētu jakobīnismu un pārmērīgu regulējumu. Tomēr dažas no viņa idejām vēlāk tika pārņemtas, piemēram, Eiropas komunikāciju tīkli vai programma “SURE”, ar mērķi atbalstīt darba ņēmējus saistībā ar pagaidu atlaišanu no darba Covid-19 krīzes laikā.
Rubrikā “Bez aplinkiem!” EESK locekle, Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētās nodaļas priekšsēdētāja un atzinuma ziņotāja Sandra Parthie iepazīstina ar Komitejas priekšlikumiem par jauno Eiropas iekšējā tirgus stratēģiju, kurus paredzēts pieņemt janvāra plenārsesijā.
Rubrikā “Bez aplinkiem!” EESK locekle, Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētās nodaļas priekšsēdētāja un atzinuma ziņotāja Sandra Parthie iepazīstina ar Komitejas priekšlikumiem par jauno Eiropas iekšējā tirgus stratēģiju, kurus paredzēts pieņemt janvāra plenārsesijā.
Jacques Delors aizgāja mūžībā pagājušā gada 27. decembrī. Viņš bija Eiropas Komisijas priekšsēdētājs no 1985. līdz 1995. gadam un finanšu ministrs François Mitterrand valdībā no 1981. gada līdz 1985. gadam. Sébastien Maillard, bijušais direktors un pašreizējais īpašais padomnieks J. Delors institūtā Parīzē un bijušais ES lietu korespondents Briselē, godina viņa piemiņu.
Jacques Delors aizgāja mūžībā pagājušā gada 27. decembrī. Viņš bija Eiropas Komisijas priekšsēdētājs no 1985. līdz 1995. gadam un finanšu ministrs François Mitterrand valdībā no 1981. gada līdz 1985. gadam.
Sébastien Maillard, bijušais direktors un pašreizējais īpašais padomnieks J. Delors institūtā Parīzē un bijušais ES lietu korespondents Briselē, godina viņa piemiņu.
Atmiņās par priekšsēdētāju Jacques Delors ar “EESK Info” lasītājiem dalījās arī viens no Eiropā vispazīstamākajiem žurnālistiem Lorezo Consoli.
Lorenzo Consoli, itāļu žurnālists un Eiropas korespondents kopš 1991. gada, ir starp pieredzējušākajiem ES politikas speciālistiem, kas strādā Itālijas preses aģentūrā Askanews. No 2006. līdz 2010. gadam viņš bija Briseles Starptautiskās preses asociācijas (API) priekšsēdētājs un Sociālo komunikāciju Augstākās izglītības institūta (IHECS) Briselē viesprofesors Eiropas žurnālistikas un komunikācijas maģistra programmas ietvaros. (ehp)
Klimata pārmaiņu un vides degradācijas ietekmes uz mieru, drošību un aizsardzību novēršana
