EESK info

Ierobežojumu laikā man nebija īpaši grūti palikt mājās. Bija vairākas lietas
, kuras gadiem ilgi biju atlikusi. Tagad man bija iespēja tām pievērsties, un
es biju priecīga, ka varu tās izšķirot. Ģimenes fotogrāfijas un piemiņas lietas, kas nāca no mūsu vecāku mājām, visas bija sajauktas, tāpēc es tās sašķiroju. Šis sakārtošanas darbs bija ļoti emocionāls. Es nodarbojos ar lietām, kuru man līdz šim trūka: rokdarbiem, cepšanu, vārīšanu, tradicionālo grieķu liķieru, ievārījumu un konservu gatavošanu – kad mēģinu izpildīt ar darbu saistītos hektiskos uzdevumus, parasti man šīm lietām nav laika.

No otras puses jāteic, ka man patiešām pietrūka kontaktu ar bērniem, jo viņi nedzīvo pie mums. Mūsu jaunākais dēls pagāja garām balkonam, lai mēs varētu viens otru redzēt no attāluma – tas bija smagi un atklāja, cik daudz mums pietrūka mājas sajūtas. Es turpināju sazināties tiešsaistē ar savu dēlu Anglijā. Mums šķita, ka savstarpēji sazināties ir nepieciešams, lai gan tikai tiešsaistē, bet biežāk nekā līdz šim.

Man ir sajūta, ka pakāpeniski sākām atcerēties dažas aizmirstas vērtības, piemēram
, izrādīt solidaritāti, sveicināt cilvēkus, kuri dzīvo kaimiņos
, bet kurus mēs aizmirstam pasveicināt, uzsmaidīt no balkona kādam
, kas iet garām pa ielu. Pandēmijas laikā jūtas
, kuras mēs patiesībā bijām aizmirsuši, atgriezās. Mēs bijām aizmirsuši izjust pateicību. Mēs uzskatījām savu veselību
par pašsaprotamu. 2020. gadā mēs nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka vīruss nodarīs tik lielu kaitējumu, ka tas no mums šķirs tuviniekus, ka kaimiņvalstī būs tik liels nāves gadījumu skaits un ka tik daudzi cilvēki zaudēs dzīvību. Tas viss liek domāt nedaudz citādi un rūpīgāk paanalizēt savas dzīves pamatvērtības.

Varam būt pateicīgi, ka pandēmija ir likusi mums apzināties zinātnes būtisko nozīmi mūsu dzīvē. Jāsāk diskusija, lai redzētu, kuras valstis
ir visvairāk skartas un kāpēc, vienlaikus pētot populisma un sazvērestības teoriju nozīmi, nemaz nerunājot par vakcinācijas pretinieku kustību šajās valstīs. Politiķu un sabiedrības atbalsts zinātnei un uzticība tai ir aizsargājusi dažas valstis, piemēram, Grieķiju. Uzskatu, ka mums ir arī jāsāk diskusija par baznīcas, plašsaziņas līdzekļu un sabiedrībā pazīstamu personu lomu pandēmijas laikā.

Ir ļoti svarīgi, ka visās valstīs atklājās valsts veselības aprūpes
sistēmu vērtība – vēl nesen plauka globalizācija un sabiedrība
lika uzsvaru uz dažādiem labklājības radīšanas veidiem, bet tagad mēs esam sapratuši, ka daži pakalpojumi nevar tikt sniegti saskaņā ar pieeju, kuras pamatā ir peļņa. Mēs neņēmām vērā valstu veselības aizsardzības sistēmas un tagad sapratām, kā tām jādarbojas ne tikai pandēmijas apstākļos, bet arī vienmēr.
Esam milzīgu pateicību parādā visiem tiem, kas bija priekšgalā, neraugoties uz visām grūtībām, ar kurām saskārās valstu veselības aizsardzības sistēmas.

Es vēlētos izteikt dažas piezīmes arī par patērētāju aizsardzības jautājumu. Diemžēl daudzās dalībvalstīs pandēmijas dēļ pasliktinājās patērētāju aizsardzības standarti, jo īpaši attiecībā uz pasažieriem/ceļotājiem. Lai gan atbildīgais ES komisārs sniedza ieteikumu dalībvalstīm neapturēt tiesību aktus, kas aizsargā patērētājus attiecībā uz lidojumiem, kompleksiem ceļojumiem un transportu,
daudzas dalībvalstis diemžēl to darbību apturēja. Tā vietā
, lai varētu saņemt atpakaļ naudu par biļešu atcelšanu, mums izsniedz
vaučerus, kas ir derīgi 12 līdz 18 mēnešus un kas pat nav garantēti, ja ceļojumu uzņēmums
iesniedz pieteikumu par bankrotu. Ja vaučerus neizmantosim
noteiktajā termiņā, varēsim atgūt savu naudu. Tas ir ceļojumu uzņēmumu bezprocentu aizņēmums uz patērētāju rēķina
, kurus arī skārusi pandēmija. Es zinu
cilvēkus, kuriem vaučeri nav vajadzīgi, jo nākamajos 12 līdz 18 mēnešos viņi tos nevarēs
izmantot (piemēram, skolas ekskursijas bērniem
, kuri šogad pabeidz vidusskolu). Un tomēr 12 līdz 18 mēnešus šo bērnu vecāki būs snieguši bezprocentu aizdevumu ikvienam, kas iesaistīts šo ceļojumu organizēšanā. Turklāt ir nepieņemami ierobežot patērētāju tiesības.

Turklāt, tā kā mēs dzīvojam digitālajā laikmetā un visi strādājām no mājām
un daudz vairāk izmantojām internetu, ir bijis daudz vairāk krāpšanas
gadījumu tiešsaistē, kā arī daudz plašāk izplatījās viltus ziņas, tostarp, iespējams, sazvērestības.

No otras puses, mums ir jānodrošina, ka tāldarbā strādājošie saglabā savas tiesības. Jāpievēršas jautājumam par to, kā tiek aprēķināti tāldarbā strādājošo darba rezultāti, kā tie būtu jānovērtē, un jebkurā gadījumā mums ir jāpārbauda darba attiecības tāldarba apstākļos.

Cits ļoti svarīgs parametrs, ko EESK ir sākusi izmantot, – kuram EESK priekšsēdētājs Luca Jahier jau ir paudis savu atbalstu Twitter, – ir Grieķijas premjerministra priekšlikums, ar ko dalībvalstis tiek aicinātas kopīgi iepirkt vakcīnas, terapijas preces, zāles un diagnostiskas testus, lai neviena dalībvalsts nepaliek bez piegādēm, kas ir būtiskas cilvēku dzīvībai.

Šai iniciatīvai EESK ir jāpievēršas kopumā un jāizstrādā pašiniciatīvas atzinums, lai būtu pilnīga drošība, ka visām dalībvalstīm ir vienāda piekļuve vakcīnām, terapijas un diagnostikas līdzekļiem. Vēlos teikt, ka man bija liels prieks iepazīstināt ar šo priekšlikumu gan mūsu priekšsēdētāju Luca Jahier, gan Eiropas Patērētāju organizāciju (BEUC), un abi piekrita to atbalstīt.

Bija paredzēts atzīmēt 80. gadadienu, kopš beidzās Ziemas karš starp Padomju Savienību un Somiju. Valsts rīkotie atceres pasākumi bija atcelti koronavīrusa dēļ, bet plkst. 11 visās luterāņu, pareizticīgo un katoļu baznīcās zvanīja zvani. ES devos laukā, lai klausītos zvanu skaņas, un ievēroju, ka Helsinki ir gandrīz izmiruši.

Ziemas karš ilga 105 dienas, tikpat kā mana pašizolācija, kas sākās minētajā gadadienā. Lai gan man patīk vienatnība, dzīve izolācijā dažkārt bija smaga. Tad domāju par vecākiem, kas tika galā ar briesmīgajiem kara apstākļiem. Mans tēvs karoja frontē, kad temperatūra laukā bija 30 grādi zem nulles, un mana māte mājās viena ar nesen dzimušu mazuli. Jautāju sev, par ko man būtu jāžēlojas?

Patiesībā man bija paveicies, jo es varēju jebkurā laikā iziet no mājas. Un es izmantoju šo iespēju un nostaigāju simtiem kilometru — galvenokārt gar jūru.

Organizācija, kurā darbojos, ļoti cieši vēroja stāvokli uzņēmumos un iesniedza valdībai priekšlikumus, kā glābt uzņēmumus un darbvietas. Īstermiņa perspektīva bija ļoti drūma, un nākotne joprojām ir neskaidra. Kad uzņēmumu vadītāji sāka plānot pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu atbildīgu krīzes pārvarēšanu, parādijās jauna cerība.

Sadarbībā ar kolēģiem sagatavoju EESK Darba devēju grupas priekšlikumus coronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanai: kā palīdzēt Eiropas uzņēmumiem izdzīvot un saglabāt darbvietas un kā veicināt Eiropas Savienības ekonomikas atveseļošanu. Tā kā izmantoju digitālos rīkus, mans darbs EESK, neraugoties uz ārkārtējiem apstākļiem, turpinājās gandrīz ierastajā ritmā. Jauki bija redzēt, kā mana bibliotēka drīz pārtop par vietu, kur tiekas mani kolēģi no visām Eiropas Savienības malām.

Norobežošanas periods arī saistīts ar jaunumiem manā privātajā dzīvē. Man bija tas gods kļūt par attālu mūzu un saņemt dzejoļus – vienu burvīgāku par otru. Vēlos jums nolasīt vienu no tiem, lai parādītu, cik daudz uzmundrinājuma un atbalsta mēs, cerams, varam sniegt viens otram:

Nedāvāju tev darba dienu, bet svētdienu.

Ne ikdienas rūpes, kas prasa daudz pūļu.

Bet svētdienu, kuras augstā debesu velve nolaižas pār mūsu ikdienu.

(Brīvi tulkots no somu valodas uz angļu valodu un tad uz latviešu valodu.)

Es strādāju Zviedrijas Lauksaimnieku federācijā (LRF), kas pandēmijas sākumā veltīja daudz pūļu, lai nodrošinātu apgādi ar pārtiku.

Zviedrijas Lauksaimnieku federācijā darbojas grūtības nonākušu lauksaimnieku atbalsta sistēma. Ja lauksaimnieks saslimis, ir grupas, kas var uzņemties rūpes par dzīvniekiem vai risināt citus praktiskus jautājumus viņa slimības laikā. Vēl martā sistēma tika ātri izveidota.

LRF palīdz arī uzņēmumiem, proti, saved kopā darba meklētājus un lauksaimniekus, kam trūkst darbaspēka. Piemēram, dārzeņu audzētājs piedāvāja darbu tuvumā esošās un slēgtās viesnīcas darbiniekiem, un es varu minēt daudzus citus piemērus. Pateicoties šādām iniciatīvām un tam, ka sezonas strādnieki no citām valstīm varēja ierasties Zviedrijā, lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarei, kam sākumā trūka darbinieku, tagad ir vairāk vai mazāk nodrošināts vajadzīgais darbaspēks.

Daudzām lauku saimniecībām, it īpaši dārzeņu audzētājiem, šogad nācās audzēt citas kultūras un mežsaimniecības uzņēmumiem bija jāatliek daži iecerēti darbi. Tomēr kopumā jāatzīst, ka lauksaimniecības nozare (arī dārzkopības nozare) Zviedrijā nav tik smagi cietusi kā daudzās citās Eiropas valstīs.

Mūsu organizācija visnotaļ uzskata, ka mums jābūt solidāriem ne tikai ar lauksaimniekiem. Viens ļoti praktisks piemērs, kā mēs spējām palīdzēt, ir mūsu Stokholmas biroja videoprojektoros izmantoto plastmasas plākšņu ziedošana, lai varētu izgatavot sejsegus veselības aprūpes darbiniekiem.

Pati uzskatu, ka man ļoti veicies. Neviens no maniem tuviniekiem nav saslimis ar Covid-19.

Strādāt no mājām varu tikpat labi kā birojā. Ēkā, kur dzīvoju, dzirdu kaimiņus strīdamies, un tas mani vedina uz domām par tiem cilvēkiem, kuriem šajā ierobežojumu laikā veicies mazāk, proti, cilvēkiem, kas zaudējuši darbu, bērniem, kuri ilgi nav apmeklējuši skolu un ēduši skolas pusdienas, ģimenēm, kas dzīvo mazos dzīvokļos, kur gandrīz nav vietas darbam vai skolas uzdevumu pildīšanai.

Man trūkst ģimenes locekļu, it īpaši vecāku, kam jau ir daudz gadu. Man trūkst iespēju darīt ierastas lietas, piemēram, tikties ar daudziem cilvēkiem vienlaikus. Protams, man trūkst biroja un kolēģu.

Kaut arī piedzīvojam sāpes, zaudējumus un jukas, uzskatu, ka Covid-19 dod mums mācību. Pirmkārt, domāju, ka tas mums māca sadzīvot ar nestabilitāti. Mēs esam ļoti pieraduši plānot savu dzīvi, bet pandēmija, it īpaši sākumā, piespieda mūs mainīt ieradumus. Tagad mums izveidojušies jauni ieradumi, bet nezinām, cik ilgi turpināsies šis nestabilitātes periods.

Pēc tā beigām vispirms apciemošu vecākus un vīra radus. Ar vecākiem pēdējo reizi tikos parkā sarīkotā piknikā, kur bija jāievēro sociālā distancēšanās, bet ar nepacietību gaidu brīdi, kad varēšu pabūt ar viņiem kā vecos labos laikos.

Laikā, kad rakstu šo liecību, durvis pēc sociālās distancēšanās piesardzīgi sāk vērties, un mēs sākam domāt par to, kādā pasaulē mēs izejam. Kādas pēdas vai rētas šī epidēmija būs atstājusi mūsu ekonomikā, sabiedrībā un dzīvē? Kādas ir tās mācības, vai turpmāk mēs visu darīsim citādi?

Es, būdama grieķiete un redzēdama, ka manā valstī jauna krīze sākas brīdī, kad Grieķija tikko sākusi atgūties pēc desmit gadus ilgām mokām, jutos dziļi sāpināta un to izjutu kā netaisnību. Pandēmija mūs skāra laikā, kad mūsu veselības aizsardzības sistēma un ekonomika bija iepriekšējās krīzes novājināta. Šodien es ar lepnumu varu teikt, ka pirmo posmu Grieķijai ir izdevies pārvarēt raiti, reālistiski un veiksmīgi. Solidaritāte un kopēja mērķa izpratne bija jūtama visur.

Mūsu, uzņēmumu pārstāvju, pirmā rūpe bija dzīvību glābšana. Uzņēmumi mobilizējās ļoti strauji, un tika saņemti lieli ziedojumi medicīnisko un klīnisko iekārtu iegādei. Vienlaikus bija jāorganizē darbs neklātienē un jānodrošina darba ņēmēju drošība darba vietā, jāskata uzņēmumu un darbvietu glābšanas, likviditātes veicināšanas un vērtību ķēdes saglabāšanas pasākumi, kā arī jāsagatavojas nākamajam posmam.

Lēmumus pieņēma mūsu valdība, bet mēs zinājām, ka neviens šo asimetrisko triecienu nevarēs pārvarēt vienatnē. Eiropas loma bija redzama uzskatāmāk nekā jebkad iepriekš. Tā reaģēja, kā daži teiks, novēloti, bet rīcība neizpalika, un mēs varam lepoties ar to, ka esam eiropieši. Manā skatījumā galvenā krīzes mācība ir tā, ka mūsu nākotne ir savstarpēji saistīta.

Otrā mācība pēc manām domām ir tāda, ka pēc koronavīrusa krīzes beigām mēs nedrīkstam atslābt, bet ir jāturpina Eiropas integrācija, jo īpaši ņemot vērā norises Ķīnā un ASV. Mums ir jāturpina iepriekšējās krīzes laikā plānotais un projektētais ceļš un jātiecas uz ekonomiski, finansiāli, fiskāli, sociāli un politiski dziļāku un zaļāku Eiropu. Esmu pārliecināta, ka šoreiz neatlaidības mums nepietrūks.

Treškārt, pirms pandēmijas mani vienmēr mulsināja tas, ka mūsu sabiedrības tik zemu novērtē divas būtiskas dzīves jomas: veselības aizsardzību un izglītību, un nepietiekami tajās iegulda. Mēs skaidri izjūtam tā sekas – iet bojā cilvēki un uzplaukst populisms. Tāpēc šodien ir jo svarīgāk veidot spēcīgu Eiropu gan veselības aizsardzības, gan izglītības ziņā.

Personiski man šīs krīzes laikā izdevās palasīt dažu filozofu darbus, un tāpēc es vēlos dalīties ar vienu no domu graudiem. Senie grieķi ticēja kosmosa harmonijai. Tā pamatā ir divas vērtības: αιδώς – cieņa pret citiem un pret visiem mūsu pasaules elementiem – augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, kā arī δίκη – taisnīgums. Smelsimies iedvesmu no šīs izpratnes un veidosim šo kosmosu sev pašiem!

Tatjana Babrauskienė ir EESK locekle no Lietuvas. Viņa ir arī Lietuvas Izglītības un zinātnes arodbiedrības locekle. EESK aicināja viņu dalīties pārdomās par to, kāds ir skatījums uz Covid-19 viņas valstī.

Kā jūs izjutāt sociālās distancēšanās laiku?

Tā bija unikāla pieredze, kurā bija gan nemiera, gan panikas uzplūdu brīži. To cēlonis bija ziņas par vīrusu, kas izplatījās līdzīgi ugunsgrēkam.

Vienlaikus viss palēninājās, jo pasaulē pēkšņi viss bija mainījies un nekas vairs nebija kā iepriekš.

Mana organizācija saņēma simtiem vēstuļu no saviem biedriem un skolotājiem, kuri bija apjukuši un meklēja palīdzību. Mēs izveidojām COVID-19 informatīvo vietni, kurā tika sniegti padomi, juridiski ieteikumi un cita noderīga informācija, kā arī "attālināto mācību" lapu, kurā bija atrodami e-mācīšanas un e-mācīšanās padomi un rīki.

Pateicoties tam mēs saglabājām aktivitāti, jo zinājām, ka daudzi cilvēki uz mums paļaujas un ir no mums atkarīgi.

Kā jums šajā grūtajā laikā pietrūka?

Tikšanās ar draugiem un kolēģiem un visvairāk – ar mūsu vistuvākajiem cilvēkiem.

Labs piemērs ir Lieldienas. Lieldienas parasti mēs pavadām plašā ģimenes un radu lokā. Arī šogad tāpat kā parasti mēs krāsojām olas un gatavojām Lieldienu ēdienus, tomēr svētkiem pietrūka īpašās gaisotnes.

Mums laimīgā kārtā bija iespēja iziet no mājām un doties pastaigā vai sportot – gan vienatnē, gan kopā arī ģimenes locekļiem. Es šo iespēju izmantoju daudz. 

Kādas ir pārvietošanas ierobežojumu laika mācības?

Karantīnas laikā mums izveidojās jauni paradumi, jo mēs daudz laika pavadījām tiešsaistē. Redzēsim, vai šis kļūs par parasto darba un saziņas modeli un vai mainīsies tas, cik bieži un ilgi mēs tiekamies ar saviem darba biedriem un draugiem.

Pārvietošanās ierobežojumu laiks daļēji būs bijis arī izglītības eksperiments, kura laikā būs pārbaudīts, kādi ir skolēnu un studentu rezultāti tiešsaistes mācībās salīdzinājumā ar mācībām skolas telpās. Diemžēl tas ir arī palielinājis nevienlīdzību, un vēl nav zināms, vai pēc krīzes skolas varēs atgriezties pie parastās kārtības.

Ir atklājies, ka digitālā pārkārtošana ir saistīta ar tādiem riskiem kā diskriminācija uz vecuma pamata, konspirācijas teoriju izplatīšanās un viltusziņu skaita pieaugums, jo cilvēki meklē atbildes uz svarīgiem jautājumiem: kas notiek, kurš ir atbildīgs, kādi ir cēloņi. No otras puses, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, ir iespēja cilvēkus visu laiku uzraudzīt. Kā tas varētu ietekmēt privāto dzīvi? Mums nevajadzētu gaidīt, līdz būs jāizvēlas starp privātumu un veselību.

Labās ziņas ir tādas, ka pārvietošanās ierobežojumu dēļ pārtrauktās cilvēku darbības ietekmē klimatu un ka reālāka varētu kļūt oglekļa dioksīda emisiju samazināšanās un cilvēku attieksmes maiņa.

Kādas ir cerības tiem, kuru darbvietas ir apdraudētas?

Strādājošos pārvietošanās ierobežojumi ir skāruši dažādos veidos. Visvairāk ienākumus un darbvietas ir zaudējuši tie, kuru darbs nav vitāli svarīgs un/vai var tikt darīts no mājām.

Darbvietu un algas stabilitāte ir saistīta ar izglītības līmeni, tāpēc mums ir jāstiprina izglītības un apmācības sistēmas un visiem, kuriem vajadzīgs, jānodrošina profesionālā pilnveide un pārkvalifikācija. Mums ir jārūpējas, lai pēc šīs krīzes mēs būtu stiprāki un labāk sagatavoti nākotnei, neatkarīgi no tā, kāda tā būs.

Vai ir cilvēki, kurus Jūs vēlētos redzēt, bet vēl neesat varējusi satikt?

Mani ārzemju draugi un kolēģi. Ļoti ilgojos pēc tikšanās ar viņiem un kopīgā darba bez raizēm par maskām, sociālo distancēšanos un roku dezinficēšanu.

Lietuva ir izdarījusi milzīgu darbu un ir ne tikai izlīdzinājusi līkni, bet to burtiski piespiedusi pie zemes. Mūsu sociālā dzīve atkal ir (gandrīz) normāla. Tomēr dažās valstīs stāvoklis nav tik stabils. Es ceru, ka arī pie viņiem tas ļoti drīz uzlabosies.

Šī karantīna ir devusi iespēju cilvēkiem atjaunot enerģiju un pārdomāt to, cik svarīgas ir mūsu savstarpējās attiecības.

Krīzes sākumā marta vidū viss bija pilnīgi jauns un nezināms. Gandrīz viss visā Eiropā bija slēgts, un tobrīd neviens nezināja, vai pārvietošanās ierobežojumi ir efektīvi vai nav. Vissvarīgākais bija dzīvību glābšana, un ekonomika bija jāziedo.

Mēs kļuvām par lieciniekiem tam, kā vienā naktī pazuda četras Eiropas brīvības. Vienotais tirgus bija praktiski likvidēts. Mēs piedzīvojām to, ka viena dalībvalsts bloķē piegādes otrai un pircēji burtiski dežurē pie masku rūpnīcu vārtiem Ķīnā, lai pārsolītu citu pirkumus.

Manā valstī Igaunijā situācija nebija vissliktākā. Veselības aizsardzības sistēma izturēja pārbaudījumu, un Covid-19 neatņēma pārāk daudz dzīvību (kopumā 69). Sākumā trūka masku un pārējo aizsardzības līdzekļu. Bija patīkami redzēt, cik ātri daži uzņēmumi pielāgojās un sāka vajadzīgā aprīkojuma ražošanu, savukārt citi palīdzēja piegādāt.

Arī man un manai ģimenei neklājās slikti. Mums ir māja ar dārzu un tā atrodas zaļajā zonā, tāpēc mēs īpaši necietām. Protams, gandrīz viss – tirdzniecības centri, skolas, kinoteātri, teātri un sporta centri – bija slēgti, toties pastaigas svaigā gaisā (ievērojot distanci) bija iespējamas un pat tika ieteiktas.

Bija pārsteidzoši vērot, cik strauji viss – iepirkšanās, semināri, komunikācija – pārgāja uz virtuālo vidi. Piepeši viss jau notika internetā – arī mācības skolā. Jau nākamajā rītā mācīšana un mācīšanās norisinājās virtuāli. Un gan skolotāji, gan skolēni ar to tika galā. Krīzes laikā visi mācījās daudz. Mani ļoti aizkustināja tas, ka manai meitai tiešām pietrūka īstās skolas.

Manā darbā – Igaunijas Tirdzniecības un rūpniecības palātas juridiskā nodaļa – šajā laikā sniedza rekordlielu skaitu konsultāciju. Paziņojumi par force majeure sasniedza visu laiku lielāko skaitu. Ekonomiskā situācija palēnām uzlabojas, tomēr dažās jomās joprojām pastāv grūtības. Es baidos, ka tas varētu būt tikai sākums un ka rudenī stāvoklis varētu smagāks. Pašlaik valdības pasākumi palīdz daudziem cilvēkiem, bet kas notiks tad, kad šīs iespējas būs izsmeltas?

Šajā sarežģītajā laikā ir daudz kas jāpārdomā un jānovērtē mūsu tagadējā dzīve un brīvība Eiropā un arī Komitejā. Mums ir unikāla iespēja ceļot, doties uz Briseli un apspriesties par dažādiem jautājumiem. Ir svarīgi turpināt strādāt, lai saglabātu reālu saikni starp cilvēkiem dažādās ES valstīs – gan krīzes skartās, gan neskartās.

Vācijas arodbiedrības pārstāvis Peter Schmidt sniedz ieskatu par problēmām, ar kurām Vācijā saskaras arodbiedrības, proti, darbinieku atvaļinājumi un atlaišana no vienas puses, un būtiski svarīgu darbinieku drošības nodrošināšana, no otras puses.

Kādas ir Jūsu izjūtas šīs koronavīrusa krīzes laikā?

Man ir sajūta, ka dzīvojam sirreālā laikā un atklājam, cik neaizsargāta ir mūsu sabiedrība un ekonomika.

Ko šī krīze nozīmē Jums un Jūsu organizācijai?

Man kā arodbiedrības pārstāvim ir svarīgi, lai mēs pulcētos kopā un viens ar otru komunicētu. Biedrošanās brīvība ir mūsu demokrātijas pamatelements. Mēs redzam, cik svarīgas ir šīs tiesības, un apzināmies, ka mums būs jācīnās, lai tās saglabātu nākotnē.

Dažos gadījumos, kad mums bija ļoti labas attiecības ar darba devējiem, mēs atradām veidus, kā uzturēt sociālo dialogu un panākt dažas ļoti labas visiem izdevīgas vienošanās. Bet citos gadījumos gan darba ņēmēji, gan uzņēmumi piedzīvoja zaudējumus.

Kāda ir Jūsu pieredze saistībā ar ierobežojumiem?

Vispārsteidzošākais bija redzēt tik lielu sociālo solidaritāti starp kaimiņiem un draugiem. Mani pārsteidza arī tas, kā palēninājās sabiedrības dinamikas temps.

Kā šajā grūtajā laikā Jums pietrūka visvairāk?

Nevarēja tikties ar draugiem un ģimeni, doties uz restorāniem.

Kādu mācību mums sniedz ierobežojumi?

Mūsu sabiedrībā vissvarīgākie cilvēki ir medmāsas, veikalu palīgdarbinieki, atkritumu savācēji, aprūpētāji utt., bet viņi saņem vismazāko atalgojumu. Vīruss ir atklājis mūsu ekonomikas vājumu, tāpēc mums ir jāpāriet uz labklājības ekonomiku.

Kādas cerības ir tiem, kuru darbs ir apdraudēts?

Jācer, ka dalībvalstis ir guvušas mācību un atbalstīs viņus daudz ilgāk, nekā to paredz viņu līgumi.

Kurus cilvēkus Jūs vēlēsieties satikt vispirms, kad tas viss būs beidzies?

Savu māti. Viņa atrodas pansionātā, kas joprojām ir slēgts.

ES un Serbijas apvienotās konsultatīvās komitejas 10. marta sanāksme Briselē noritēja neierastā un nomācošā noskaņā. Pēc sanāksmes visi dalībnieki nekavējoties devās atpakaļceļā. Es atgriezos mājās, zinot, ka Eiropā gaidāmas būtiskas pārmaiņas, un ar sajūtu, ka tas bija mans pēdējais lidojums ilgākā laika posmā. Šajā laikā Ungārijā sabiedrībā lielākoties valdīja neziņa un skepticisms. Kad valdība paziņoja par svinīgo pasākumu atcelšanu Ungārijas valsts svētku dienā, 15. martā, daudzi ungāri saprata, ka stāvoklis ir nopietns.

Līdzīgi daudzām citām Eiropas valstīm Ungārija aizvēra savas robežas un pieņēma dažādus ierobežojošus pasākumus. Mācības notika tiešsaistē, visi, kam tas bija iespējams, pārgāja uz tāldarbu, bet ielās un parasti plaši apmeklētās vietās iestājās klusums. Kaut arī ātri tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, tomēr valstī netika ieviesta pilnīga norobežošana. Sabiedriskās vietas nebija pilnīgi tukšas un nebija noteikts stingrs aizliegums iziet no mājām. Netālu no mūsmājām, uz ielas stūra, mūsu iecienītais saldējuma pārdevējs nebija pārtraucis tirgošanos, un maniem bērniem par to bija liels prieks.

Un cik daudz šādu mierinājumu bija nepieciešams mūsu mazajiem varoņiem šajā karantīnas laikā! Patiešām, bērni savā līmenī un savu spēju robežās palīdzēja efektīvi aizsargāt mūsu ģimeni. Uzturoties četrās sienās, viņi centās mierīgi spēlēties, atsacījās no dzimšanas dienas svinībām un daudzas stundas pavadīja pie ekrāniem (kaut gan iepriekš mēs viņiem nepārtraukti atkārtojām, ka nedrīkst tik daudz laika nepavadīt pie ekrāniem). Izolācijai bija pakļauti ne tikai bērni, bet arī vecāka gadagājuma cilvēki. Vairākās vietās vietējās pašvaldības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas efektīvi rīkojās, lai palīdzētu personām, kuras nevarēja iziet no mājām. Tomēr daudzos gadījumos šo pienākumu nācās pildīt ģimenes locekļiem.

No pēdējās nedēļās gūtās pieredzes es sapratu, cik svarīga nozīme šādā krīzes situācijā ir ģimenei un radniecības saitēm. Tas skaidri parādīja, ka ģimenes spēj stiprināt sabiedrības imūnsistēmu, bet sapratām arī to, cik tās ir neaizsargātas un cik ļoti tām ir vajadzīga palīdzība. Šajā ziņā būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Turklāt mūsu apvienībā konstatējām, ka papildus praktiskajai palīdzībai (piemēram, ziedojumiem, loģistikas atbalstam un palīdzībai mācībās) bija vajadzīgs arī morālais atbalsts.

Es teiktu, ka norobežošanas periodā gūtā pieredze ir divējāda. No vienas puses, darbs no mājām man devis vairāk laika ģimenei nekā jebkad agrāk. No otras puses, man nācās vienu mājokļa istabu pārveidot par kabinetu. Daudzās mājās pavadītās stundas dažkārt rada vilšanās sajūtu, tādēļ cenšos atvēlēt laiku iemīļotajai nodarbei, proti, klausos mūziku hi-fi sistēmā.

Tā kā esmu augstskolas pasniedzējs, man pietrūkst saskarsmes ar studentiem, kas apmeklē manas lekcijas. Jā, es ar viņiem tiekos Zoom vai Panopto, bet tā nav tāda saziņa kā auditorijā.

Viena no akadēmiskajā jomā gūtajām mācībām ir spēja sazināties ar studentiem tiešsaistē, un, kaut arī uzskatu, ka fiziska klātbūtne auditorijā ir labāka mācīšanas metode, būtu lietderīgi apsvērt, vai turpmāk nebūtu jāvirzās uz jaukta tipa mācīšanos.

Esmu piedalījies vairākās tiešsaistē rīkotās sanāksmēs, un tās bija gandrīz tikpat efektīvas kā klātienes sanāksmes. Daudzas sanāksmes, tostarp arī EESK sanāksmes varētu arī turpmāk rīkot tiešsaistē.

Līdztekus manis paša piedzīvotajam norobežošanas periodā esam nonākuši pie vairākām citām atziņām: nākas secināt, ka daži saimnieciskās darbības veidi nav ilgtspējīgi un citi nav tik noturīgi, kā domājām. Tāpēc saimniecisko darbību pārvērtēšana ir gan nepieciešama, gan jau sen vajadzīga, un jo ātrāk to izdarīsim, jo labāk. Taču ļoti iespējams, ka Covid-19 sekas un pāreju uz noturīgāku un ilgtspējīgāku ekonomiku daudzi izjutīs sāpīgi.

Jāatzīst, ka man veicies vairāk kā citiem, jo aptuveni nedēļas laikā spēju pāriet uz mācīšanu un saziņu ar studentiem tiešsaistē, kur izmantoju Zoom vai Panopto. Mans darba apjoms, iespējams, ir pieaudzis, jo man nebija jāceļo tā kā agrāk. Tiešsaistē arī turpinu tikties ar kolēģiem universitātē vai citviet.

Bet pazīstu daudzus, kuru darba ritējums ir izjaukts vai pārtrūcis pavisam. Daudzi joprojām saņem valsts atbalstu, un šis atbalsts samazinās, jo tuvojas tā beigu datums. Daudzi arī ir zaudējuši darbu, un it īpaši darba atrašana viņiem būs daudz sarežģītāka nekā jebkad agrāk. Ļoti ticams, ka jaunatnes, tostarp augstskolu absolventu bezdarbs palielināsies, un vajadzēs vismaz pāris gadus, lai ekonomika spētu pietuvoties 2019. gada līmenim.

Tā kā esmu zinātnieks, mana prioritāte būs atsākt dalību konferencēs, kur varu satikt kolēģus un apspriest mūs interesējošus ekonomikas jautājumus. Nākamā prioritāte būs atkal doties pie dažiem šeit Maltā iepazītiem draugiem, kas arī ir audiofīli, un dalīties pieredzē un zināšanās par audiofīlu sistēmām.

Uzrunā nācijai 15. martā Kipras prezidents paziņoja par preventīviem pasākumiem, kas valstī ievieš pārvietošanās un daudzu ekonomikas dalībnieku darbības ierobežojumus. Viņš vēstīja, ka lielas ekonomiskas grūtības ir nenovēršamas un ka mums visiem jābūt gataviem šādai ietekmei.

Saskārusies ar šādu nepieredzētu krīzi, Kipras Darba devēju un rūpnieku federācija pārtrauca visus nebūtiskos pakalpojumus un savus resursus un cilvēkkapitālu novirzīja, lai palīdzētu valdībai un uzņēmumiem aizsargāt sabiedrības veselību un ekonomiku.

Federācija ievērojami aktivizēja darbību un no pirmās dienas kalpoja kā kontaktpunkts uzņēmumiem. Tika izveidota palīdzības tālruņa līnija, kas darbojās septiņas dienas nedēļā un sniedza padomus uzņēmumiem, un mēs reāllaikā publicējām 175 cirkulārus, lai sniegtu informāciju un atbildētu uz jautājumiem par noteikto medicīnisko un sanitāro kārtību un izveidotajām uzņēmumu atbalsta shēmām.

Federācijas pārstāvji 67 reizes uzstājās radio un 192 reizes televīzijā, un no tām 52 reizes ziņās, kurām ir vislielākā auditorija. Tajā pašā četru mēnešu periodā mūsu izpildkomitejai bija 27 sanāksmes (mums parasti ir aptuveni 10 sanāksmes gadā) un mēs uzklausījām 11 no 14 valdības ministriem.

Uzņēmēji atbalstīja Kipras Darba devēju un rūpnieku federācijas pūliņus, sniedzot vērtīgu priekšstatu par ekonomikas problēmām. Esam lepni par to, ka federācija tika tieši iesaistīta valsts krīzes pārvarēšanas stratēģijas izstrādē un ka daudzi tās priekšlikumi iekļauti valstī īstenotajā Covid-19 krīzes pārvarēšanas plānā.

Šī pandēmija smagi ietekmējusi visus, un īpaši traģiski ir tas, ka cilvēki zaudē dzīvību. Pandēmija ir ietekmējusi mūsu savstarpējās attiecības, nodarbinātību un uzņēmējdarbību. Aizkustinoša ir cilvēku un uzņēmumu izrādītā solidaritāte un tas, cik disciplinēti cilvēki ievēroja noteiktos ierobežojumus.

Kaut Covid-19 ir iznīcinošs spēks, tas mums arī daudz māca. Esam sapratuši, ka valsts un privātais sektors var efektīvi sadarboties laikā, kad draud briesmas. Esam uzzinājuši, ka izlēmīga rīcība, kuras pamatā ir pārliecinoši zinātniski fakti, var sniegt pozitīvus rezultātus. Esam arī iemācījušies domāt savādāk un pielāgot darba metodes, izprotot digitālās ekonomikas nozīmību.

Diemžēl, šī krīze neatstās mūsu valsti neskartu. Taču līdz šim piedzīvotais liecina: ja turpmākajos mēnešos rīkosimies tikpat apņēmīgi un izlēmīgi, mēs spēsim šo krīzi pārvarēt ar mazākiem zaudējumiem, nekā prognozēts, un agrāk vai vēlāk atgriezties pie ierastās ikdienas.

Pārvietošanās ierobežojumu laiks bija ļoti īpatnējs, jo lika mums dziļāk iepazīt pašiem sevi. No vienas puses, it kā bija piepildījies sapnis – palikt mājās un beidzot izdarīt visas tās lietas, ko vienmēr esmu vēlējusies, bet kurām nekad nav atlicis laika. No otras puses – tas lika saprast, cik svarīga ir socializācija – tikšanās, sarunas, pieskārieni, iespēja cilvēkus redzēt dzīvē, nevis uz ekrāna. Un cik grūti ir dzīvot bez visa tā.

Šī pieredze liek jums mainīt vērtības un mudina domāt citādi. Bet tā arī atklāj, kā ir iespējams strādāt kopā jaunā veidā. Varbūt pēc krīzes mums būs vairāk tiešsaistes sanāksmju, jo tās sarīkot ir daudz vieglāk, bet tajās tomēr ir grūti kopīgi radīt jaunas idejas un veidot jaunus sadarbības veidus.

Sabiedrībai ir un būs jāizdara daudzi secinājumi. Visus no tiem nav iespējams uzskaitīt, tāpēc es nosaukšu vien dažus sev vislabāk pazīstamajā cilvēku ar invaliditāti jomā.

Krīze ir atklājusi, cik slikts ir stāvoklis ilgtermiņa aprūpes centros. Tajos pēdējā laikā ir miruši daudzi cilvēki ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki, bet dažas valstis viņu skaitu nav pat iekļāvušas koronavīrusa statistikā. Pirms pieciem gadiem Komiteja sagatavoja atzinumu “Ilgtermiņa sociālā aprūpe un deinstitucionalizācija”. Kopš tā laika zināmas izmaiņas ir notikušas, bet krīze ir atklājusi, cik daudz vēl ir darāmā.

Vienlaikus mēs daudz esam runājuši par atbalsta sistēmu sabiedrības visneaizsargātākajām grupām, tomēr krīze parādīja, ka, neraugoties uz visiem atbalsta pasākumiem, vieni no pirmajiem, kas zaudēja darbu, bija cilvēki ar invaliditāti.

Krīze ir devusi lielisku iespēju apzināt mūsu atbalsta sistēmu vājākos posmus, tāpēc tagad ir īstais brīdis tos stiprināt.

Pilsoniskās sabiedrības organizāciju loma krīzes laikā ir bijusi un arī turpmāk būs ļoti svarīga, jo tās ir sabiedrības locekļiem vistuvākās. Atbalsts ir nepieciešams cilvēkiem no dažādām grupām, un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir vispiemērotākā vieta viņiem vajadzīgās palīdzības meklēšanai.

Šīm organizācijām ir arī vislielākās iespējas būt informētām par to, kāda palīdzība cilvēkiem ir vajadzīga. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi tās iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā.

Kā liecina mūsu pieredze invaliditātes jomā, pastāv daudzas un dažādas pieejas. Dažās valstīs cilvēku ar invaliditāti organizācijas ir iekļautas valdības lēmumu pieņemšanas struktūrās (Itālija), citās tām ir dota iespēja paust viedokli ļoti augstā līmenī (Spānija), bet dažās valstīs šīs organizācijas ir vienkārši aizmirstas (Latvija). Tas liecina par to, cik svarīgi dažādu Eiropas valstu valdībām ir visi viņu pilsoņi.

Kādi bija divi vīrusa izplatības ierobežošanas mēneši Bukarestē? Savādi! Rumānija pirmos pasākumus ieviesa 15. martā, un, sākot no 18. marta, pašizolēšanās mājās kļuva obligāta. Līdz 15. martam tas bija tikai ieteikums,kas netika pietiekami ievērots, tādēļ radās augsts epidemioloģiskais risks. Obligātā pašizolēšanās ilga līdz 15. maijam, kad ārkārtas stāvokli aizstāja trauksmes stāvoklis. Bet tās nebija brīvdienas! Gluži pretēji! Es strādāju vairāk, pavadot tiešsaistē vairāk nekā 12, dažkārt pat 16 darba stundas dienā: lekcijas un darbs fakultātes platformā, piedalīšanās televīzijas raidījumos, intervijas, sanāksmes, vebināri.

Bija grūtāk nošķirt sabiedrisko dzīvi no privātās dzīves, un robeža starp tām vienkārši izzuda. Turklāt pēc šā divu mēnešu perioda situācija nav kļuvusi vienkāršāka. Dzīve nav atgriezusies agrākajā normālajā ritmā, un papildus tiešsaistes darbībai ir citi pienākumi, kas saistīti ar fizisku klātbūtni. Tātad darba plānošana joprojām ir sarežģīta.

Kaut arī es nebiju stingrā izolācijā savās mājās, jo Bukarestē man bija minimāla pārvietošanās brīvība, tomēr iespējas pārvietoties bija būtiski ierobežotas. Tās bija lielākās ciešanas šajā periodā. Varbūt tādēļ, simboliski pirmā lieta, ko es izdarīju pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas 15. maijā, bija sarunāt tikšanos, lai atjaunotu savu pasi. Tomēr ierobežošanas pasākumu pakāpeniskas atcelšanas posmos brīva pārvietošanās tika atjaunota tikai nosacīti.

Ceļošana uz ārvalstīm, piemēram, uz EESK sanāksmēm Briselē, joprojām ir sarežģīta un neparedzama. Lidojumi tiek atcelti diennakts laikā, un prognozējamība ir zema. Dzīve ir mainījusies – ne uz labu, ne uz ļaunu. Tā ir citāda. Un mums būs jāpielāgojas. Vismaz kādu laiku noteikti. Un mazāk aizsargātie joprojām cietīs visvairāk.