EESK info

Sociālās distancēšanās periodā izdzīvoju dažādus dvēseles stāvokļus: pēc pirmā posma, kad biju ļoti nobažījies par pandēmijas sekām manā valstī, bet dažas nedēļas vēlāk – pārējās Eiropas Savienības valstīs, sekoja otrais – pārdomu posms par to, kā vislabāk reaģēt uz šo drāmu, kuru nekad nebiju domājis piedzīvot savā dzīvē.

Redzot toreiz, cik daudz cilvēku ir skāris vīruss un cik daudzi ir zaudējuši dzīvību, jautāju sev, kāpēc mums nav īsteni kopējas veselības politikas. Neticamās koordinācijas grūtības ES līmenī, kuras pastiprināja solidaritātes trūkums, apstiprināja manas domas.

Tuvākajās nedēļās uzzināsim, vai dalībvalstīm ir izdevies atmest nacionālo egoismu un vispārējās interesēs piedāvāt nozīmīgus risinājumus objektīvajām sociālajām un ekonomiskajām vajadzībām, ar kurām saskaras iedzīvotāji un uzņēmumi Eiropas Savienībā. Ir jāsniedz konkrētas atbildes tiem, kas ir zaudējuši darbu vai kuriem draud bezdarbs.

Ļoti grūtā situācija atklāja arī daudzu profesiju stratēģisko lomu: citu starpā es te domāju par ārstiem, medmāsām, tiesībaizsardzības darbiniekiem, civilās aizsardzības dienestiem, lauksaimniekiem un pārtikas piegādes ķēdi, kurai pateicoties mums netrūka tādas vitāli svarīgas preces kā pārtika; diemžēl personālam, kas strādāja slimnīcās un uz vietas, trūka masku, aplikatoru un aizsardzības līdzekļu.

Runājot konkrētāk par manām sajūtām pašizolācijas laikā, varu teikt, ka man trūka manas ģimenes, darba, tiešu personisku kontaktu, draugu. Taču tā bija arī iespēja pārdomāt, kas ir patiesās dzīves vērtības, kuras bieži biju atstājis novārtā, un novērtēt tās. Kad varēsim atgriezties normālajā dzīvē, domās pirmām kārtām būšu ar tiem, kas man ir dārgi: ģimeni vai draugiem.

Pandēmijai būs ne vien svarīgas ekonomiskās sekas, bet tā arī ietekmēs iedzīvotāju dzīves kvalitāti; tāpēc ir jāmeklē iespējami labākais un ilgtspējīgākais veids, kā dzīvot jaunajos apstākļos. Tas ir mūsu pienākums pret mums pašiem un pret tiem, kuru koronavīrusa dēļ vairs nav mūsu vidū. Tāpēc būtu labi un pareizi veltīt viņiem šīs manas pēdējās pārdomas.

Pagājušajās nedēļās piedzīvotais — līdzīgi kā daudziem citiem — bija kaut kas īpašs un ļoti bagātinošs.

11. martā vēlu vakarā ļoti nogurusi atgriezos no Briseles. Bija skaidrs, ka nākamajās dienās COVID-19 radīto nezināmo draudu dēļ mēs neceļosim, un es priecājos par negaidīto iespēju pavadīt dažas klusas dienas savā birojā. Bet viss izvērtās pavisam savādāk.

Viena no manām meitām jautāja, vai viņa ar vīru un trim maziem bērniem varētu dažas nedēļas apmesties mūsu nedēļas nogales mājā Dienvidbohēmijā (tā atrodas nekurienē, pat lauku ceļš tur beidzas). Viņas vīra uzņēmums esot slēgts, un nākamos trīs mēnešus viņš strādāšot no mājām. Priecājos, ka viņi varēs būt drošībā, un vēlāk kopā ar vīru viņiem pievienojāmies. Bijām iecerējuši tur pavadīt tikai nedēļas nogali, lai palīdzētu ar atziemošanas darbiem, bet beigās palikām septiņas nedēļas.

Vēlāk mums uz kādu laiku pievienojās otra meita ar savu mazo dēlu.

Pieciem pieaugušajiem, no kuriem trīs strādāja no mājām, un četriem bērniem dzīve mazā mājā, kur ir viena apkurināma istaba un trīs neapkurināmas guļamistabas, ne vienmēr bija viegla. Šajās garajās, spraigajās, bet savā ziņā nesteidzīgajās dienās es nonācu pie šādām, manuprāt, svarīgām atziņām:

• strādājot no mājām, vissvarīgākais darba apģērba gabals ir siltas zeķes;
• dienām ritot, mēs patiešām digitalizējāmies, un viss darbojās;
• ja gulašs jāgatavo uz krāsns plīts piecas stundas, tas garšo brīnišķīgi;
• šādā grūtā brīdī ir ļoti grūti vai pat neiespējami rast darba un privātās dzīves līdzsvaru un atslēgties, šajā jomā vajadzīgi uzlabojumi;
• aizraujoši ir rīkot virtuālu iedzeršanu;
• arodbiedrībām pašlaik ir daudz darba un tik liela nozīme kā nekad agrāk;
• tik daudzi draugi piezvanīja un vēlējās parunāt, lai tikai pārliecinātos, ka mums klājas labi;
• kāpēc cilvēkiem Eiropā ir jāmirst, lai mēs atzītu, ka kopīgi Eiropas risinājumi varētu būt pareizā virzība uz priekšu?
• neklātienes sanāksmes var būt labs plāns B, bet nevar pilnībā aizstāt tikšanos klātienē;
• lietderīgi ir laiku pa laikam atkārtot pirms iemigšanas stāstāmās pasakas un dziedamās dziesmiņas, kas kādreiz bijušas jūsu repertuārā;
• šādā krīzes periodā vairums manas valsts iedzīvotāju rīkojas, ievērojot solidaritātes, cilvēcības un kopības principus, un tas manās acīs raisa asaras.

Maija vidū, atgriezusies birojā, ļoti labi saprotu, ka smagais darbs tikai tagad sāksies — krīze veselības jomā, cerams, beidzas un sākas ekonomikas krīze. Katru dienu arvien vairāk cilvēku zaudē darbu un uzņēmumi tiek slēgti. Vai līdztekus centieniem panākt ekonomikas atveseļošanos un nodrošināt, ka strādājošie saņem algu, mums arī nebūtu smagi jāstrādā, lai veidotu kopīgu, taisnīgāku nākotni Eiropai, kur cilvēki ir drošībā, kur viņiem tiek nodrošināta laba veselības aprūpe, kur valda solidaritāte un kur viņiem ir pienācīgi dzīves apstākļi un pienācīgi un taisnīgi ienākumi?

Sākumā manas galvenās rūpes bija atkal apvienot savu ģimeni, jo mans vecākais dēls studēja ASV. Ģimenes atkalapvienošanās bija iedvesmojošs brīdis. Sākotnējā izolācija ļāva atgriezties pie ģimenes vakariem ar filmām, spēlēm utt., lai gan tos aizēnoja raizes: tolaik Madride bija viena no visvairāk skartajām pilsētām Eiropā; veselības aprūpes sistēma bija pārslogota, un medicīnisko materiālu trūkuma dēļ maniem draugiem mediķiem nācās mazgāt savas maskas, jo nebija maiņas komplektu; vīruss strauji izplatījās gan viņu vidū, gan viņu ģimenēs. Neraugoties uz to, valdīja kopības sajūta, un ik vakaru plkst. 20.00 no Madrides balkoniem atskanēja aplausi.

Ierobežojošie pasākumi rosināja dinamisku reakciju, un mūsu priekšsēdētāja vietniece Isabel Caño mani ātri iesaistīja darbā, lai pārraudzītu EESK reakciju, ko atbalsta Eiropas alianse pret koronavīrusu un ko ar dāsnumu, elastīgumu un nākotnes redzējumu veicina Eiropas klasteru sadarbības tīkls.

Šī ir atvērta un transversāla telpa, kurā sāka veidoties pirmās atbildes no rūpniecības nozarēm, vienojot “darītāju” rīcību un patiesi noderīgus kopienas priekšlikumus, piemēram, “noplacināt līkni”. Tā ir apvienota ar stratēģiskāku funkciju, proti, Eiropas ekosistēmu izpēti un risinājumu līdzradīšanu saistībā ar visiem trim vektoriem, kam jāietekmē jebkāda turpmāka rīcība: vide, digitalizācija un noturība.

Šodien sabiedrībai kopumā ir jāapzinās, ka šī krīze ir ļoti nopietns brīdinājums par to, ka ir nepieciešams pārveidot mūsu ierasto dzīvesveidu, lai kā dažiem gribētos atgriezties pagātnē.

Aizmirsīsim par “ierasto darbību”, ir jāveido apziņa par to, ka mums ir jāizmanto sadarbības modeļi, jāievieš visu veidu daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības, kuras palīdz sasniegt šo iekļaujošo, sociālo, cilvēcisko un ētisko Eiropu, uz kuru mēs tik ilgi esam tiekušies ar daudzām stratēģijām un politikas pasākumiem, kas vienmēr ir palikuši pusceļā.

Taču jāatzīst, ka pēdējos trīs mēnešos esam panākuši lielāku progresu nekā desmit gados pēc 2008. gada lielās recesijas, un tas ir ļoti iepriecinoši.

Nekādā ziņā neesmu apmierināts ar savas valsts institucionālo reakciju, ko apgrūtina politiskā šķelšanās un nesaskaņota rīcība. Tā vietā es ceru uz dažu ES iestāžu, jo īpaši Eiropas Komisijas, Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Centrālās bankas, reaģēšanas spēju. Tās veic izcilu darbu, jo tām ir izdevies atbrīvoties no egocentrisma un pašapmierinātības. Īsi sakot, tās ir pārstājušās skatīties sevī un sapratušas, ka kopīga rīcība un alianšu veidošana – balstoties uz pārredzamību un uzticēšanos (uzsveru, ka tās abas veido nedalāmu kopumu) – ir nākotnes pamatelementi.

Sekosim to piemēram saskaņā ar Eiropas zaļo kursu un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu. Ir pienācis laiks rīkoties!

Beidzamās nedēļas man ir nesušas daudz vairāk pārdzīvojumu nekā es būtu vēlējusies. Manas jūtas joprojām ir dalītas, un prātā jaucas dažādas domas par Covid-19 neskaitāmiem aspektiem, bet šajos apstākļos tas droši vien ir dabiski. Sākumā es pandēmiju neuztvēru pārāk nopietni. Es centos sev iestāstīt, ka tas ir vien smagāks gripas paveids. Kad 10. martā visas skolas bija slēgtas, es joprojām domāju, kas tas būs tikai uz pāris nedēļām. Es atteicos ticēt tam, ka tas varētu būt citādi. 15. martā Slovākija izsludināja ārkārtējo stāvokli. Tikai tad man nācās atzīt, ka viss nebūs tik vienkārši. Šādi lēmumi ir pieņemti, un ar tiem būs jāsadzīvo. No mājas drīkstēja iziet tikai ar masku, bet tās nekur nevarēja nopirkt. Ielas kļuva arvien tukšākas, un tika slēgti teātri, kino un skolas. Atvērti bija tikai pārtikas veikali un aptiekas. Tika ieviests noteikums, ka 25 m² lielā tirdzniecības platībā vienlaikus var atrasties tikai viens cilvēks, un pie katra veikala ieejas bija lietošanai izlikts dezinfekcijas līdzeklis. Pensionāriem tika noteikts īpašs iepirkšanās laiks. Cilvēkiem, kuri atgriezās no ārzemēm, tika noteikta karantīna. Aiz slēgto veikalu nolaistajām žalūzijām telpu izīrētāji, veikalu īpašnieki un personāls raizējās ne tikai par vīrusu, bet arī par savām darbvietām. Mums visiem bija bailes inficēties, bet vienlaikus mēs apzinājāmies, ka dažiem darba devējiem šī situācija būs liktenīga un darbvietas tiks zaudētas. Tā bija viena no problēmām, ko mēs centāmies risināt. Mēs strādājām daudz vairāk nekā parasti. Darba devējiem palīdzība bija vajadzīga daudzviet. Bija tā, it kā mēs būtu sadalīti divās kategorijās: vieni slīka zem darba sloga, bet otri – labprāt būtu gribējuši strādāt, bet nevarēja. Jau pašā Covid-19 pandēmijas sākumā mūsu apvienība aicināja nekavējoties domāt par palīdzības sniegšanu darba devējiem un uzņēmējiem, lai varētu mīkstināt koronavīrusa ekonomiskās sekas. Izvirzīto priekšlikumu apspriešanā mēs iesaistījāmies nekavējoties, un daudzus mēs esam arī iesnieguši. Mēs cenšamies virzīt un atbalstām tos priekšlikumus, kuri ir vērsti uz nodarbinātības aizsardzību un uzņēmumu izdzīvošanu. Mūsu kopējais mērķis bija saglabāt pēc iespējas vairāk darbvietu. Tas bija īpaši svarīgi, jo nekad vēl nav pastāvējuši tik lieli masveida atlaišanas draudi. Mūsu skatījumā izšķiroši svarīgs ir Slovākijā eksistējošais ārkārtīgi efektīvais sociālais dialogs, kura atbalsts nacionālā mērogā ir trīspusējā strādājošo, darba devēju un valdības organizācija. Sociālās saskaņas saglabāšanai vajadzētu būt ikvienas valdības mērķim. Mēs esam pārliecināti, ka ne vien valsts, bet arī Eiropas līmenī šajā īpaši grūtajā laikā ir ļoti svarīgi turpināt atbildīgu un līdzsvarotu darba ņēmēju un darba devēju politiku.

Līdz šim joprojām ļoti skaidri atceros, kad sākās sabiedriskās dzīves ierobežošana – tas notika piektdien, 13. martā. Noskaņojums uz ielas Lincā bija neparasti saspringts. “Kaut kas” virmoja gaisā, un, patiešām, mazliet vēlāk sākās ierobežojumu periods.

Kopumā visa situācija šķita nereāla. Mums likās, ka mājās būs jāpaliek mūžīgi, un tāpēc vispirms ķērāmies pie dzīvokļa tīrīšanas. No vienas puses, viss bija draudīgs un liecināja par attālināšanos no sabiedriskās telpas, no otras puses, virtuālajā telpā notika aktīva dzīve un tika izsūtīti daudzi humora pilni materiāli, iespējams, lai šajā situācijā justos labāk. Garajās telefonsarunās ar ģimeni un draugiem galvenā uzmanība tika pievērsta vienam tematam: koronavīrusam. Īpaši svarīgas man bija pastaigas ar suni – bez tām man būtu bijis grūti saglabāt psiholoģisko līdzsvaru. Tā kā jaukie laikapstākļi vedināja doties ārā arī daudzus, daudzus citus, atklāju jaunus, nomaļākus ceļus, kur varēja ievērot pietiekamu distanci. Iespaidīgs bija tramvaja troksnis, ko citos apstākļos būtu aizēnojis satiksmes troksnis, un mierīgais Donavas plūdums.

Darbs mājās man atgādināja studiju laiku, kad arī mācījos vai strādāju mājās. Tomēr jauns apstāklis bija tiešsaistes pasaules dominance . Pakāpeniski ierakstīju kalendārā tiešsaistē rīkotās sanāksmes, pasākumus un pat plānotos telefona zvanus. Jau tā daudzo e-pastu skaits palielinājās, savukārt dažādās telekonferenču lietojumprogrammas datorā ziņoja par daudzajām telekonferencēm. Pildot darba pienākumus, ar cilvēkiem, kas bija tūkstošiem kilometru attālumā, kontaktējos vismaz tikpat aktīvi kā ar cilvēkiem, kuri dzīvo nākošajā ielā.

Maija beigās ierobežojumi Austrijā tika pakāpeniski atcelti, bet šis process nav vienmērīgs. Bieži nebija skaidrs, kas bija, ir vai būs atļauts. Pie atgriešanās “ārpasaulē” sākotnēji bija jāpierod, jo īpaši tāpēc, ka daudz kas ir mainījies. Kopainu veidoja dezinfekcijas līdzekļi, distancēšanās noteikumi, maskas, sejas aizsegi un citi jaunumi Bet galvenokārt biju priecīga pa to, ka atkal varu “reāli” kontaktēties ar cilvēkiem.

Kopš ierobežojumu noteikšanas ir pagājuši trīs mēneši. Tagad pilsētas sāk no jauna atvērties, un ir īstais laiks pārdomām par to, kas ir noticis, jo vīrusa straujā izplatīšanās ir skārusi visus mūsu personīgās un sabiedriskās dzīves aspektus.

Pirms trim mēnešiem viss bija normāli. Es strādāju savā birojā un regulāri devos uz Briseli. Pēc pandēmijas uzliesmojuma lidojumi tika pēkšņi atcelti, un jaunā politika attiecībā uz Covid-19 katru dienu tika aktualizēta. Tas izmainīja manu profesionālo un privāto dzīvi.

Manai organizācijai bija jāatceļ vai jāatliek vairāki pasākumi, kas jau bija sagatavoti, un marta vidū mēs sākām strādāt no mājām. Lai gan šīs izmaiņas plānā mums visiem sagādāja grūtības, mēs nolēmām šo laiku izmantot, lai izstrādātu dažas jaunas idejas projektiem un veidotu dažas jaunas partnerības, izmantojot tiešsaistes rīkus. Mēs organizējām dažus tiešsaistes pasākumus un sagatavojām dažus tālmācībā izmantojamus rīkus par ilgtspējīgu attīstību.

Bet mūsu lielākās bailes joprojām ir par to, kā pilsoniskās sabiedrības organizācijas izdzīvos, jo mūsu darbam ir mazāk naudas. Horvātijas valdība ir ieviesusi dažus pasākumus, lai atbalstītu darbavietu saglabāšanu, bet pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir tikušas izslēgtas.

Privātajā dzīvē man nepaveicās, jo karantīnu pavadīju bez vīra, kurš nevarēja atgriezties mājās no ārvalstīm un kuram nebija citas izvēles kā vien palikt tālumā, nošķirtam no ģimenes vairāk nekā 90 dienas, kas bija daudzu eiropiešu liktenis.

Tieši tad, kad mēs domājām, ka situācija vairs nevar būt vēl sliktāka, svētdien, 22. martā, plkst. 6:24 no rīta mūs pamodināja briesmīga zemestrīce. Vispirms iestājās panika, tad šoks un pēc tam bailes un nenoteiktība. Zagrebas vēsturiskais centrs smagi cieta, ēku un infrastruktūras rekonstrukcija un remonts būs sarežģīts un ilgstošs process.

Mēs pārdzīvojām arī to. Ir svarīgi pieminēt, ka esam parādījuši un pierādījuši, ka nevaram izdzīvot viens bez otra, bez solidaritātes un brīvprātīgajiem, bez spēcīgām sabiedrības veselības aizsardzības sistēmām, kas mums ir jāsaglabā un jāstiprina.

Vai arī ir kaut kas pozitīvs? Dažas konkrētas izmaiņas, kuras es vēlētos saglabāt. Esmu sākusi izmantot Feldenkrais metodi, izmantojot Zoom, un esmu arī sākusi regulāri gatavot ēdienu.

Tā ir privilēģija – strādāt no mājām, lai vairs nav jābrauc uz darbu, iegūstot vairāk miega un mazinoties stresam. Taču miljoniem cilvēku, kuri ir izstumti no darba tirgus, vēlas, lai viņi varētu strādāt vairāk, nevis mazāk.

Es teiktu, ka mana dzimtā pilsēta tagad ir no Covid-19-brīva zona. Ceru, ka 2020. gada notikumi iemācīs mums vairāk novērtēt mūsu brīvību un laimi, ko sniedz normāla dzīve, tās rutīna un ikdienas lietas. Protams, es arī ceru, ka 2020. gads iezīmēs pagrieziena punktu virzībā uz to, lai sāktu pārveidot netaisnīgas, postošas un necilvēcīgas sistēmas.

Žurnālisti Francijas iedzīvotājiem skaidroja, ka līdz ar ierobežošanas pasākumu izvēršanu Eiropas Savienībā, Francijai tiem ir jāsagatavojas.

Manu lauku saimniecību tas neskāra: mums bija jāturpina darbs, ievērojot sociālo distancēšanos, un jānodrošina piegāde visiem mūsu klientiem. Veicot piegādi, es redzēju pats savām acīm, ka ielas ir tukšas, stāvvietas – pieejamas un cilvēki tiešām piemēro sociālās distancēšanās pasākumus – tikai viens cilvēks veikalā, distances ievērošana, stāvot rindā: redzētais par to, kas notiek Itālijā, bija labas prakses piemēri, kurus Francijas patērētāji varēja izmantot.

Mēs pazaudējām visus klientus no sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, taču pārdošanas apjomi saimniecībā divkāršojās, bet gaļas veikalā – palielinājās par 50 %. Faktiski tika pārdots vairāk nekā parasti. Tie ir produkti, kuru sagatavošanai vajag vairākus mēnešus, un tāpēc mēs tos piegādājām tiklīdz tie bija gatavi. Tikai tagad mēs atgriežamies pie normāla patēriņa salīdzinājumā ar mūsu ražošanas līmeni.

Biju ļoti priecīgs būt mājās ar dažiem no maniem bērniem, kā arī mūsu darbiniekiem, kuri bija laimīgi, ka var strādāt laikā, kad puse Francijas darba ņēmēju atradās daļējā bezdarbā.

Strādājot uz pilnu slodzi saimniecībā, es strādāju ne tikai intelektuāli, bet arī fiziski, un tas man ļāva nomest dažus kilogramus.

Man bija sajūta it kā tie būtu Ziemassvētki, kad visi satiekas; mums patika būt kopā. Tomēr mēs bijām tikai tuvā ģimenes lokā, nesatiekoties ar tālākiem ģimenes locekļiem, bez draugiem, bez apskāvieniem – tas bija skumji. Šajā laikā es domāju par kolēģiem, kas dzīvo nomaļos apgabalos un ir attālināti visu gadu.

Atklājums man bija tāldarbs, kā arī tas, ka gan darba devēji, gan darba ņēmēji bija apmierināti ar to. Esmu ļoti nobažījies par tādām jomām kā transports, kafejnīcas, viesnīcas, restorāni, pasākumu organizēšana, biroju telpu īri vai par visu, kas saistīts ar liniem, zirgu pasauli un sidru... Mums jāturpina radīt bagātību.

Šos mēnešus esmu nodzīvojis ar bažām par to, ka Eiropas Savienībai šajā krīzē būtu jārīkojas atbilstīgi tās sākotnējam projektam un struktūrai, kas balstās uz tās vērtībām, proti, vienoto tirgu un vienotās valūtas zonu, kurā ir integrēta lielākā daļa dalībvalstu. Manas cerības bija saistītas arī ar to, ka valūta, kā norādījis Aristotelis, ir viens no centrālajiem elementiem kolektīvās kopības apziņā. Esmu pavadījis daudzas stundas, pārlasot grāmatas par ES neveiksmīgo reakciju uz 2008. gada krīzi, kā arī analizējot rakstus un priekšlikumus par steidzamo nepieciešamību reaģēt uz šo tik katastrofālo krīzi citādā veidā, proti, ātrāk un pirmkārt saskaņā ar ilgtermiņa redzējumu; mums ir bijušas viedokļu apmaiņas ar draugiem un ar arodbiedrības, kuras biedrs es esmu, vadītājiem. Pašlaik būtiski ir atmest radikālas taupības dogmu, kas ir bijusi spēkā vairākus desmitus gadu, un ir jāveido pozitīva saikne starp budžeta politiku un monetāro politiku. Esmu arī rakstījis par to, kas, manuprāt, būtu jādara, lai politiskā un ekonomiskā līmenī ES neapstātos vai neatpaliktu savā virzībā uz federālu savienību. Ar to visu es centos arī dot savu ieguldījumu, lai ietekmētu šo virzību.

Droši vien tāpat kā visi citi, esmu, protams, lasījis un domājis par to, kāda būs situācija pēc šīs sākotnējās cīņas pret pandēmiju. Sliktākajā gadījumā pandēmijas pārvarēšana varētu radīt centienus ieviest pieejas, kas balstītas uz identitāti un autoritārismu, virzībā uz slēptā formā notiekošu karu “visi pret visiem” kolektīvajā telpā, kurš individuāli jau asociējas ar neoliberālismu; vai, tieši pretēji, pandēmijas pārvarēšana varētu iezīmēt virzību uz globalizāciju ar daudzpusējāku, uz cilvēku vērstu un sociāli taisnīgāku pārvaldību.

Krīze savukārt neapšaubāmi parāda izmaksas, kas ir saistītas ar demokrātiskas plānošanas trūkumu – ne tikai veselības aprūpes nozarē, bet, cita starpā, arī rūpniecības jomā – un to, ka sabiedriskā labuma apzināšanos vājina ideoloģija, kura ir gandrīz kā reliģija, piemēram, neoliberālisms, kas apšauba sociālos pīlārus. Šī krīze ir skaidri parādījusi, ka viss sabiedriskais labums – no veselības aprūpes līdz izglītībai un infrastruktūrai – ir patiesa tautu bagātība, kas ir jāglābj un jāsaglabā.

Tā kā es dzīvoju laukos un aizraujos ar dārzkopību, man jāatzīst, ka es pārāk necietu no izplatības ierobežošanas pasākumiem, ja neņem vērā to, ka vairs nevarēju tikties ar tuviniekiem, ģimeni un draugiem.

No šīs krīzes es personīgi guvu trīs mācības. Vispirms, lai gan ES beigu beigās atrada budžeta risinājumu atveseļošanas veicināšanai, jāpauž nožēla par saskaņotības trūkumu starp dalībvalstīm attiecībā uz veselības aprūpes aprīkojuma piegādi krīzes kulminācijas brīdī vai par pasākumiem, kas jāveic ierobežojumu atcelšanas periodā. Lielāka saskaņotība būtu ļāvusi iedzīvotājiem labāk uztvert ES lietderību.

Nākamā mācība ir saistīta ar to, ko piedzīvoju savā zemē: es paturēšu prātā nevis dažu atbildīgo personu acīmredzamās nepilnības krīzes pārvaldībā, ja runa ir par informēšanu un aizsargmateriālu piegādi, bet gan daudzu cilvēku pašaizliedzību visā krīzes laikā veselības aizsardzības jomā, protams, taču ne tikai. Faktiski sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, kurus dažkārt tik ļoti nopeļam, visai sabiedrībai ļāva pārvarēt šo krīzi. Neaizmirsīsim arī par daudzajām iedzīvotāju solidaritātes izpausmēm.

Visbeidzot, trešā mācība, manuprāt, ir iedzīvotāju izturētspēja un disciplīna, kad tas ir nepieciešams. Protams, šajā gadījumā runa bija par veselību iepretī maz zināmam vīrusam, bez pieejama ārstniecības līdzekļa.

Ja es varētu izteikt vēlēšanos, tā būtu šāda: līdzīgi kā veselības krīzes pārvaldībā mēs klausījām ekspertus, sekosim arī klimatologu un citu ekspertu ieteikumiem klimatiskās pārkārtošanās pārvaldībā saistībā ar atveseļošanu. 

Lai gan pavasara darbus lauksaimniecības nozarē varēja paveikt labos apstākļos, vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumi un uzņēmumu, kā arī viesmīlības un ēdināšanas nozaru slēgšana izraisīja pieprasījuma kritumu; tas radīja spiedienu uz dažu produktu, piemēram, piena, cūkgaļas, dažu liellopu kategoriju vai, konkrēti, Beļģijā, kartupeļu cenām pēc tam, kad tika slēgtas pārstrādes rūpnīcas, kuras normālos apstākļos daudz eksportēja.

Dārzkopības nozare ir smagi cietusi vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu dēļ, kā arī sakarā ar sezonālā darbaspēka trūkumu sīko augļu vākšanai. Tomēr ir jāatzīmē pozitīvais aspekts lauksaimniekiem, kas izvēlējās tiešo pārdošanu saimniecībā.

Patērētāji patiešām pārorientējās uz vietējiem produktiem gan gaļas un piena, gan augļu un dārzeņu nozarē. Kaut šī tendence turpinātos nākotnē!

Ierobežojumu laikā man nebija īpaši grūti palikt mājās. Bija vairākas lietas
, kuras gadiem ilgi biju atlikusi. Tagad man bija iespēja tām pievērsties, un
es biju priecīga, ka varu tās izšķirot. Ģimenes fotogrāfijas un piemiņas lietas, kas nāca no mūsu vecāku mājām, visas bija sajauktas, tāpēc es tās sašķiroju. Šis sakārtošanas darbs bija ļoti emocionāls. Es nodarbojos ar lietām, kuru man līdz šim trūka: rokdarbiem, cepšanu, vārīšanu, tradicionālo grieķu liķieru, ievārījumu un konservu gatavošanu – kad mēģinu izpildīt ar darbu saistītos hektiskos uzdevumus, parasti man šīm lietām nav laika.

No otras puses jāteic, ka man patiešām pietrūka kontaktu ar bērniem, jo viņi nedzīvo pie mums. Mūsu jaunākais dēls pagāja garām balkonam, lai mēs varētu viens otru redzēt no attāluma – tas bija smagi un atklāja, cik daudz mums pietrūka mājas sajūtas. Es turpināju sazināties tiešsaistē ar savu dēlu Anglijā. Mums šķita, ka savstarpēji sazināties ir nepieciešams, lai gan tikai tiešsaistē, bet biežāk nekā līdz šim.

Man ir sajūta, ka pakāpeniski sākām atcerēties dažas aizmirstas vērtības, piemēram
, izrādīt solidaritāti, sveicināt cilvēkus, kuri dzīvo kaimiņos
, bet kurus mēs aizmirstam pasveicināt, uzsmaidīt no balkona kādam
, kas iet garām pa ielu. Pandēmijas laikā jūtas
, kuras mēs patiesībā bijām aizmirsuši, atgriezās. Mēs bijām aizmirsuši izjust pateicību. Mēs uzskatījām savu veselību
par pašsaprotamu. 2020. gadā mēs nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka vīruss nodarīs tik lielu kaitējumu, ka tas no mums šķirs tuviniekus, ka kaimiņvalstī būs tik liels nāves gadījumu skaits un ka tik daudzi cilvēki zaudēs dzīvību. Tas viss liek domāt nedaudz citādi un rūpīgāk paanalizēt savas dzīves pamatvērtības.

Varam būt pateicīgi, ka pandēmija ir likusi mums apzināties zinātnes būtisko nozīmi mūsu dzīvē. Jāsāk diskusija, lai redzētu, kuras valstis
ir visvairāk skartas un kāpēc, vienlaikus pētot populisma un sazvērestības teoriju nozīmi, nemaz nerunājot par vakcinācijas pretinieku kustību šajās valstīs. Politiķu un sabiedrības atbalsts zinātnei un uzticība tai ir aizsargājusi dažas valstis, piemēram, Grieķiju. Uzskatu, ka mums ir arī jāsāk diskusija par baznīcas, plašsaziņas līdzekļu un sabiedrībā pazīstamu personu lomu pandēmijas laikā.

Ir ļoti svarīgi, ka visās valstīs atklājās valsts veselības aprūpes
sistēmu vērtība – vēl nesen plauka globalizācija un sabiedrība
lika uzsvaru uz dažādiem labklājības radīšanas veidiem, bet tagad mēs esam sapratuši, ka daži pakalpojumi nevar tikt sniegti saskaņā ar pieeju, kuras pamatā ir peļņa. Mēs neņēmām vērā valstu veselības aizsardzības sistēmas un tagad sapratām, kā tām jādarbojas ne tikai pandēmijas apstākļos, bet arī vienmēr.
Esam milzīgu pateicību parādā visiem tiem, kas bija priekšgalā, neraugoties uz visām grūtībām, ar kurām saskārās valstu veselības aizsardzības sistēmas.

Es vēlētos izteikt dažas piezīmes arī par patērētāju aizsardzības jautājumu. Diemžēl daudzās dalībvalstīs pandēmijas dēļ pasliktinājās patērētāju aizsardzības standarti, jo īpaši attiecībā uz pasažieriem/ceļotājiem. Lai gan atbildīgais ES komisārs sniedza ieteikumu dalībvalstīm neapturēt tiesību aktus, kas aizsargā patērētājus attiecībā uz lidojumiem, kompleksiem ceļojumiem un transportu,
daudzas dalībvalstis diemžēl to darbību apturēja. Tā vietā
, lai varētu saņemt atpakaļ naudu par biļešu atcelšanu, mums izsniedz
vaučerus, kas ir derīgi 12 līdz 18 mēnešus un kas pat nav garantēti, ja ceļojumu uzņēmums
iesniedz pieteikumu par bankrotu. Ja vaučerus neizmantosim
noteiktajā termiņā, varēsim atgūt savu naudu. Tas ir ceļojumu uzņēmumu bezprocentu aizņēmums uz patērētāju rēķina
, kurus arī skārusi pandēmija. Es zinu
cilvēkus, kuriem vaučeri nav vajadzīgi, jo nākamajos 12 līdz 18 mēnešos viņi tos nevarēs
izmantot (piemēram, skolas ekskursijas bērniem
, kuri šogad pabeidz vidusskolu). Un tomēr 12 līdz 18 mēnešus šo bērnu vecāki būs snieguši bezprocentu aizdevumu ikvienam, kas iesaistīts šo ceļojumu organizēšanā. Turklāt ir nepieņemami ierobežot patērētāju tiesības.

Turklāt, tā kā mēs dzīvojam digitālajā laikmetā un visi strādājām no mājām
un daudz vairāk izmantojām internetu, ir bijis daudz vairāk krāpšanas
gadījumu tiešsaistē, kā arī daudz plašāk izplatījās viltus ziņas, tostarp, iespējams, sazvērestības.

No otras puses, mums ir jānodrošina, ka tāldarbā strādājošie saglabā savas tiesības. Jāpievēršas jautājumam par to, kā tiek aprēķināti tāldarbā strādājošo darba rezultāti, kā tie būtu jānovērtē, un jebkurā gadījumā mums ir jāpārbauda darba attiecības tāldarba apstākļos.

Cits ļoti svarīgs parametrs, ko EESK ir sākusi izmantot, – kuram EESK priekšsēdētājs Luca Jahier jau ir paudis savu atbalstu Twitter, – ir Grieķijas premjerministra priekšlikums, ar ko dalībvalstis tiek aicinātas kopīgi iepirkt vakcīnas, terapijas preces, zāles un diagnostiskas testus, lai neviena dalībvalsts nepaliek bez piegādēm, kas ir būtiskas cilvēku dzīvībai.

Šai iniciatīvai EESK ir jāpievēršas kopumā un jāizstrādā pašiniciatīvas atzinums, lai būtu pilnīga drošība, ka visām dalībvalstīm ir vienāda piekļuve vakcīnām, terapijas un diagnostikas līdzekļiem. Vēlos teikt, ka man bija liels prieks iepazīstināt ar šo priekšlikumu gan mūsu priekšsēdētāju Luca Jahier, gan Eiropas Patērētāju organizāciju (BEUC), un abi piekrita to atbalstīt.

Nesenā publikācijā EESK apkopojusi visus atzinumus un ziņojumus, kas pēdējos trīsdesmit gados devuši EESK un pilsoniskās sabiedrības organizācijām iespēju stiprināt līdzdalības demokrātiju un kļūt par nozīmīgām dalībniecēm Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā.

Minētajā izdevumā tiek atspoguļota EESK loma centienos radīt Eiropas sabiedrības forumu un Eiropas Savienībā veidot pilsonisko dialogu, kas ir svarīgs solis virzībā uz Eiropas publiskās sfēras un pēc tam arī Eiropas identitātes rašanos.

“Būdama nozīmīgs un radošs spēks, EESK būtiski mainījusi pilsoniskā dialoga rīkošanas un veidošanas priekšnosacījumus,” ievadā raksta EESK priekšsēdētājs Luca Jahier.

Izdevumā norādīts uz EESK ieguldījumu pūliņos formulēt Lisabonas Līguma 11. pantu, ar ko tika izveidots juridiskais pamats līdzdalības demokrātijas stiprināšanai, un uz Komitejas apņēmīgo darbību, lai nodrošinātu viena no daudzsološākajiem Līguma jauninājumiem — Eiropas pilsoņu iniciatīvas — sekmīgu ieviešanu.

Aplūkojot laikposmu no pagātnes sasniegumiem līdz nākotnes perspektīvām un ņemot vērā radikālās pārmaiņas, kas notiek sabiedrībā, un problēmas, ar kurām saskaras Eiropas Savienība, EESK pauž viedokli, ka tās uzdevums būs prognozēt pārmaiņas un mazināt sabiedrības neuzticēšanos Eiropas Savienībai. Konferencē par Eiropas nākotni Komiteja varēs apliecināt, ka ir pilsoniskā dialoga stūrakmens, un par to pārliecināt citas iestādes.

Izdevums “Participatory Democracy - A success story written by the EESC” (Līdzdalības demokrātija – EESK uzrakstīts veiksmes stāsts) ir pieejams tiešsaistē: https://bit.ly/2UdMA6n.