Sagatavojusi EESK grupa “Daudzveidība Eiropā”

Alain Coheur

Finanšu, ekonomikas, sabiedrības, pārtikas, migrācijas, drošības un vides aizsardzības krīze ... un visbeidzot ... krīze veselības jomā. Sējot mūsos bailes, tiekam grūsti no vienas krīzes otrā un pasauli apzināti paralizē nevēlēšanās pašos pamatos apšaubīt ekonomikas attīstības modeli, kurš gadiem ilgi prioritāri kalpojis finanšu interesēm, privatizējot sabiedriskos pakalpojumus un vājinot sociālo aizsardzību. Tas ir devis iespēju dažiem sagrābt visu bagātību, sagrāvis Valsti un vājākos ziedojis uz taupības altāra, paziņojot, ka “nav alternatīvas”. Mūsu ekonomikas sistēma ir novedusi pie tā, ka pareģojumi piepildās paši, un sekmējusi sadrumstalotas attiecības starp cilvēkiem, lai viņi kļūtu par kompulsīviem baudas patērētājiem.

Tie, kas tiek upurēti tagad, ir tie paši, kas tika upurēti arī pirms tam: visu to profesiju pārstāvji, kas vareno acīs bija kļuvuši nenozīmīgi, kas netika novērtēti, kas tika zemu vērtēti vai pat noniecināti, tagad ir nokļuvuši uzmanības centrā. Profesijas, par kurām bijām aizmirsuši, sociālajā kohēzijā ir ārkārtīgi svarīgas; tās ir profesijas, kuras gadiem ilgi, neraugoties uz protestiem un aicinājumiem, kas izskan nospiedošā politiskā vakuumā, uzklausa pārmetumus par nepietiekamu rentabilitāti, produktivitāti un ekonomisko efektivitāti. Mūsu veselības aprūpes sistēmu avangardā ir medmāsas, aprūpes darbinieki, aprūpes nodrošinātāji dzīvesvietā, ģimenes ārsti, pedagogi, psihologi, bērnu aprūpes darbinieki, sociālie darbinieki un visi tie, kas palīdz cilvēkiem, kuri ir slimi, atstumti vai ciešanu pārņemti, marginalizēti, atkarīgi, bez pajumtes, bez dokumentiem utt. Šī krīze veselības jomā atklāj visu mūsu sabiedrībā valdošo pārmērību un nevienlīdzību.

Esam aizmirsuši, ko nozīmē “sabiedrības labums” un cik svarīgas ir kopīgas vērtības, kas mūs vieno, savstarpēji tuvina un nosaka to, kādi esam mūsu cilvēciskajās attiecībās un mūsu dziļākajā būtībā. Mūsu sabiedrība attālinās no šīm vērtībām, jo tā jau bija novājināta, tīši sadrumstalota, dezorientēta un tumšu nacionālisma un populisma atdzimšanas ēnu apstāta.

Tagad politiķiem un uzņēmējiem būs jāveļ plecos smagā nasta, proti, jānosaka, kā mēs izkļūsim no krīzes. Un būs tikai divi iespējamie risinājumi: vai nu mēs uzskatīsim, ka šī krīze ir viens no apdraudējumiem, ar ko mums reizēm jāsaskaras, un palīdzam sabiedrībai labāk reaģēt uz šādiem notikumiem, vai arī, tiklīdz veselības krīze būs beigusies, mainīsim savu skatījumu un apzināsimies, ka “alternatīva ir”. Tā varētu būt jauns kurss, jauns sociāls un uz vides aizsardzību vērsts pakts, kura pamatā būtu tādas vērtības kā solidaritāte un vienlīdzība un kuru iedvesmotu arī sociālās ekonomikas panākumi, pakts, kas būtu jāīsteno, izlēmīgi rīkojoties, piemēram, pārceļot atpakaļ ražošanu, dodot priekšroku īsām, vietējām un drošām piegādes ķēdēm, kā arī radot darbvietas, kuras nodrošina pienācīgus ienākumus ikvienam no mums. Sabiedrisko pakalpojumu dzīvotspēja ir jāatjauno un jāatzīst to nozīmība, lai to sniedzēji var pienācīgi pildīt savus uzdevumus sociālas, tiesiskas un no finanšu tirgiem neatkarīgas valsts paspārnē.

Ja izdarīsim pareizo izvēli, iespējams, ka mums būs izdevība ne tikai piedzīvot “krīzi, kas izbeigs visas krīzes”, bet arī mainīt savu attieksmi pret sabiedrību un vidi.