Dabas katastrofu dēļ katru gadu tiek pārvietoti līdz pat trīs reizēm vairāk cilvēku nekā bruņotu konfliktu vai citu vardarbības veidu dēļ — tagadējā starptautiskā migrācija lielā mērā aizsākās kā iekšēja pārvietošana, kas saistīta ar laika apstākļiem.
Neraugoties uz to, ar vidi saistītu apsvērumu dēļ savas mājas un valstis atstājušo cilvēku aizsardzība joprojām ir nepilnīga — viņu statuss nav juridiski definēts, un nav nevienas starptautiskas iestādes, kas pārraudzītu viņu tiesību aizsardzību. Šīs problēmas tika aktualizētas martā notikušajā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas uzklausīšanas sanāksmē, kas koronavīrusa (Covid-19) saistībā noteikto ierobežojumu dēļ notika tiešsaistē.
Šīs sanāksmes referenti norādīja, ka cilvēku pārvietošana vides apstākļu dēļ ir jāuzskata par cilvēktiesību jautājumu un šajā gadījumā ir jāpiemēro uz tiesībām balstīta pieeja, tāpēc ir nepieciešams visaptverošs tiesiskais satvars. Pašlaik pastāv tikai daži savstarpēji nesaistīti tiesiski mehānismi, kurus iespējams izmantot šim mērķim.
Pašreizējā politiskajā diskursā par migrāciju migranti un bēgļi bieži tiek izmantoti par uzskatāmu piemēru klimata pārmaiņu biedējošajām sekām, un tiek izvirzīti ksenofobi argumenti, ka, CO2 emisijām paliekot līdzšinējā līmenī, miljoniem migrantu un bēgļu drīz vien klauvēs pie jūsu durvīm.
Problemātiski ir arī tas, ka valstis sāk rīkoties tikai tad, kad katastrofa jau klāt, un necenšas novērst pārvietošanu, kamēr tas vēl ir iespējams.
Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka ir jāmazina klimata pārmaiņas un jāpanāk, lai sasilšana nepārsniegtu 1,5°C un lai būtiski samazinātos CO2 emisijas. Ja tas neizdosies, migrācija neizbēgami palielināsies, bet mēs kļūsim liecinieki piespiedu immobilitātes fenomenam — to cilvēku postam, kuri būs pārāk nabadzīgi, lai evakuētos. (ll)