Ir noticis neiedomājamais. Pēkšņi viss ir mainījies, un šķiet, ka nekas vairs nav kā agrāk. Mēs dzīvojam ārkārtas apstākļos, un mums jābūt noturīgiem, lai mēs varētu pienācīgi reaģēt un ar jauniem spēkiem atsākt normālu dzīvi.

Es nezinu, kā man pietrūkst visvairāk. Egoistiski šķiet, ka mums ir atņemts viss: brīvība, preces, pakalpojumi, mobilitāte, draudzība, pieķeršanās, apskāvieni – šis saraksts ir bezgalīgs. Mums bija viss, un mēs to neapzinājāmies. Mums ir jāmācās no šī izaicinājuma.

Vairāk nekā četrdesmit savas dzīves gadu laikā es nekad neesmu pieredzējis kaut ko tādu.

Šis patiešām ir cita veida “karš”. Runājot kāda portugāļu dzejnieka vārdiem, “šis ir karš, kurā apskāvieni ir ieroči”, proti, mēs nevaram cits citam pieskarties, neriskējot ar inficēšanos. Šī ir skumja ironija, kad draudzības izpausme var mūs burtiski nogalināt.

1755. gadā Lisabonā bija liela zemestrīce, kas gandrīz pilnībā izpostīja pilsētu. Viens no toreizējiem karalistes ministriem marķīzs de Pombals nāca klajā ar slavenu komentāru: “Mums ir jāapglabā mirušie un jārūpējas par dzīvajiem.” No šodienas skatpunkta šis paziņojums var šķist pārāk auksts, bet tas mums liek apzināties, ka ir jāturpina sava dzīve un, pat ja esam izmisumā, drosmīgi jāstājas pretī šai problēmai, kuras radīšanā mēs neesam vainīgi.

Bet tagad es gribu runāt par atbildes reakciju. Pēc divus mēnešus ilgām ciešanām un izolācijas, pēc vairākām sāpīgas nenoteiktības nedēļām ir pienācis laiks parūpēties par dzīvajiem un censties atjaunot sabiedrību, ekonomiku, Eiropu un pasauli.

Izdarīsim pareizos secinājumus un sāksim no jauna!

Daudzi domās tāpat kā es: nekad vairs nelaidīšu garām iespēju kādu apskaut vai pateikt, cik ļoti man viņa vai viņas pietrūkst. Es centīšos nekad vairs nevienu nepievilt. Tie visi ir labi nodomi.

Praktiski neviens nebija un nevarēja būt gatavs kaut kam tādam kā tas, kas ir noticis. Kā mēs to varam labot? Kā mēs varam atjaunot sabiedrību un ekonomiku, kas to uztur?

Mums visiem ir ātri jāatbild uz šiem jautājumiem, un atbilžu pamatā jābūt Eiropas solidaritātes principiem.

Patiesībā, ja domājam par to, kas mums ir atņemts, mēs domājam par Eiropas vienoto tirgu. Manuprāt, šādam salīdzinājumam ir jēga: pēkšņi mēs esam palikuši bez tīkla, bez dzīvības. Mums ir atņemta brīvība un brīva preču un pakalpojumu aprite un personu pārvietošanās brīvība, un mēs visi esam izolēti telpā, kurā dzīvojam. Nevienam tas nepatīk.

Tāpēc arī esmu pārliecināts eiropietis. Vienotais tirgus mums sniedz brīvību, izaugsmi, brīvu pārvietošanos un solidaritāti. Neļausim pandēmijai atņemt mums labāku nākotni! Iestāsimies par brīvu, solidāru Eiropu! Visi kopā virzīsimies uz labāku nākotni, kurā mēs apskausim tos, kurus mīlam visvairāk, un rūpēsimies par citiem!