Lorenzo Consoli: Jacques Delors diženums un neveiksmes

Jacques Delors, kas aizgāja mūžībā 2023. gada 27. decembrī, paliks atmiņās kā visizcilākais, visefektīvākais un vistālredzīgākais, uz nākotni vērstais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, vienotas Eiropas dibinātājs, tāpat kā Jean Monnet un Robert Schuman ilgi pirms viņa.

Pirms Jacques Delors Eiropas Komisijas priekšsēdētājs bija tikai eirokrāts; tieši viņš šai lomai piešķīra valsts vai valdības vadītājam līdzvērtīgu statusu, kas vēlāk tika vispārēji atzīts. Desmit gadu ilgajā pilnvaru termiņā no 1985. gada līdz 1995. gadam, pateicoties arī Vācijas kanclera Helmut Kohl un Francijas prezidenta François Mitterrand atbalstam, viņš enerģiski un izlēmīgi virzīja Eiropas integrācijas procesu. Pirmām kārtām viņš nekavējoties deva šim procesam jaunu impulsu ar mērķi līdz 1992. gadam kopējo tirgu, kura pamatā ir muitas savienība, pārveidot par īstu vienoto tirgu. Pēc tam, kamēr vienotais tirgus vēl bija īstenošanas procesā, viņš uzsāka vēl vienu nozīmīgu projektu, proti, monetāro savienību, un paralēli strādāja arī pie Kopienas kompetenču paplašināšanas, ar Māstrihtas līgumu dibinot Eiropas Savienību.

Turklāt pirmo reizi viņš pievērsās arī jautājumam par Kopienas “demokrātijas deficītu”, ierosinot un iegūstot lielākas pilnvaras Eiropas Parlamentam vispirms – ar sadarbības procedūru (paredzēta Vienotajā Eiropas aktā), bet pēc tam (kopš Māstrihtas reformas) – ar koplēmuma procedūru, ar kuru beidzot Strasbūras asambleja kļuva par vienu no likumdevējiem jautājumos, uz kuriem attiecas Padomes lēmumi ar kvalificētu balsu vairākumu.

Ceļš uz vienotā tirgus stratēģisko mērķi sākās ar diviem dokumentiem: ziņojumu par Eiropas integrācijas trūkuma radītajām izmaksām, kurā tika parādīti ekonomiskie ieguvumi no atlikušo iekšējo regulatīvo šķēršļu likvidēšanas, un pirmo balto grāmatu, kurā tika apzināti visi leģislatīvie pasākumi (aptuveni 200), kas vajadzīgi šo šķēršļu novēršanai.

J. Delors jau no paša sākuma norādīja, ka lēmumu pieņemšanas mehānismu un ES iestāžu stiprināšana ir būtisks instruments projekta pabeigšanai. Tādēļ ar Vienoto Eiropas aktu viņš ierosināja pirmo īsto 1957. gada Romas līgumu reformu, ar kuriem bija izveidota Eiropas Kopiena (kopējais tirgus un Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom)), un pārliecināja dalībvalstis to apstiprināt (1987).

Vēlāk Jacques Delors spēlēja būtisku lomu Kopienas finanšu shēmas pārdefinēšanā, ievērojami palielinot budžeta resursus līdz 1,20 % no dalībvalstu kopējā IKP ar Delors I paketi (1988–1992), kam sekoja Delors II pakete (1993–1999) par 1,27 % un ievērojamu līdzekļu palielinājumu “ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai” (reģionālajai un strukturālajai politikai), ko uzskatīja par nepieciešamu pretsvaru iekšējā tirgus apvienošanai. Taču vēl svarīgākas bija sistēmiskās izmaiņas Kopienas budžeta struktūrā, kas, sākot tieši no divām Delors paketēm, no gada budžeta kļuva par vidējā termiņa (septiņu gadu) budžetu.

Tas ļāva novērst ikgadēju nogurdinošu finanšu sarunu atkārtošanos starp dalībvalstīm, kas mēnešiem ilgi bremzēja ES iestāžu darbību. Vēl viens būtisks elements, ko J. Delors ieviesa ES politikā, bija sociālā dimensija (cita starpā viņš aizsāka “sociālo dialogu” starp uzņēmumiem, arodbiedrībām un ES iestādēm). Tomēr viņa sociālā programma, kas paredzēja arī instrumentu saskaņošanu, lai krīzes gadījumā aizsargātu darba ņēmējus un novērstu spiedienu pārcelt ražošanu, bija viens no viņa nepabeigtajiem darbiem.

Taču viņa vissmagākā sakāve bija saistīta ar otro balto grāmatu par izaugsmi, nodarbinātību un konkurētspēju, kas tika vērienīgi uzsākta 1993. gadā kā viņa pilnvaru pēdējais lielais projekts. Tas bija priekšlikums veicināt un stimulēt ekonomikas atveseļošanu (ar 20 miljardu eiro finansējumu uz 20 gadiem), cita starpā pamatojoties uz kopējo parāda emisiju (8 miljardi eiro gadā), kā arī uz Kopienas budžeta iemaksām un Eiropas Investīciju bankas aizdevumiem, lai atbalstītu transporta un telekomunikāciju infrastruktūras izbūvi un virkni citu ekonomisku un sociālu iniciatīvu (būtībā vīzija par NextGenerationEU, kas tiks izveidots vairāk nekā 20 gadus vēlāk kā atbilde uz pandēmijas krīzi).

Sākotnēji Eiropadome atzinīgi novērtēja šo plānu, taču vēlāk ES finanšu ministri to kritizēja un no tā atteicās. Jacques Delors desmitgades beidzās viņa pakāpenisku norietu: viņam pārmeta pārmērīgas ambīcijas, centralizētu jakobīnismu un pārmērīgu regulējumu. Tomēr dažas no viņa idejām vēlāk tika pārņemtas, piemēram, Eiropas komunikāciju tīkli vai programma “SURE”, ar mērķi atbalstīt darba ņēmējus saistībā ar pagaidu atlaišanu no darba Covid-19 krīzes laikā.