Adam Rogalewski

Koronavīrusa (COVID-19) uzliesmojums būtiski mainīs mūsu dzīvi un arī mūsu valstis, ekonomiku un sabiedrību. Tas jau ir licis mums apzināties, cik neaizsargāti esam, neraugoties uz dzīves apstākļu milzīgo uzlabošanos gadu gaitā un tehnoloģisko progresu, tostarp digitalizāciju un mākslīgo intelektu. Būdami izolēti savos mājokļos, mēs esam arī guvuši apziņu par to, cik svarīgi mūsu ikdienas dzīvē ir citi cilvēki un sabiedrība. Koronavīrusa krīze ļoti skaidri atspēko neoliberālo vēstījumu, ka neesot tādas lietas kā sabiedrība. Tādos krīzes laikos kā šis, ko mēs tagad piedzīvojam, tieši sabiedrība jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēku solidaritāte var mūs aizsargāt no vīrusa sekām.

Pandēmija ir mainījusi mūsu skatījumu uz darbu. Mēs esam sapratuši, ka daži darba ņēmēji un profesijas, kas iepriekš tika uzskatītas par mazāk svarīgām, faktiski ir izšķiroši mūsu ekonomikas darbībai. Tie ir ne tikai veselības aprūpes darbinieki, kuri pakļauj savu dzīvi riskam un strādā visu diennakti, lai sniegtu aprūpi, un aprūpes darbinieki, kuri rūpējas par vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet arī tā sauktie mazāk kvalificētie pārtikas veikalu darbinieki, šoferi, apkopēji un lauksaimniecības darbinieki, kuri mums nodrošina pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumus. Daudzi no viņiem ir migranti, kurus daudzās valstīs un daudzas populistiskās partijas uzskata par slogu sabiedrībai un izmanto kā grēkāžus. Tomēr mēs esam sapratuši, ka bez viņiem mūsu sabiedrība nespēs pārvarēt pandēmiju.

Koronavīrusa uzliesmojums ir likvidējis atšķirības starp tipiskiem un netipiskiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Mēs esam sapratuši, ka visu veidu darbs ir būtisks un ka visi darba ņēmēji, pat mikrouzņēmēji, dod ieguldījumu mūsu ekonomikā un viņiem vienlīdz ir vajadzīgs valsts atbalsts.

Tieši šiem valsts intervences pasākumiem, kas spēj aizsargāt darba ņēmējus un uzņēmējus, ir būtiska nozīme pandēmijas pārvarēšanā. Vairāk nekā jebkad agrāk mums ir vajadzīga stipra un demokrātiski kontrolēta valsts, kas var sniegt sabiedriskos pakalpojumus un aizsargāt ekonomiku. Uzsvars būtu jāliek uz demokrātiski kontrolētu valsti un valdību, lai izvairītos no tādas situācijas kā Ungārijā, kur nesen pieņemtie pasākumi, ar kuriem nosaka ārkārtas stāvokli, nevar garantēt demokrātijas pamatprincipu ievērošanu. Krīze ir arī parādījusi sociālo partneru būtisko lomu tādas politikas izstrādē, kas vērsta uz koronavīrusa uzliesmojuma pārvarēšanu. Diemžēl manā valstī parlamenta deputāti, šķiet, to ir aizmirsuši, kad viņi nesen pieņēma tiesību aktu, ar ko ievieš noteikumus, kuri nav saistīti ar pandēmiju, bet kuru mērķis ir ierobežot sociālā dialoga lomu un sociālo partneru neatkarību.

Koronavīrusa krīze ir padarījusi ES spējīgāku reaģēt uz sabiedrības vajadzībām. Piemēram, Komisija nesen ierosināja nodrošināt finanšu instrumentu 100 miljardu EUR apmērā, lai atbalstītu īstermiņa darba attiecības un mazinātu bezdarba riskus (SURE). Tomēr pastāv risks, ka dalībvalstu individuālās intereses gūs pārsvaru pār ES solidaritāti. Tas ir īpaši svarīgi valstīm ar mazāk attīstītu ekonomiku un sociālās drošības tīkliem, kurām būs vajadzīgs lielāks ekonomiskais atbalsts.

Kā minēts iepriekš, koronavīrusa uzliesmojums ir ļāvis mums pārvērtēt mūsu sabiedrību, ekonomiku un ES iestādes, kas citādi nebūtu bijis iespējams. Mēs esam nonākuši pie atziņas par to, cik svarīgs ir ikviens darba ņēmējs, pat ja viņš tiek uzskatīts par mazāk kvalificētu, cik svarīga ir sabiedrība pretstatā neoliberālām individuālistiskām ideoloģijām, cik svarīgi ir ieguldīt publiskajā sektorā un, visbeidzot, cik svarīga ir demokrātija un sociālais dialogs. Esmu visnotaļ pārliecināts, ka mēs neaizmirsīsim šajā krīzē gūto pieredzi un veidosim labāku nākotni pēc koronavīrusa — nākotni, kurā Eiropa un pasaule būs labāka vieta ikvienam.