Stefano Mallia, EESK Darba devēju grupas priekšsēdētājs

Eiropas Komisija 29. janvārī pieņēma Konkurētspējas kompasu, kas ir izšķirošs un savlaicīgs solis, lai atjaunotu Eiropas ekonomikas dzinējspēku, kurš iezīmēs ES kursu nākamajiem pieciem gadiem.

ES darba devēji jau sen ir atbalstījuši visaptverošu konkurētspējas programmu, un mēs atzinīgi vērtējam kompasa trīs pīlārus: inovācijas un produktivitātes plaisas novēršanu, dekarbonizācijas un konkurētspējas apvienošanu un atkarības samazināšanu, lai nodrošinātu piegādes ķēdes. Tie ir būtiski, lai nodrošinātu, ka Eiropa var konkurēt pasaules mērogā, piesaistīt un noturēt talantus un veicināt inovāciju.

Tomēr kompasa galīgie panākumi ir atkarīgi no konkrētu pasākumu izstrādes un to savlaicīgas īstenošanas. Izšķiroša nozīme būs tādām svarīgām iniciatīvām kā Omnibus vienkāršošanas pakete, tīras rūpniecības kurss un horizontālā stratēģija vienotā tirgus padziļināšanai. Tomēr mainītās stratēģijas un izteiksmīgie nosaukumi vien nevar mūs pasargāt no nākotnes izaicinājumiem.

Piemēram, tiesiskā regulējuma vienkāršošana ir pirmais un steidzamākais solis. Ir būtiski samazināt apgrūtinošo birokrātiju un veicināt ātrumu un elastību. Pārāk ilgi ES uzņēmumiem ir bijušas grūtības ar pārmērīgu sarežģītību un gausu lēmumu pieņemšanu. Mums ir arī jēgpilni jāīsteno konkurētspējai veltīta pārbaude, lai jaunie likumdošanas un regulatīvie pasākumi atbalstītu uzņēmējdarbības izaugsmi, nevis to kavētu.

Kompass pamatoti ir vērsts uz inovācijas veicināšanu, izmantojot stabilu kapitāla tirgu savienību, un strukturālo šķēršļu novēršanu, lai atraisītu Eiropas potenciālu dziļo tehnoloģiju, tīras enerģijas un progresīvas ražošanas jomā, vienlaikus radot auglīgu ekosistēmu jaunuzņēmumiem un augošiem uzņēmumiem.

Nepabeigtā kapitāla tirgu savienība patiešām ir atgādinājums, ka mēs nevaram atļauties nekādu kavēšanos. Lai gan kompass veicina valstu valdību ieguldījumu labāku koordināciju, tajā trūkst skaidra plāna par citiem kopīgiem finansējuma avotiem. Taču pasaule mūs negaidīs.

Sacensība turpinās, un tagad ir laiks pārslēgties uz augstāko pārnesumu. Konkurētspējas atraisīšana nav tikai ekonomiska nepieciešamība, bet gan priekšnoteikums kopīgai labklājībai visiem. Eiropas uzņēmumi ir un arī turpmāk būs daļa no risinājuma. 

Vidusjūras reģiona jaunieši jāiesaista visos posmos, sākot no politikas veidošanas līdz īstenošanai. Viņi veido ne tikai politiku, bet arī dzīvi, kā tika uzsvērts Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) debatēs.

Debates EESK janvāra plenārsesijā bija saistītas ar atzinuma “Jauniešu iesaiste sociālajā un pilsoniskajā dialogā Vidusjūras reģionā” pieņemšanu, kas ir pirmais EESK atzinums, kurā ņemts vērā šā reģiona jaunatnes pārstāvju ieguldījums. Izstrādes procesā piedalījās astoņi gados jauni pārstāvji.

Debatēs Vidusjūras reģiona komisāre Dubravka Šuica uzsvēra jauniešu nozīmi reģiona labklājībā, stabilitātē un noturībā. “Vidusjūras reģiona nākotne ir tā jauniešu rokās. Lai nodrošinātu kopīgu un ilgtspējīgu nākotni, mums ir tieši jāsadarbojas ar jaunajām paaudzēm, nodrošinot, ka viņu viedoklis ir mūsu politikas un prioritāšu pamatā. Kopā mēs veidosim jauno Vidusjūras paktu, ieguldot izglītībā, nodarbinātībā un izaugsmē.”

EESK priekšsēdētājs Oliver Röpke pauda atbalstu komisāres Dubravka Šuica jaunajam paktam, kas vērsts uz ieguldījumiem, ilgtspēju un migrāciju, piebilstot, ka tā izstrādē aktīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. “Jaunatnes iesaiste ir būtiska reģiona nākotnei, un EESK ir apņēmusies nodrošināt, ka viņu viedoklis veido politiku un lēmumu pieņemšanu. Kopā ar Savienību Vidusjūrai un Annas Lindas fondu mēs cenšamies veidot mierīgu un plaukstošu Vidusjūras reģionu.”

Uzsverot, cik svarīgs ir jauno pārstāvju ieguldījums atzinumā, Anna Lindh fonda priekšsēdētāja princese Rym Ali norādīja, ka darbs ar jauniešiem ir ne tikai svarīgs, bet arī steidzams un ģeneratīvs. “Tik daudz ir uz spēles. Bez jauniešu līdzdalības, nepiedāvājot viņiem instrumentus vienlīdzīgai līdzdalībai, mēs nevaram veidot risinājumu nākotnei. Viņiem ir vajadzīga vieta pie galda,” viņa sacīja.

Eliane El Haber, jaunatnes pārstāve un UNESCO 4. ilgtspējīgas attīstības mērķa “Jauniešu un studentu tīkls” padomniece, atbalstīja EESK iniciatīvu aktīvi iesaistīt jauniešus, kuri pārstāv dažādus reģionālos, dzimumu, izglītības un kultūras aspektus.

Hanna Jarzabek – spāņu-poļu fotogrāfe dokumentālajā žanrā un fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) 2024. gada ietekmes balvas kandidāte – drūmās krāsās attēlo stāvokli pie Polijas un Baltkrievijas robežas, kur tūkstošiem bēgļu mēģina šķērsot Belovežas gāršu, dēvētu par “Džungļiem”.

Hanna Jarzabek

Kopš 2021. gada novembra tūkstošiem bēgļu, galvenokārt no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, cenšas šķērsot Belovežas gāršu – pēdējo Eiropas pirmmežu, kas aug gar Polijas un Baltkrievijas robežu. Mežs, ko daži bēgļi iesaukuši par “Džungļiem”, ir bīstama un grūti šķērsojama vieta, īpaši tiem, kuri nav pieraduši pie skarbā Ziemeļaustrumeiropas klimata. Daudzi bēgļi ir spiesti uzturēties mežā ilgu laiku un tajā saskaras ar ekstremāliem apstākļiem, piemēram, pārtikas un ūdens trūkumu, un ziemā ir pakļauti augstam hipotermijas un nāves riskam. Ja viņus pieķer robežsargi, šie bēgļi parasti tiek raidīti atpakaļ pāri robežai uz Baltkrieviju, un tas nozīmē, ka viņi tiek atstāti mežā, bieži vien naktī, bez lieciniekiem, un viņu tālruņi tiek iznīcināti, lai novērstu saziņu ar ārpasauli. Šī piespiedu atgriešana, ko dēvē par atpakaļraidīšanu, notiek pat ārkārtas apstākļos; izņēmums nav arī grūtnieces vai personas uz hipotermijas sliekšņa, kuras arī tiek izraidītas uz Baltkrievijas teritoriju. Daži bēgļi apgalvo, ka šādu atpakaļraidīšanu piedzīvojuši vairākkārt, līdz pat 17 reizēm.

Iepriekšējā Polijas valdība uz robežas uzbūvēja žogu ar izplešama tipa dzeloņstieplēm augšpusē un dzelzsbetona pamatni. Tāpat kā līdzīgi šķēršļi citviet, tas neattur cilvēkus no mēģinājumiem iekļūt Eiropā, taču viņus pakļauj smagiem ievainojumiem. Robežsargi mežā ir arī uzstādījuši “kameru slazdus”, lai atklātu bēgļu un palīdzības sniedzēju pārvietošanos. Bēgļu nometņu nav, bēgļi slēpjas mežā, lai izvairītos no atpakaļraidīšanas uz Baltkrieviju, un pieaugošā militāro spēku klātbūtne kavē piekļuvi humānajai palīdzībai.

Humānās palīdzības sniedzēji pie šīs robežas jau no paša sākuma ir saskārušies ar ievērojamām problēmām. Kad galēji labējā valdība 2023. gada oktobrī zaudēja varu, radās cerības, ka migrācijas politika mainīsies, taču vardarbība, noraidījumi un piekļuves ierobežošana medicīniskajai aprūpei turpinās. Pašlaik no organizācijas “Ārsti bez robežām” pie 400 kilometru robežas strādā tikai trīs nepilnas slodzes darbinieki, kas piedāvā medicīnisko aprūpi. Atšķirībā no citiem pierobežas reģioniem ar līdzīgām migrācijas plūsmām organizācijai nav pastāvīgas bāzes. Darbinieki strādā sarežģītos apstākļos, bieži vien sniedz palīdzību tumsā un bez pienācīga aprīkojuma precīzas diagnozes noteikšanai. Viņi pielāgo ārstēšanu meža apstākļiem, piemēram, veicot intravenozas infūzijas naktī vai sniedzot neatliekamu medicīnisko palīdzību tādos smagos gadījumos kā spontānais aborts.

Pēc žoga izbūves veselības problēmām pievienojušies dažādu veidu lūzumi, jo cilvēki, kas cenšas kāpt pāri, dažkārt krīt līdz pat no 5 metru augstuma. Dažiem lūzumiem ir vajadzīgas sarežģītas operācijas un mēnešiem ilga atveseļošanās. Šādos, kā arī hipotermijas gadījumos vienīgais risinājums ir izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, apzinoties, ka robežsardze attiecīgo personu apcietinās un slimnīcā novēros. Pēc bēgļa izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi, pamatojoties uz saviem kritērijiem, izlemj, vai viņu nosūtīt uz “slēgtu” vai “atvērtu” centru ārvalstniekiem. Vairāki intervētie man teica, ka bijušas situācijas, kad dažus bēgļus pēc izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi nogādāja atpakaļ mežā un aizraidīja uz Baltkrievijas pusi, un viss sākās no gala.

Pēdējos mēnešos ir arī nemitīgi palielinājies uz Polijas un Baltkrievijas robežas izvietoto kareivju skaits, un tas liecina par reģionā augošo spriedzi. 2024. gada jūnijā kāds migrants pie robežas sadūra Polijas kareivi, kurš vēlāk no ievainojumiem nomira. Reaģējot uz to, jaunā valdība pastiprināja migrācijas apkarošanas kampaņu un ieviesa likumu, kas ļauj karavīriem izmantot ieročus ikreiz, kad viņi to uzskata par nepieciešamu, nebaidoties no atbildības par savām darbībām. Šis lēmums rada nopietnas bažas, it īpaši ņemot vērā iepriekšējos satraucošos incidentus, kas saistīti ar spēka lietošanu. Piemēram, 2023. gada oktobrī kāds sīriešu bēglis dienas laikā tika sašauts mugurā un guva smagus ievainojumus. Līdzīgi arī 2023. gada novembrī brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji ziņoja, ka palīdzības sniegšanas laikā robežsargi šāva viņu virzienā bez iepriekšēja brīdinājuma. Jaunais likums rada ne tikai risku, ka šāda bīstama prakse tiks normalizēta, bet arī nesodāmības gaisotni, kas vēl vairāk apdraud gan bēgļus, gan humānās palīdzības sniedzējus. Piešķirot kareivjiem nekontrolētas pilnvaras, šī politika apdraud pamata cilvēktiesības un varētu eskalēt vardarbību jau tāpat nestabilajā pierobežas reģionā.

Donalds Tusks cenšas radīt priekšstatu par lielāku atvērtību un labāku informētību par cilvēktiesībām, tomēr viņa valdība turpina izplatīt iepriekšējās administrācijas naratīvu, attēlojot migrantus pie šīs robežas kā draudu Polijas sabiedrībai, dehumanizējot viņus un saucot viņus par teroristiem vai noziedzniekiem. Iepriekšējā valdība centās ierindot humānās palīdzības sniedzējus pie cilvēku tirdzniecības atbalstītājiem; tas ir noziegums, par kuru draud brīvības atņemšana līdz astoņiem gadiem. Šķiet, ka Donalda Tuska vadītā valdība šo politiku turpinās. Pieci brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji, kuri 2022. gadā palīdzēja ģimenei no Irākas un kādai personai no Ēģiptes, 2025. gada 28. janvārī stāsies tiesas priekšā un riskē saņemt minēto bargo sodu.

Pamats optimismam nav arī nesen (2024. gada oktobrī) izsludinātā migrācijas politika. Pagājušā gada jūlijā izveidotā buferzona joprojām ir spēkā, nopietni ierobežojot humānās palīdzības organizāciju, tostarp “Ārstu bez robežām”, kā arī žurnālistu piekļuvi un tādējādi liedzot sniegt palīdzību bēgļiem un dokumentēt Polijas iestāžu izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus.

Tomēr visstrīdīgākais šīs politikas aspekts ir plāns apturēt patvēruma tiesības šīs robežas šķērsotājiem – pasākums, kas ir klajā pretrunā Eiropā atzītajām cilvēka pamattiesībām. Lai gan šī politika tālejoši ietekmēs pierobežas reģiona vietējos iedzīvotājus, tā izstrādāta bez iepriekšējas apspriešanās ar viņiem vai humānās palīdzības organizācijām. Minētās organizācijas, kas nepagurdamas cenšas palīdzēt, ir uzkrājušas arī kritiski svarīgas zināšanas par situāciju, par bēgļu vajadzībām un par problēmām, ar kurām viņi saskaras. Ignorēt šādas atziņas nozīmē ne tikai apdraudēt humānās palīdzības centienus, bet arī risku saasināt jau tāpat smago situāciju.

Šis pētnieciskais raksts ir sagatavots, izmantojot fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) dotāciju.

Hanna Jarzabek ir spāņu-poļu fotogrāfe, kas darbojas dokumentālajā žanrā. Viņa dzīvo Madridē, ir studējusi politiskās zinātnes un guvusi pieredzi kā politikas analītiķe ANO aģentūrās. Viņas darbība, kurai raksturīga sensitīva un cieņpilna pieeja, ir vērsta uz tādiem tematiem kā diskriminācija, dzimumidentitāte, seksuālā daudzveidība un migrācijas plūsmas pie ES austrumu robežas. Viņas darbi ir publicēti tādos lielos izdevumos kā El País un Newsweek Japan, izstādīti starptautiskā mērogā un guvuši atzinību ar daudzām balvām, tostarp nomināciju 2024. gada IJ4EU Ietekmes balvai un 2023. gada Leica Oskar Barnack balvai.

Fotoattēls no projekta “Džungļi”:

“Atlēta pēda” – sēnīšu infekcija, kas skar pēdas, ir viena no izplatītākajām veselības problēmām to bēgļu vidū, kuri mēģina šķērsot Belovežas gāršu (2022. gada oktobris). 

Iesniedzis Giuseppe Guerini

E.Letta ziņojuma nosaukums liecina, ka Eiropas Savienība un tās ekonomikas un uzņēmējdarbības sistēma ir daudz kas vairāk nekā tikai tirgus. Tas ir tāpēc, ka Eiropas Savienība jau no paša sākuma ir izvēlējusies sociālo tirgus ekonomiku, kurā ekonomiskā labklājība ietver ne tikai bagātības uzkrāšanu, bet arī spēju nodrošināt, ka tirgū tirgotā un uzkrātā labklājība nāk par labu ikvienam.

Tādējādi sociālās ekonomikas uzņēmumi veido ekosistēmu, kas nodrošina solidaritāti ar uzņēmējdarbības palīdzību, un tas ir noderīgs modelis privātām organizācijām, kuras jau tāpat darbojas vispārējās interesēs.

E.Letta ziņojumā ir uzsvērta šī iezīme, kas jau ir ņemta vērā rīcības plānā un ieteikumā par sociālo ekonomiku. Ziņojumā Eiropas iestādes tiek aicinātas atzīt sociālās ekonomikas uzņēmumu īpatnības, pielāgojot iekšējā tirgus un konkurences noteikumus un uzlabojot tiesisko regulējumu valsts atbalsta jomā, lai nodrošinātu, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir vienkāršāk piekļūt aizdevumiem un finansējumam.

EESK ir ievērojami palīdzējusi nodrošināt, ka Eiropas un starptautiskās iestādes atzīst sociālās ekonomikas uzņēmumu mērķi un lomu. Tā ir piedalījusies daudzās iniciatīvās un pieņēmusi daudzus atzinumus saistībā ar centieniem, kuru rezultātā 2021. gadā tika pieņemts Sociālās ekonomikas rīcības plāns un 2023. gadā — ieteikums dalībvalstīm. Turklāt, sniedzot atzinumus par konkurences politiku un valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, esam skaidri norādījuši, ka ir jāpaaugstina robežvērtības de minimis valsts atbalsta piešķiršanai, un sekmējuši izmaiņas regulā, kas tika apstiprināta 2023. gada beigās. E.Letta ziņojumā paustie aicinājumi pielāgot Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un uzlabot finansējumu atbilst EESK aicinājumiem dažādos 2022. un 2023. gadā izstrādātajos atzinumos. Tāpēc mūs mudina turpināt popularizēt šo atzinumu, lai veicinātu sociālās ekonomikas atzīšanu. Vēlamies vairāk informēt cilvēkus par ieguvumiem, ko efektīvs konkurences regulējums un valsts atbalsts sniedz gan sociālās ekonomikas uzņēmumiem, gan visai vispārējas nozīmes pakalpojumu sistēmai.