Kopš Vjetnamas kara starptautiskā žurnālistu kopiena ir nosliekusies uz objektīvu informēšanu par karu, proti, nepaužot atbalstu nevienai no pusēm. Šī jaunā prakse tika uzskatīta par milzīgu progresu objektivitātes virzienā, pretēji iepriekš praktizētajai žurnālistikai, kad reportieri bija piesaistīti savas valsts militārajiem spēkiem. Protams, tas kļuva iespējams, pateicoties mediju ekonomiskajai izaugsmei, kā arī tāpēc, ka lielākā daļa konfliktu notika “tālu projām” no lielo mediju korporāciju mītnēm. Tie bija “svešzemju” kari, tāpēc žurnālistiem bija samērā viegli no tiem emocionāli distancēties. Karš Ukrainā atspēkoja šo teoriju un tuvākajā nākotnē varētu būtiski mainīt mediju vispārējo darbības veidu un to attiecības ar sabiedrību un valsti.
No komunikācijas viedokļa karš Ukrainā, kurš sākās ar Krievijas iebrukumu Krimā 2014. gadā, jau no paša sākuma bija saistīts ar meliem. Starptautiskie mediji — gan lieli, gan mazi — ziņoja par “neonacistiem, kas apspiež krievvalodīgos iedzīvotājus” Rietumukrainā, tādējādi attaisnojot Kremļa zvērību turpināšanu. Šo ziņojumu publicēšana nebija tik daudz kā rietumu mediju nekompetence, bet drīzāk zīme, ka “rietumu” mediju sistēma nebija gatava tikt galā ar šādu dezinformācijas vilni, ko organizēja un finansēja Maskava. Tas bija apliecinājums tam, ka Maskava izmantoja rietumu pasaules brīvības, lai vērstos pret šīm pašām brīvībām.
Kad tas kļuva skaidrs, it īpaši pēdējo trīs mēnešu laikā, liela daļa ārvalstu žurnālistu atklāti iesaistījās Ukrainas pusē. Tas notika ne tikai tāpēc, ka valsts ir pakļauta neizprovocētam uzbrukumam, bet arī tāpēc, ka šie žurnālisti saprata, ka minētais uzbrukums ir arī vērsts pret visiem principiem un vērtībām, uz kurām balstās vārda brīvība un mediju darbība.
Pirmajā mirklī šo izvēli varētu uzskatīt par žurnālistikas kopienas “pienākumu” saglabāt objektivitāti, lai cik “objektīvs” un “neitrāls” var būt izvarotāja un viņa cietušā attēlojums. Šis karš skaidrāk nekā jebkas cits parādīja, ka “objektīvas distances” saglabāšana starp cietušo un likumpārkāpēju vienmēr darbojas par labu likumpārkāpējam.
Šī dilemma nozīmēja arī izvēli starp objektivitāti un morāli. Tas var šķist dīvaini, bet ar šo dilemmu saskaras daudzi lielie mediji. Runa ir arī par to, vai “Eiropa”, vismaz kā to uztver ukraiņi, ir gatava aizstāvēt savas brīvības, pat ja tam nepieciešama stingrāka kontrole attiecībā uz iespējamiem šo brīvību pārkāpumiem.
Pēdējos astoņus gadus Ukrainas sabiedrība un it īpaši žurnālisti Ukrainā ir apzinājušies faktu, ka Krievijas Federācija — un no šā brīža jebkura vara, kas vēršas pret Eiropas principiem un vērtībām — uzskata, ka mūsu vārda brīvību un medijus kā institūtu var izmantot kā instrumentu karam pret mums.
Neraugoties uz militāro iebrukumu Ukrainā, pēdējos astoņus gadus arī uz ukraiņiem tiek attiecināta atbildība vai līdzatbildība par šo situāciju. Viņi tika attēloti kā pārkāpēji, lai gan patiesībā viņi bija cietušie. Dažas no tā sekām bija vērojamas kaujas laukā, ar mazākām sankcijām pret Krieviju, kavējot ieroču piegādi Ukrainai utt. Šī situācija, šķiet, tagad mainās, pateicoties ne tikai žurnālistikas darbam, kas palīdz atklāt Krievijas milzīgos melus, bet arī tam, ka daudzi žurnālisti no jauna atklāj savu lomu sabiedrībā. Tā ir nevis bezmugurkaula vēstneša loma, bet gan sabiedrības centrālās nervu sistēmas loma, kas cita starpā palīdz atbildēt uz vienu vienkāršu jautājumu: kur ir labais un kur ir ļaunais?
Kostas Onishenko
Kostas Onishenko ir grieķu žurnālists, kurš dzīvo un strādā kā Grieķijas mediju korespondents Ukrainā.