Esmu savā lauku mājā pie jūras. Kaut arī māja ir dziļos laukos, man ir labs interneta pieslēgums. Katru rītu domāju par to, kā man paveicies, ka varu staigāt pa piekrasti, skatīties uz jūru, apzināties, ka nākamais zemes gabals Atlantijas okeāna otrā krastā ir Ņujorka gandrīz 5000 kilometru attālumā. Saprotu, ka šādas ērtības ir liela privilēģija.
Brīnumainā kārtā man izdodas auksto rīta gaisu pārvērst siltā apskāvienā. Viss ir relatīvs. Dodos uz īsu peldi asajos, sāļajos Atlantijas viļņos, un, kad no jūras skrienu krastā, pārņem sajūta, ka smiltis un akmeņi zem kājām ir karsti. Ekstremālā situācijā ir grūti noteikt, vai man ir ļoti karsti, vai salst.
Nedēļai ritot, brīnos, kāpēc man nav vairāk brīvā laika. Es taču vairs nepavadu garas stundas darbā un braucienos uz darbu un atpakaļ, kā bija ierasts. Saprotu, ka šo laiku esmu aizpildījis, samazinot ātrumu. Ievēroju, ka vairāki cilvēki, ar kuriem sazinos tiešsaistē, runā par briesmīgajiem vīrusa radītajiem ierobežojumiem un sekām, bet vienlaikus atzinīgi vērtē paši savu situāciju.
Kā A. Sent-Ekziperī radītajā klasikas darbā, kurā mazais princis mums atgādina, ka pieaugušie nesaprot, kas dzīvē svarīgs. Varbūt šī norobežošana, šī pauze mūsu parasti nerimtīgajā dzīvē ir devusi mums visiem iespēju pārdomāt, kas ir svarīgs un kas ne. No katras krīzes gūstam mācību un iespēju veikt uzlabojumus.
Sāku dienas gaitas un pievēršos tādiem jautājumiem kā ilgtspējīga attīstība, aprites ekonomika un zaļa ekonomikas atveseļošana. Ceru, ka mūsu kolektīvie priekšstati ir mainījušies. Tagad zinām, bez kurām darbavietām un darbiniekiem nevaram iztikt. Interesanti vērot, kā mēs viņus tagad godinām un cik maz esam viņus novērtējuši iepriekš. Iedvesmojoši ir redzēt, kā mēs kā kopums varam sadarboties, kopīgi rīkoties lielāka labuma vārdā. Atsacīdamies no personīga labuma, rīkojamies vienoti, lai pasargātu citu neaizsargātu grupu dzīvības.
Redzam arī, cik bēdīgas sekas ir pierādījumu ignorēšanai un rīcības atlikšanai.
Es eju gulēt agri un guļu labi.