2022. gada 24. februāris izmainīja dzīvi miljoniem Ukrainas iedzīvotāju. Šodien, izrunājot vārdu “uzvara”, iedomājamies, ka tā diena būs tāda kā pirms 24. februāra. Tā sakot, normāla, mierīga diena – 2022. gada 23. februāris.
Tomēr tā nebūs. Mums vairs nebūs 23. februāra. Neviena diena vairs nebūs līdzīga dienām pirms 24. februāra.
Mēs gājām gar kapavietām Izjumas mežā, Harkivas reģionā. Bijām ciematos, piemēram, Kamiankā un Dolinā, starp Izjumu un Slovjansku. Tajos acīm pavērās skati, kas atgādināja pēcapokaliptisku filmu, un savu māju drupās bez ūdens, bez elektrības dzīvo kāds desmits cilvēku. Mēs ieskatījāmies bērnu grāmatu autora Volodimira Vakulenko mātes acīs. Krievi viņas dēlu nogalināja Kapitolivkas ciematā, netālu no Izjumas. Viņa vairākus mēnešus meklēja, kamēr atrada sava dēla līķi. Mēs redzējām drupās sagrauto Svjatohirsku un iztrūkāmies, dzirdot sprādzienus atbrīvotajā Hersonas pilsētā, kuru krievi turpināja bombardēt, kamēr bijām mākslas muzejā. Okupanti ir nozaguši muzeja kolekcijas.
Redzot šos neaizmirstamos skatus, nemaz nevar iedomāties, ka viss atkal būs tā, kā bija 23. februārī. “Šeit es uzslaucīju savu bērnu asinis,” pastāstīja kāda veca sieviete, norādot uz privātmājas kāpnēm Bezrukijas ciematā, Harkivas reģionā. Kādā skaistā 2022. gada vasaras dienā viņas astoņgadīgo mazmeitu un 38 gadus veco meitu šeit vienā mirklī nogalināja krievu mīna. Meitene lasīja grāmatu. Skolā viņai bija labas sekmes.
Uzvara? Ja 2022. gada 23. februārī mums kā filmā būtu parādīts viss, kas mūs sagaida, mēs noteikti būtu pārsteigti vai pat baiļu pārņemti, un, iespējams, nespētu rīkoties. Tomēr mēs esam pārdzīvojuši pirmo kara gadu – dienu pēc dienas nepārtraukti pastiprinot savus centienus. To dara gan civiliedzīvotāji un militārpersonas, gan vīrieši un sievietes, gan bērni un pieaugušie. Daudzi vienkāršie cilvēki ir apliecinājuši spēju paveikt neparastas lietas. Vieni to darījuši brīvprātīgi iesaistoties mobilizācijā.
Otri – maksājot nodokļus un katru dienu arvien vairāk palīdzot armijai. Savukārt citi ir veltījuši savu brīvo laiku dažādiem brīvprātīgiem darbiem, piemēram, kamuflāžas tīklu un tranšejas sveču izgatavošanai. Bērni iet uz skolu, kur mācības pārtrauc gaisa trauksmes sirēnas, bet jaunieši apmeklē lekcijas augstskolā, neraugoties uz elektroenerģijas padeves pārtraukumiem.
Taču neviens nezina, kas mūs gaida nākotnē. Mēs zinām tikai to, ka visi kopā, dienu pēc dienas turpināsim virzīties uz uzvaru. Jo mēs pārāk labi zinām, kas būs, ja nolaidīsim rokas. Tādas kapavietas kā Izjumā būs arī Kijivā. Ļvivas pilsēta tiks bombardēta tāpat kā Hersona. Hmelņitskas kodolelektrostacija būs tāds pats mērķis kā Zaporižjas kodolelektrostacija. Mēs to zinām, mēs to redzējām un par to liecinājām.
Kad aizveram acis, redzam to cilvēku sejas, kuriem nekad nebūs lemts redzēt uzvaras dienu. Mūsu draudzene Irina Tsvila no Brovariem ļoti mīlēja rozes savā dārzā. Viņa 24. februārī ņēma ieročus un divas dienas vēlāk gāja bojā, aizstāvot Kijivu. Mans literatūras students Mikola Račoks aizrāvās ar automašīnām un piedzīvojumu romāniem. Viņš krita 2022. gada jūlijā kaujā pie Pokrovskas. Vijolnieks Romans Barvinoks 2020. gada pavasarī prezidenta pils priekšā spēlēja Vivaldi. Viņš krita 2022. gada augustā austrumu frontē. Un vēl daudzi citi. Vēl desmitiem tūkstošu citu.
Uzvaras diena atnāks, un tā nebūs līdzīga 2022. gada 23. februārim. Mēs esam gatavi darīt visu, lai būtu tuvāk uzvarai.