Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) un Āfrikas Savienības (ĀS) Ekonomikas, sociālo lietu un kultūras padome (ECOSOCC) 20. septembrī ANO Nākotnes samitā Ņujorkā nāca klajā ar kopīgu deklarāciju, kurā uzsvērta pilsoniskās sabiedrības izšķiroši nozīmīgā loma globālu problēmu risināšanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā.

Šajā deklarācijā, kas izstrādāta EESK un ECOSOCC saprašanās memoranda ietvaros, izklāstīts kopīgs redzējums par taisnīgāku, iekļaujošāku un vienlīdzīgāku pasauli. EESK un ECOSOCC partnerības mērķis ir iedvesmot jaunas alianses un iniciatīvas.

Priekšsēdētājs O. Röpke paziņoja: “Šī deklarācija ir daudz vairāk nekā tikai vārdi; tā ir stingra apņemšanās respektēt mūsu kopīgās vērtības – demokrātiju, iekļautību un ilgtspēju. Saskaroties ar spiedīgajām globālajām problēmām, mums ir vajadzīgs stabilāks multilaterālisms, kura centrā patiesi būtu pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana.”

Kopīgajā deklarācijā uzsvērti šādi aspekti:

• paātrināt progresu virzībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), aicinot izstrādāt visaptverošu stratēģiju IAM sasniegšanai;
• taisnīga pārkārtošanās uz klimatneitralitāti, norādot, ka pārejas uz klimatneitrālu ekonomiku laikā ir svarīgi nodrošināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un izskaust nabadzību;
• globāla finanšu reforma globālajā finanšu sistēmā, lai labāk atbalstītu ilgtspējīgu attīstību, it īpaši neaizsargātās valstīs;
• prasība pēc dzimumvērīga politikas, aicinot klimatrīcības un attīstības programmās īstenot dzimumiekļaujošu politiku;
• nepieciešamība pilsoniskajai sabiedrībai uzņemties nozīmīgu lomu globālās pārvaldības reformā, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumu pieņemšanas struktūru reformā;
• jauniešu iesaiste un digitālās inovācijas veicināšana, kas ir svarīgi nākotnes globālās pārvaldības virzītājspēki.

EESK un ECOSOCC partnerība tika oficiāli apstiprināta, 2024. gada 17. jūlijā Akrā (Ganā) parakstot saprašanās memorandu. Šis saprašanās memorands stiprina sadarbību tādos svarīgos jautājumos kā ilgtspējīga attīstība, klimatrīcība un pilsoniskās sabiedrības iesaiste. Tajā izklāstīti dažādi pasākumi, tostarp regulāras sanāksmes, kopīgs ieguldījums ES un ĀS samitos un pastāvīga pilsoniskās sabiedrības iesaistes mehānisma izveide.

Sadarbība atspoguļo abu iestāžu apņemšanos veicināt virzību uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) un iekļaujošu pārvaldību. Saprašanās memorandā, kura centrā ir pilsoniskās sabiedrības lomas palielināšana ES un Āfrikas partnerībā, uzsvērts, ka globāliem izaicinājumiem, tostarp klimata pārmaiņām un demokrātiskajai noturībai, ir jārod kopīgi risinājumi.

EESK un ECOSOCC vēlas stiprināt pilsonisko sabiedrību visā Āfrikā. (at)

Šajā izdevumā:

• Vairs nav neredzami: kā Seulas un Londonas olimpiskās spēles iegāja vēsturē – Pietro Barbieri
• Mans olimpisko spēļu skatījums – Pyrros Dimas
• Atdzīvinātie — Ukrainas pirmā digitālā olimpiskā komanda
• Bērni ar invaliditāti: mēs varam darīt visu, bet dažas lietas mēs darām nedaudz savādāk

Sagatavojis Pietro Barbieri

Sports cilvēkiem ar invaliditāti radās pēckara periodā, cenšoties nodrošināt šo cilvēku rehabilitāciju. Tā bija iespēja fizioterapiju padarīt interesantāku un patīkamāku. Spēle un izklaide palīdzēja no jauna atklāt dzīves prieku cilvēkiem, kam bija iedzimta invaliditāte vai kam bija traumatiska notikuma izraisīta invaliditāte.

Bija divi konkrēti mērķi: stiprināt cilvēku fizisko autonomiju un palīdzēt viņiem atgūt patiesu un stabilu identitāti. Šodien varētu teikt, ka notikusi pāreja no spēles, kuras mērķis ir rehabilitācija, uz pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu. Citiem vārdiem sakot, to cilvēku spēcināšanu, kuri uzskatīja, ka viņi nav spējīgi rīkoties vai ka ir zaudējuši rīcībspēju. Varu pār sevi un saviem lēmumiem — cilvēktiesību kodolu.

Vienlaikus būtiska loma ir cilvēku sociālajam tēlam — tam, kā mūs redz citi. Pašatveseļošanās ceļš ir tieši saistīts ar kopienu, kurā attiecīgais cilvēks dzīvo. Sportojot varam aizstāvēt savas pamattiesības un saglabāt cieņu.

Taču ceļš uz to bija garš un akmeņains; varonīgie celmlauži pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija aizsteigušies savam laikam priekšā. Viņi bija varoņi, kas bruģēja šo garo ceļu līdz mūsdienām. Paraolimpiešiem bija jācīnās par viņu sportisko sasniegumu atzīšanu.

Vēsturē īpaša vieta ir vienam pasākumam: Seulas olimpiskajām spēlēm. Tas bija kulminācijas punkts cīņā par atzīšanu sporta pasaulē, kur fizisko, sensorisko un garīgo traucējumu stigmatizācija bija tik spēcīga, ka tā bija pat lielāks šķērslis nekā tie, kuri kavēja iekļaušanu darba pasaulē, kur dominēja ar neproduktivitāti saistīti aizspriedumi. Šīs olimpiskās spēles bija vēsturiskas, jo Starptautiskā Olimpiskā komiteja vēlējās pārmaiņus rīkot sacensības sportistiem ar invaliditāti un sportistiem bez invaliditātes. Tas bija izmēģinājums, kas notika tikai vienu reizi, jo organizatoriskie jautājumi, it īpaši tie, kas saistīti ar pieejamību, apgrūtināja šā ceļa turpināšanu. Par šo lēmumu nebija vienprātības, bet tas atveda mūs pie šodien zināmajām paraolimpiskajām spēlēm, kas pienācīgi atzīst visu paraolimpiešu centienus. Beidzot nonācām sporta pasaulē, kur ar sportu nodarbojas un kur sportistiem līdzi dzīvo visi. Jaunā laikmetā.

No tā brīža paraolimpiskais sports bija jāpadara interesants lielam skaitam cilvēku, kuri vai nu personīgi vai televīzijā sekoja sportam. Seulā 1988. gadā televīzijas komentētāji bija tik neinformēti, ka viņi pat nezināja, kuri bija attiecīgo sacensību favorīti. Kā varam iedomāties, rezultāti nebija iepriecinoši. Ar laiku sporta žurnālisti iemācījušies sekot līdzi sportistu ar invaliditāti aktivitātēm. Tas bija būtisks solis centienos mainīt vēstījumu.

Tā mēs nonācām pie vēl viena būtiska pasākuma: Londonas olimpiskajām spēlēm 2012. gadā. Nevainojami organizētas, ar visaptverošu televīzijas kampaņu, it īpaši Apvienotajā Karalistē. Šie pūliņi vainagojās ar izpārdotiem stadioniem visos sporta veidos. Tas bija arī brīdis, kad daži sportisti, pateicoties jaunajam žurnālistu vēstījumam, kļuva slaveni. Tāpat kā viņu olimpiskie kolēģi.

Pēc 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem pasaule ir mainījusies. Arvien vairāk cilvēku ar invaliditāti sajūt, ka viņi vairs nav pilnīgi neredzami. Mēs ceram, ka šis vēstījums ir ceļš, ko var atkārtot visās cilvēku dzīves jomās, kā teikts ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā uzsvērta nepieciešamība mainīt paradigmu. Sportā, neraugoties uz visu, tā noteikti ir notikusi.