Intervija ar Giuseppe GUERINI

Guerini kungs, kā jums paiet šīs grūtās dienas?

Jūtu ļoti stipru spriedzi gan profesionālā ziņā, gan personīgi un emocionāli. Dzīvoju Bergamo, tātad – Itālijas epidēmijas epicentrā, kur nospiestība un pārslodze, redzot ciešanas un lielo mirušo skaitu, rada pastāvīgu nemiera un bezpalīdzības sajūtu. Katram no mums draugu, kolēģu vai paziņu vidū ir kāds upuris – vai nu starp jau mirušajiem, vai starp tiem, kas cīnās par dzīvību intensīvās terapijas nodaļā.

 

Ko jūs kā kooperatīvu apvienības priekšsēdētājs darāt pirmajās rindās?

Ņemot vērā manus pienākumus, man ir personīgi jārisina daudzās ārkārtas situācijas, kas kooperatīviem, kurus pārstāvu, ir jāpārvar kopš 23. februāra, kad sapratām, ka vīruss izplatās, un mums lielas nenoteiktības apstākļos bija jāpieņem lēmumi par to, kā rīkoties attiecībā uz daudzajiem pakalpojumiem, kurus pārvaldām. Mūsu kooperatīvi sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sektorā Bergamo nodarbina vairāk nekā 9000 darba ņēmēju un piedāvā aprūpes un aprūpes mājās pakalpojumus kā arī pārvalda aprūpes centrus un dienas aprūpes centrus veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Dažos gadījumos nolēmām tos slēgt, taču pēc tam saņēmām draudus no vietējām iestādēm, kuras savukārt uzskatīja, ka ir jānodrošina pakalpojumu nepārtrauktība. Tie bija ļoti saspringti brīži. Pēc tam turpmākajās dienās un nedēļās spriedze un trauksme nemitīgi pieauga: drudžains un izmisīgs skrējiens, lai mūsu darbiniecēm un darbiniekiem sagādātu aizsardzības līdzekļus, apvienojumā ar pienākumu nodrošināt dažu aprūpes un atbalsta pakalpojumu nepārtrauktību, neraugoties uz līdzekļu un instrumentu nepietiekamību un baidoties, ka darbinieki un lietotāji varētu saslimt. Diemžēl bailes izrādījās dramatiski reālas un pamatotas, jo īpaši attiecībā uz veco ļaužu aprūpes iestādēm. 

 

Vai kooperatīvi turpināja strādāt, vai tomēr daži bija spiesti apturēt savu darbību?

Faktiski līdztekus iepriekš aprakstītajai frontes pirmajai līnijai mums bija arī jātiek galā ar situāciju, kad daudzas darbības bija pakāpeniski jāpārtrauc: sākām ar skolām un izglītojošiem pasākumiem, pēc tam viens pēc otra darbību pārtrauca arī citi sektori. Vairāk nekā 180 kooperatīviem bija jāaktivizē sociālās drošības tīkls aptuveni 2500 personām, un pašlaik ir liels risks, ka šīs personas nespēs atsākt savu darbību: tūrisma un kultūras nozarē krīze ir postoša. Tas pats attiecas arī uz lauksaimniecības produktu pārstrādes un ražošanas kooperatīviem. Tāpēc kā kooperatīvu apvienības priekšsēdētājam man ir jāreaģē, no vienas puses, uz pārslodzes krīzi, kādā atrodas cilvēki, kuri veic milzīgu darbu aprūpes un pamatpakalpojumu nozarē un ir ļoti pakļauti inficēšanās riskam, un, no otras puses -– uz to cilvēku bailēm un spriedzi, kuri savukārt ir bez darba.

 

Kādas darbības izrādījās veiksmīgas, reaģējot uz koronavīrusa izraisīto krīzi?

Vismaz mūsu gadījumā pārbaudīta vērtība bija stiprs solidaritātes gars un spēcīgas reaģēšanas spējas, ko parādīja vietējās kopienas, brīvprātīgo apvienības un visas sociālās organizācijas, kuras paveica neticamas lietas gan vācot ziedojumus, gan īstenojot pasākumus. Sociālo un veselības aprūpes darbinieku pašaizliedzība bija apbrīnojama. Ne tikai ārsti un medmāsas, bet arī liels skaits pedagogu un aprūpes darbinieku ir nodrošinājuši pakalpojumus, pakļaujot sevi lielam riskam. Vēl jāmin vispārēja mobilizācija. 10 dienu laikā Bergamo pilsētā (bet tas ir noticis arī citās pilsētās) tika izveidoti lauka hospitāļi, izmantojot gadatirgu paviljonus, un to ierīkošanai mobilizējās brīvprātīgie, kas bez atlīdzības strādāja dienu un nakti. Pārvaldību galvenokārt nodrošinās ārsti un medmāsas no NVO, savukārt finansējums tiek atbalstīts ar ziedojumiem. Dažās dienās Bergamo esam pārkārtojuši trīs viesnīcas, lai izveidotu vairāk nekā 300 gultasvietas, kurās tika izvietoti no slimnīcām izrakstīti pacienti, kuru veselības stāvoklis vēl nebija stabilizējies, tādējādi atbrīvojot gultas slimnīcu nodaļās. Šajās viesnīcās pacientu aprūpi nodrošina mūsu sociālie kooperatīvi. Tas prasīja ievērojamus pūliņus, taču runa ir par būtisku pakalpojumu.

 

Bet kas neizturēja pārbaudi?

Neefektīvi izrādījās galvenokārt institucionālie līmeņi, kas nespēja pieņemt savlaicīgus un skaidrus lēmumus un nemācēja ārkārtas situācijā plānot un rīkoties vienprātīgi: vietējās, reģionālās un valsts pārvaldes iestādes pieņēma savstarpēji pretrunīgus lēmumus. Birokrātiskās struktūras bija pārāk norūpējušās, stiprinot savas varas pozīcijas un izvairoties no atbildības, kas pārāk daudzos gadījumos tika uzvelta darbiniekiem. Dažādā mērā tā ir vispārīga parādība, kas redzama ne tikai Itālijā un Bergamo, bet praktiski visās rietumu valstīs. 

 

Kā lai izskaidro šo dažādo pārvaldes līmeņu rīcību?

Domāju, ka kopumā tika pārāk zemu novērtēta situācija Ķīnā: tā it kā mēs, rietumnieki, justos pārāki, jo mums ir progresīva veselības aprūpes sistēma, augstās tehnoloģijas un ļoti modernas slimnīcas. Šķiet, ka daudzi līderi, uzņēmumu vadītāji un iedzīvotāji bija pārliecināti un augstprātīgi pieņēmuši, ka rietumu dzīvesveids un augsta līmeņa slimnīcas un veselības aprūpes iestādes, uz kurām var paļauties, mūs pasargās. Pirmajās dienās pēc epidēmijas uzliesmojuma Lombardijā personas, kas cēla trauksmi, tika izsmietas. Iespējams, visizteiksmīgākais teikums, kas atspoguļo šo pārākuma apziņu, ir atrodams kāda Itālijas reģiona priekšsēdētāja slavenajā paziņojumā, kurā viņš, apsūdzot ķīniešus par to, ka “viņi maz rūpējas par personīgo higiēnu un ēd dzīvas peles”, pauda visos rietumu sabiedrības slāņos pārāk izplatīto pārliecību. Vēl pirms dažām dienām šādu attieksmi tādā vai citādā veidā izrādīja arī citi politiskie līderi Eiropā un pasaulē. Slimnīcas, kas sniedz ārkārtas un inovatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, piemēram, vairāku orgānu transplantācijas un progresīvas vēža terapijas, faktiski izrādījušās ļoti vājas un tām draud sabrukums vīrusa epidēmijas dēļ, kuru varēja labāk ierobežot, turot to pēc iespējas tālāk no slimnīcām. Vismaz šeit, Bergamo, slimnīcas neapzināti faktiski ir kļuvušas par epidēmijas izplatīšanās centriem. 

 

Kā jūs vērtējat ES līmenī pieņemtos pasākumus?

Esmu starp tiem, kas uzskata, ka šajā periodā Eiropas Savienība un tās iestādes ir izdarījušas daudz, lai gan tas notika ar labi zināmām grūtībām un pretrunām: sākot ar sarežģītiem lēmumu pieņemšanas mehānismiem līdz dalībvalstu pārmērīgajai pašnorobežošanās attieksmei. Man šķiet, ka mēneša laikā Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ir spējuši pieņemt svarīgus lēmumus un pašlaik ievieš bezprecedenta ekonomiskus pasākumus. Tomēr, kaut arī ekonomika ir būtiska un ieviestajiem ekonomikas pasākumiem būs svarīga nozīme gan lai stātos pretī ārkārtas situācijai, gan lai mēģinātu atsākt darbību, tiklīdz ārkārtas situācija būs pārvarēta, izrādās, ka Eiropā joprojām trūkst iespēju reaģēt ar instrumentiem, līdzekļiem un pilnvarām nozarēs, uz kurām neattiecas tirgus un ekonomikas regulējums. 

 

Tātad ir vajadzīga vienotāka Eiropa?

Ir acīmredzams, ka Eiropa ir vaiadzīga vēl vairāk nekā agrāk. Tas ir tāpat kā tad, ja kādu dienu mēs smagi saslimtu un kāds varētu mums palīdzēt, vien iedodot naudu vai neliedzot doties uz slimnīcu, taču nekādā veidā nevarētu mūs tieši aprūpēt vai pasargāt. Mēs labi zinām, ka nauda ir svarīga, lai izārstētos, bet, ja tev iedod naudu un tu atrodies tuksnesī, nauda neizārstēs. Domāju, ka milzīgā krīze, ko izraisīja epidēmija, mums māca: ja mēs patiesi gribam Eiropas Savienību, vienotais tirgus un banku un monetārā savienība ir pamatīgi jāpadziļina tā, lai faktiski virzītos uz valstu savienību, kas īsteno koordinētu un vienotu kontinenta politiku.


Kā katrs no mums var būt noderīgs un kāda veida palīdzība ir vajadzīga?

Mēs varam turpināt sniegt ieguldījumu vienotas Eiropas ideāla veidošanā, pastāvīgi popularizējot solidaritātes un integrācijas kultūru, cenšoties novērst egoismu un izolēšanos, jo arvien skaidrāk redzams, ka neviens pats sevi neizglābs un ka dramatiska alternatīva solidaritātei un savstarpējai un vispusējai dalībai cilvēces un Eiropas likteņkopībā būs necienīgs un bezcerīgs atkritiens jaunu karu ellē. 


Vai jutāt Itālijai izrādītu solidaritāti?

Jutām lielu solidaritāti sociālajos tīklos, piemēram, no sociālās ekonomikas organizāciju puses; mēs saņēmām nozīmīgus sirsnības un tuvības apliecinājumus no draugiem un iestādēm daudzās valstīs. Arī no EESK kolēģiem esmu saņēmis vērtīgus draudzības vēstījumus. Tomēr dažkārt ir sāpīgi dzirdēt nicinošus, negatīvus viedokļus, ko pauduši daži Eiropas valstu politiķi, kuri velti nezaudēja laiku, lai kritizētu Itāliju un īstenotu egoistisku un trulu politiku, arī attiecībā uz Eiropas Savienības iespējamo lomu. Taču diemžēl tas ne ar ko neatšķiras no tā, ko dara daudzi Itālijas politiķi, kas spēj vienīgi kritizēt vai izmantot šo krīzes situāciju oportūnistiskiem politiskiem aprēķiniem, lai rastu vieglu atbalstu starp iedzīvotājiem, kuri ir nobijušies un samulsuši. Tāpēc es teiktu, ka arī šajā gadījumā ir solidāra un izturīga Eiropa un cilvēce, kas spēj sniegt savstarpēju palīdzību un rīkoties konstruktīvi, un ir arī pašlabuma meklētāji un oportūnisti, kas krīzes un kara situācijās cenšas maziski kaut ko iegūt savā labā. (mp)