EESK info: Pirms dažiem gadiem jūs sākāt pievērsties Ukrainas tematikai ar “Oskaram” nominēto filmu “Ziema liesmās: Ukrainas cīņa par brīvību”, un tagad jūs nākat klajā ar jaunu filmu “Brīvība liesmās: Ukrainas cīņa par brīvību”. Vai tā ir šī paša stāsta II daļa?
Eugene Afineevsky: “Ziema liesmās” bija kampaņa par mieru. 2022. gada februārī es jutu steidzamu nepieciešamību kā kinorežisors atgriezties pie šī stāsta un parādīt tā nepārtrauktību saistībā ar šodienas karu. Tāpēc es neteiktu, ka “Brīvība liesmās” ir turpinājums. Tā drīzāk savieno visus posmus ceļā no Maidana līdz punktam, kurā mēs esam tagad. Kā redzat, šis karš turpinās jau astoņus gadus. Tā ir cīņa par cieņu, brīvību un cilvēktiesībām.
Kas jūs pamudināja veidot šo pirmo filmu par Ukrainu?
Es teiktu, ka tas bija Maidans un atklāsme par ukraiņu tautas drosmi. Viņi iestājās par savām tiesībām, par savu pārliecību. Viņi iestājās par neatkarīgu nākotni Ukrainai kā vienotai valstij, kas ir piederīga Eiropas brīvo tautu saimei. Tas ir tas, ko es pieredzēju un kas man pagājušajā gadā lika atkal pievērsties šim stāstam un turpināt sāgu.
Vai ir kāds īpaši neaizmirstams stāsts no jūsu konkrētās pieredzes saistībā ar ukraiņiem, kurā jūs vēlētos ar mums dalīties?
Tādu ir ļoti daudz. Bet viens ir tāds, kuru es stāstu, kad dzirdu, ka mēs nevaram mainīt vēsturi. Kad biju Maidanā, 2013.–2014. gada aukstajā ziemā ieraudzīju plakātu, kurā bija attēlots liels ūdens piliens un rakstīts “Katrs no mums ir ūdens piliens, kopā mēs esam okeāns”. Es redzēju vienotību, ar kādu ukraiņu tauta parādīja valdībai savu apņēmību, spēku un gribu mainīt savu vēsturi kā nācija, – un to darīja. 93 dienu laikā cilvēki no dažādām sociālajām grupām, bagāti un nabadzīgi, jauni un veci, sasniedza savus mērķus, darbojoties kopā un cienot cits citu. Domāju, ka pašlaik mums ir svarīgi būt vienotiem.
Ko jūs sagaidāt no ES, Eiropas valstīm un pilsoniskās sabiedrības, kas palīdzētu ukraiņiem šajā karā?
ES nozīmē apvienošanos un vienotību. Domāju, ka tagad ir pienācis laiks novērst trešā pasaules kara sākšanos. Jo ātrāk mēs to atzīsim, jo ātrāk pasaule būs vienota. Ukraiņi nelūdz cilvēkus no citām valstīm nākt un cīnīties, bet gan palīdzēt viņiem uzvarēt šajā karā. Un tas ir lieliski – pasaule un mēs visi pulcējamies ap Ukrainu, lai apturētu šo karu.
Jūs veltījāt šo filmu žurnālistiem, kuri šodien riskē ar savu dzīvību. Cik svarīgi kara laikā ir reportieri un aktīvisti?
Šo vēstījumu es paudu pirmajā filmā un turpinu to atkārtot, jo esmu strādājis kopā ar žurnālistiem uz vietas un daži no viņiem vairs nav mūsu vidū. Statistika liecina, ka žurnālisti, ukraiņu režisori un reportieri gāja bojā kara pirmajos mēnešos, kuri bija visnežēlīgākie. Tomēr šis karš tiek izcīnīts ne tikai kaujaslaukā, bet arī medijos. Propaganda ir galvenais ierocis: “ņemiet melus, atkārtojiet tos vēl un vēl, un tie kļūs par patiesību”, atgriežoties pie Jozefa Gebelsa rokasgrāmatas.
Krievijas agresija pret Ukrainu notiek burtiski uz Eiropas sliekšņa, un tā smagi ietekmē Eiropas valstis. Kā ir ar ASV? Kā cilvēki ir reaģējuši tur? Vai NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir mobilizējušās?
ASV valdība palīdz, cik vien iespējams, bet šeit, Holivudā, netiek daudz runāts par Ukrainu. Daži tīkli joprojām atspoguļo karu, bet ne pamatstraumes mediji. NVO jau no paša sākuma ir palīdzējušas cilvēkiem, bet sabiedrība kopumā ir uz cita viļņa, un tā ir kara realitāte. Mēs esam koncentrējušies uz daudzām citām lietām, un man kā režisoram ir sāpīgi redzēt, ka trūkst politisko filmu. Šķiet, ka Holivuda cenšas abstrahēties no politiskām situācijām. Bet beigu beigās, ja Ukrainā cietīs kāda kodolelektrostacija, tā būs cena, kas jāmaksā mums visiem.
2017. gadā jūs uzņēmāt arī filmu “Kliedzieni no Sīrijas” – vēl vienu darbu, kas veltīts karam un konfliktiem. Kas jūs pamudināja veidot šo dokumentālo filmu? Vai jums izdevās pievērst uzmanību šai traģēdijai?
Ar filmu “Kliedzieni no Sīrijas” es mēģināju parādīt savu redzējumu par to, kas notika Sīrijā no sākuma līdz milzīgajai bēgļu krīzei. Daudzi cilvēki, kuri parādīti filmā “Kliedzieni no Sīrijas”, tagad ir miruši. Tas pats attiecas uz filmām par Ukrainu. Esmu centies izskaidrot pasaulei, ka tas nav vietējs konflikts, bet gan karš. Esmu arī centies savienot aktīvistus un brīvprātīgos, bet pats galvenais – žurnālistus savienot ar žurnālistu frontē, kuram filmā ir vadošā loma. Savā jaunākajā filmā es parādīju vissvarīgāko – mediju karu, jo daudz laika esmu pavadījis pilsētās un mediju sfērā, parādot, kas ir propaganda. Es vēlētos pastāstīt svarīgus stāstus par šodienu un ļaut to varoņiem paust skaidru un nepārprotamu vēstījumu, izglītot pasauli un aicināt uz rīcību. Katra mana filma ir vērsta uz atbalstu, aktīvu pozīciju un rīcību.
Vai jums šķiet, ka ar savām filmām esat sasniedzis savus mērķus?
Jā! Domāju, ka tieši tas mani mudina turpināt. Es redzu pārmaiņas, ko ir radījušas manas filmas, iedvesmojot politisku rīcību. Es redzu, kā ir mainījušies cilvēki, noskatoties manas filmas par Sīriju un Ukrainu. Jautājumu un atbilžu sesijās cilvēki vienmēr jautā: “Kā mēs varam palīdzēt? Ko mēs varam darīt?” Tas ir jautājums, ko es dzirdu gandrīz katru reizi. Tas patiešām ir iedvesmojoši un liek man justies lieliski.
Kas būs jūsu nākamais projekts? Vai jums jau ir kādas ieceres?
Nē, ne gluži tagad. Vispirms mums ir jāpabeidz šis karš. Jo, ja rīt šis karš kļūs liels, režisori vairs nebūs vajadzīgi, un Holivudas vairs nebūs. Tikai būdami vienoti, mēs varam uzvarēt šajā hibrīdkarā Ukrainā un medijos, jo propaganda un meli var viegli tikt pāri ES vai ASV robežām, un tiem nav vajadzīga vīza. Tie ceļo brīvi, un tieši to visi joprojām aizmirst Holivudā, Amerikā un visā pasaulē.
Filmas “Brīvība liesmās” treileris.
Vairāk par filmu varat uzzināt šeit.
Mazāk