EESK info

Aprīlī mēs uzsākam jaunu EESK locekļu sagatavotu rakstu sēriju “Uzzīmē man...*”.

Priecājamies informēt “EESK info” lasītājus, ka šajā numurā esam publicējuši vairākas EESK locekļu sniegtas liecības. Tās atspoguļotas intervijās, pārdomu vai komentāru veidā, un tajās atklājas viņu skatījums uz šo neparasto laiku, kad ikdienas rutīnu pārtraukusi koronavīrusa pandēmija.

Pateicamies rakstu autoriem: priekšsēdētāja vietniecei komunikācijas jautājumos Isabel Caño Aguilar, priekšsēdētāja vietniecei budžeta jautājumos Milena Angelova, kā arī Darba devēju grupas loceklei Helena de Felipe Lehtonen, Darba ņēmēju grupas loceklim Adam Rogalewski un grupas “Daudzveidība Eiropā” loceklim Giuseppe Guerini. (ehp)

 Antuāns de Sent-Ekziperī “Mazais princis”

Isabel Caño Aguilar

Mēs dzīvojam ārkārtējos un neparastos apstākļos.

No vienas puses, mēs esam izolēti savās valstīs, savos mājokļos, bet, no otras puses, mums ir pārliecība par to, ka pasaule nevar apstāties un ka pilsoniskā sabiedrība turpina ik rītu celties un strādāt.

Šī bezprecedenta situācija mums ikvienam rada lielu emocionālo slogu.

Un ir grūti paredzēt sekas, ko mums nes katra diena. Nav tāda mūsu dzīves aspekta, kas nebūtu ietekmēts gan no profesionālā, gan personīgā skatpunkta.

Pirmkārt, es vēlētos minēt sabiedriskos pakalpojumus un it īpaši cilvēkus, kuri rūpējas par mūsu veselību, ir uzticīgi savai profesijai un arī ārpus sava darba laika pilda savus pienākumus, darot visu iespējamo, lai novērstu slimnīcu un veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas sabrukumu. Kopš 15. marta ik dienu plkst. 20.00 es pievienojos aplausiem, kas atskan no balkoniem. Šādā veidā es pievienojos atzinībai par šo milzīgo darbu un vienlaikus arī pievienojos skaidrai prasībai: vairāk līdzekļu mūsu sabiedrības veselības aizsardzības sistēmām!

Vēlos arī izteikt apbrīnu un īpaši pateikties Granādas San Cecilio universitātes slimnīcas Dzemdniecības un ginekoloģijas nodaļas darbiniekiem, kuri mūsu rīcībā nodeva fotogrāfiju, kas publicēta šajā “EESK Info” izdevumā.

Vienlaikus ar Florensas Naitingeilas — modernās medmāsu profesijas izveidotājas — divsimtgadi PVO 2020. gadā atzīmē Starptautisko medmāsu un vecmāšu gadu, godinot cilvēkus, kuriem šajos koronavīrusa laikos ir izšķiroša loma un kuri sniedz būtiski nepieciešamus pakalpojumus.

Turklāt viņi nav vienīgie. Dažkārt mēs aizmirstam par tikpat neaizstājamu nozari — izglītības jomu, kurā man ir bijis gods strādāt. Miljoniem skolēnu un studentu visā Eiropā atrodas izolācijā savos mājokļos, un bez pastāvīga un nenogurstoša mācībspēku atbalsta viņi nevarētu piedalīties skolu mācību programmās.

Nekad iepriekš šo nozaru darbam nav bijusi pievērsta tik liela uzmanība, un uzskatu, ka šī atzinība būtu jāpārvērš par ES apņemšanos atteikties no taupības pasākumiem, kuru dēļ šīm jomām trūka finansējuma, un tā vietā ieviest konkrētus pasākumus un piešķirt lielāku budžetu.

Mēs nespēsim izkļūt no šīs krīzes, ja pilsoniskās sabiedrības organizācijas ikdienā nerīkosies uz vietas, taču mums ir vajadzīgs arī nepārprotams ES impulss.

Tieši tagad, nedaudzas dienas pēc Šūmana deklarācijas 70. gadadienas, mums vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgs spēcīgs un apņēmīgs ES impulss. Ir jāveic atbilstoši pasākumi un jārīkojas, tostarp attiecībā uz budžetu, lai ES iedzīvotāji redzētu, ka ES joprojām ir aizraujošs projekts, nevis tikai akronīms.

Šajos COVID-19 laikos, kam būs ilgstoša ietekme uz mūsu sabiedrību, mums ir pirmām kārtām jāspēj paust ideju, ka ir iespējama citāda Eiropa – stiprāka un labāka Eiropa.

Milena Angelova

Covid-19 ir lielākais izaicinājums, ar ko esam saskārušies šajā gadsimtā. Nekoncentrēšos uz tā negatīvo ietekmi uz mūsu dzīvi, pamattiesībām un brīvībām, ekonomiku un labklājību. Tā vietā centīšos ierosināt pozitīvu un pragmatisku skatījumu uz to, kā mēs pašreizējo situāciju varam izmantot pēc iespējas labāk. Mēs to varam kopīgi paveikt, ja turpināsim mērķtiecīgi darboties, strādāsim kā komanda un visi rīkosimies atbildīgi.

Darboties efektīvāk nekā parasti

Mūsu mājas tagad ir ne tikai mūsu pilis: tās ir viss – birojs, skola, komunikācijas centrs, izklaides un ēšanas vieta... Tā ir unikāla iespēja ģimenēm kļūt vienotākām, gūt labumu, ko sniedz kopā būšana, un iesaistīties komandas veidošanā, lai nodrošinātu, ka katram ģimenes loceklim ir labas iespējas efektīvi pildīt savus ikdienas pienākumus – strādāt, mācīties, komunicēt, nodarboties ar sportu. Piemēram, manai ģimenei ir izdevies izveidot divas skolas telpas (pa vienai katram no abiem dēliem), divus mājas birojus un multivides centru, kur es un mans vīrs piedalāmies attālinātās sanāksmēs un sniedzam intervijas plašsaziņas līdzekļiem, kā arī improvizētu sporta centru, lai saglabātu formu pat paliekot mājās. Bērniem visas stundas notiekt tiešsaistē – un pat karatē treniņi!

Saglabāt optimismu un izbaudīt skaistus brīžus

Pat ja norobežošanas pasākumi ierobežo mūsu visu pamatbrīvības – nevaram brīvi izvēlēties, kur iet, ceļot, strādāt un aktīvi atpūsties –, joprojām varam saglabāt pozitīvu attieksmi un atrast skaistus brīžus, lai priecātos katru dienu. Dienas strukturēšana noteikti palīdz saglabāt mērķtiecību un motivāciju. Man ir ļoti saspringts grafiks, jo laiks ir jāatvēl rūpēm par bērniem, centieniem atrast laiku sportam (šeit nav kompromisa – vismaz 90 minūtes dienā), darbam Bulgārijas Rūpniecības kapitāla apvienībā (BICA) – pašlaik mēs ar Bulgārijas valdību ļoti aktīvi apspriežam pretkrīzes pasākumus uzņēmumu un nodarbinātības atbalstam – un, protams – bet ne mazāk svarīgi, darbam Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Tas, ka sazināties ar visiem saviem kolēģiem varu tikai attālināti, nozīmē, ka ir vajadzīgs vairāk laika un pūļu, lai saturiski koordinētu un sagatavotu debates, un attālums sarežģī pat vienkāršākos uzdevumus. Bet, kad tiek gūti panākumi, tie sniedz lielāku gandarījumu un apmierinājumu.

Neviens nezina, cik ilgi turpināsies pašreizējā situācija un kad dzīve atgriezīsies ierastajā ritmā. Taču, lai ko tas prasītu, mēs kopīgi uzvarēsim šo pandēmiju un atgriezīsimies mūsu ierastajā, netraucētajā dzīvē bez ierobežojumiem un bailēm. Līdz tam mēs kopīgi strādāsim un turpināsim ikdienas darbu un rutīnu, un joprojām izbaudīsim skaistus brīžus, pat ja norobežošanas pasākumi ir daļa no mūsu dzīves, un – ja tos uztver pozitīvi – tie varētu sniegt laimes brīžus.

 

Intervija ar Giuseppe GUERINI

Guerini kungs, kā jums paiet šīs grūtās dienas?

Jūtu ļoti stipru spriedzi gan profesionālā ziņā, gan personīgi un emocionāli. Dzīvoju Bergamo, tātad – Itālijas epidēmijas epicentrā, kur nospiestība un pārslodze, redzot ciešanas un lielo mirušo skaitu, rada pastāvīgu nemiera un bezpalīdzības sajūtu. Katram no mums draugu, kolēģu vai paziņu vidū ir kāds upuris – vai nu starp jau mirušajiem, vai starp tiem, kas cīnās par dzīvību intensīvās terapijas nodaļā.

 

Ko jūs kā kooperatīvu apvienības priekšsēdētājs darāt pirmajās rindās?

Ņemot vērā manus pienākumus, man ir personīgi jārisina daudzās ārkārtas situācijas, kas kooperatīviem, kurus pārstāvu, ir jāpārvar kopš 23. februāra, kad sapratām, ka vīruss izplatās, un mums lielas nenoteiktības apstākļos bija jāpieņem lēmumi par to, kā rīkoties attiecībā uz daudzajiem pakalpojumiem, kurus pārvaldām. Mūsu kooperatīvi sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sektorā Bergamo nodarbina vairāk nekā 9000 darba ņēmēju un piedāvā aprūpes un aprūpes mājās pakalpojumus kā arī pārvalda aprūpes centrus un dienas aprūpes centrus veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Dažos gadījumos nolēmām tos slēgt, taču pēc tam saņēmām draudus no vietējām iestādēm, kuras savukārt uzskatīja, ka ir jānodrošina pakalpojumu nepārtrauktība. Tie bija ļoti saspringti brīži. Pēc tam turpmākajās dienās un nedēļās spriedze un trauksme nemitīgi pieauga: drudžains un izmisīgs skrējiens, lai mūsu darbiniecēm un darbiniekiem sagādātu aizsardzības līdzekļus, apvienojumā ar pienākumu nodrošināt dažu aprūpes un atbalsta pakalpojumu nepārtrauktību, neraugoties uz līdzekļu un instrumentu nepietiekamību un baidoties, ka darbinieki un lietotāji varētu saslimt. Diemžēl bailes izrādījās dramatiski reālas un pamatotas, jo īpaši attiecībā uz veco ļaužu aprūpes iestādēm. 

 

Vai kooperatīvi turpināja strādāt, vai tomēr daži bija spiesti apturēt savu darbību?

Faktiski līdztekus iepriekš aprakstītajai frontes pirmajai līnijai mums bija arī jātiek galā ar situāciju, kad daudzas darbības bija pakāpeniski jāpārtrauc: sākām ar skolām un izglītojošiem pasākumiem, pēc tam viens pēc otra darbību pārtrauca arī citi sektori. Vairāk nekā 180 kooperatīviem bija jāaktivizē sociālās drošības tīkls aptuveni 2500 personām, un pašlaik ir liels risks, ka šīs personas nespēs atsākt savu darbību: tūrisma un kultūras nozarē krīze ir postoša. Tas pats attiecas arī uz lauksaimniecības produktu pārstrādes un ražošanas kooperatīviem. Tāpēc kā kooperatīvu apvienības priekšsēdētājam man ir jāreaģē, no vienas puses, uz pārslodzes krīzi, kādā atrodas cilvēki, kuri veic milzīgu darbu aprūpes un pamatpakalpojumu nozarē un ir ļoti pakļauti inficēšanās riskam, un, no otras puses -– uz to cilvēku bailēm un spriedzi, kuri savukārt ir bez darba.

 

Kādas darbības izrādījās veiksmīgas, reaģējot uz koronavīrusa izraisīto krīzi?

Vismaz mūsu gadījumā pārbaudīta vērtība bija stiprs solidaritātes gars un spēcīgas reaģēšanas spējas, ko parādīja vietējās kopienas, brīvprātīgo apvienības un visas sociālās organizācijas, kuras paveica neticamas lietas gan vācot ziedojumus, gan īstenojot pasākumus. Sociālo un veselības aprūpes darbinieku pašaizliedzība bija apbrīnojama. Ne tikai ārsti un medmāsas, bet arī liels skaits pedagogu un aprūpes darbinieku ir nodrošinājuši pakalpojumus, pakļaujot sevi lielam riskam. Vēl jāmin vispārēja mobilizācija. 10 dienu laikā Bergamo pilsētā (bet tas ir noticis arī citās pilsētās) tika izveidoti lauka hospitāļi, izmantojot gadatirgu paviljonus, un to ierīkošanai mobilizējās brīvprātīgie, kas bez atlīdzības strādāja dienu un nakti. Pārvaldību galvenokārt nodrošinās ārsti un medmāsas no NVO, savukārt finansējums tiek atbalstīts ar ziedojumiem. Dažās dienās Bergamo esam pārkārtojuši trīs viesnīcas, lai izveidotu vairāk nekā 300 gultasvietas, kurās tika izvietoti no slimnīcām izrakstīti pacienti, kuru veselības stāvoklis vēl nebija stabilizējies, tādējādi atbrīvojot gultas slimnīcu nodaļās. Šajās viesnīcās pacientu aprūpi nodrošina mūsu sociālie kooperatīvi. Tas prasīja ievērojamus pūliņus, taču runa ir par būtisku pakalpojumu.

 

Bet kas neizturēja pārbaudi?

Neefektīvi izrādījās galvenokārt institucionālie līmeņi, kas nespēja pieņemt savlaicīgus un skaidrus lēmumus un nemācēja ārkārtas situācijā plānot un rīkoties vienprātīgi: vietējās, reģionālās un valsts pārvaldes iestādes pieņēma savstarpēji pretrunīgus lēmumus. Birokrātiskās struktūras bija pārāk norūpējušās, stiprinot savas varas pozīcijas un izvairoties no atbildības, kas pārāk daudzos gadījumos tika uzvelta darbiniekiem. Dažādā mērā tā ir vispārīga parādība, kas redzama ne tikai Itālijā un Bergamo, bet praktiski visās rietumu valstīs. 

 

Kā lai izskaidro šo dažādo pārvaldes līmeņu rīcību?

Domāju, ka kopumā tika pārāk zemu novērtēta situācija Ķīnā: tā it kā mēs, rietumnieki, justos pārāki, jo mums ir progresīva veselības aprūpes sistēma, augstās tehnoloģijas un ļoti modernas slimnīcas. Šķiet, ka daudzi līderi, uzņēmumu vadītāji un iedzīvotāji bija pārliecināti un augstprātīgi pieņēmuši, ka rietumu dzīvesveids un augsta līmeņa slimnīcas un veselības aprūpes iestādes, uz kurām var paļauties, mūs pasargās. Pirmajās dienās pēc epidēmijas uzliesmojuma Lombardijā personas, kas cēla trauksmi, tika izsmietas. Iespējams, visizteiksmīgākais teikums, kas atspoguļo šo pārākuma apziņu, ir atrodams kāda Itālijas reģiona priekšsēdētāja slavenajā paziņojumā, kurā viņš, apsūdzot ķīniešus par to, ka “viņi maz rūpējas par personīgo higiēnu un ēd dzīvas peles”, pauda visos rietumu sabiedrības slāņos pārāk izplatīto pārliecību. Vēl pirms dažām dienām šādu attieksmi tādā vai citādā veidā izrādīja arī citi politiskie līderi Eiropā un pasaulē. Slimnīcas, kas sniedz ārkārtas un inovatīvus veselības aprūpes pakalpojumus, piemēram, vairāku orgānu transplantācijas un progresīvas vēža terapijas, faktiski izrādījušās ļoti vājas un tām draud sabrukums vīrusa epidēmijas dēļ, kuru varēja labāk ierobežot, turot to pēc iespējas tālāk no slimnīcām. Vismaz šeit, Bergamo, slimnīcas neapzināti faktiski ir kļuvušas par epidēmijas izplatīšanās centriem. 

 

Kā jūs vērtējat ES līmenī pieņemtos pasākumus?

Esmu starp tiem, kas uzskata, ka šajā periodā Eiropas Savienība un tās iestādes ir izdarījušas daudz, lai gan tas notika ar labi zināmām grūtībām un pretrunām: sākot ar sarežģītiem lēmumu pieņemšanas mehānismiem līdz dalībvalstu pārmērīgajai pašnorobežošanās attieksmei. Man šķiet, ka mēneša laikā Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ir spējuši pieņemt svarīgus lēmumus un pašlaik ievieš bezprecedenta ekonomiskus pasākumus. Tomēr, kaut arī ekonomika ir būtiska un ieviestajiem ekonomikas pasākumiem būs svarīga nozīme gan lai stātos pretī ārkārtas situācijai, gan lai mēģinātu atsākt darbību, tiklīdz ārkārtas situācija būs pārvarēta, izrādās, ka Eiropā joprojām trūkst iespēju reaģēt ar instrumentiem, līdzekļiem un pilnvarām nozarēs, uz kurām neattiecas tirgus un ekonomikas regulējums. 

 

Tātad ir vajadzīga vienotāka Eiropa?

Ir acīmredzams, ka Eiropa ir vaiadzīga vēl vairāk nekā agrāk. Tas ir tāpat kā tad, ja kādu dienu mēs smagi saslimtu un kāds varētu mums palīdzēt, vien iedodot naudu vai neliedzot doties uz slimnīcu, taču nekādā veidā nevarētu mūs tieši aprūpēt vai pasargāt. Mēs labi zinām, ka nauda ir svarīga, lai izārstētos, bet, ja tev iedod naudu un tu atrodies tuksnesī, nauda neizārstēs. Domāju, ka milzīgā krīze, ko izraisīja epidēmija, mums māca: ja mēs patiesi gribam Eiropas Savienību, vienotais tirgus un banku un monetārā savienība ir pamatīgi jāpadziļina tā, lai faktiski virzītos uz valstu savienību, kas īsteno koordinētu un vienotu kontinenta politiku.

Kā katrs no mums var būt noderīgs un kāda veida palīdzība ir vajadzīga?

Mēs varam turpināt sniegt ieguldījumu vienotas Eiropas ideāla veidošanā, pastāvīgi popularizējot solidaritātes un integrācijas kultūru, cenšoties novērst egoismu un izolēšanos, jo arvien skaidrāk redzams, ka neviens pats sevi neizglābs un ka dramatiska alternatīva solidaritātei un savstarpējai un vispusējai dalībai cilvēces un Eiropas likteņkopībā būs necienīgs un bezcerīgs atkritiens jaunu karu ellē. 

Vai jutāt Itālijai izrādītu solidaritāti?

Jutām lielu solidaritāti sociālajos tīklos, piemēram, no sociālās ekonomikas organizāciju puses; mēs saņēmām nozīmīgus sirsnības un tuvības apliecinājumus no draugiem un iestādēm daudzās valstīs. Arī no EESK kolēģiem esmu saņēmis vērtīgus draudzības vēstījumus. Tomēr dažkārt ir sāpīgi dzirdēt nicinošus, negatīvus viedokļus, ko pauduši daži Eiropas valstu politiķi, kuri velti nezaudēja laiku, lai kritizētu Itāliju un īstenotu egoistisku un trulu politiku, arī attiecībā uz Eiropas Savienības iespējamo lomu. Taču diemžēl tas ne ar ko neatšķiras no tā, ko dara daudzi Itālijas politiķi, kas spēj vienīgi kritizēt vai izmantot šo krīzes situāciju oportūnistiskiem politiskiem aprēķiniem, lai rastu vieglu atbalstu starp iedzīvotājiem, kuri ir nobijušies un samulsuši. Tāpēc es teiktu, ka arī šajā gadījumā ir solidāra un izturīga Eiropa un cilvēce, kas spēj sniegt savstarpēju palīdzību un rīkoties konstruktīvi, un ir arī pašlabuma meklētāji un oportūnisti, kas krīzes un kara situācijās cenšas maziski kaut ko iegūt savā labā. (mp)

 

Adam Rogalewski

Koronavīrusa (COVID-19) uzliesmojums būtiski mainīs mūsu dzīvi un arī mūsu valstis, ekonomiku un sabiedrību. Tas jau ir licis mums apzināties, cik neaizsargāti esam, neraugoties uz dzīves apstākļu milzīgo uzlabošanos gadu gaitā un tehnoloģisko progresu, tostarp digitalizāciju un mākslīgo intelektu. Būdami izolēti savos mājokļos, mēs esam arī guvuši apziņu par to, cik svarīgi mūsu ikdienas dzīvē ir citi cilvēki un sabiedrība. Koronavīrusa krīze ļoti skaidri atspēko neoliberālo vēstījumu, ka neesot tādas lietas kā sabiedrība. Tādos krīzes laikos kā šis, ko mēs tagad piedzīvojam, tieši sabiedrība jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēku solidaritāte var mūs aizsargāt no vīrusa sekām.

Pandēmija ir mainījusi mūsu skatījumu uz darbu. Mēs esam sapratuši, ka daži darba ņēmēji un profesijas, kas iepriekš tika uzskatītas par mazāk svarīgām, faktiski ir izšķiroši mūsu ekonomikas darbībai. Tie ir ne tikai veselības aprūpes darbinieki, kuri pakļauj savu dzīvi riskam un strādā visu diennakti, lai sniegtu aprūpi, un aprūpes darbinieki, kuri rūpējas par vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet arī tā sauktie mazāk kvalificētie pārtikas veikalu darbinieki, šoferi, apkopēji un lauksaimniecības darbinieki, kuri mums nodrošina pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumus. Daudzi no viņiem ir migranti, kurus daudzās valstīs un daudzas populistiskās partijas uzskata par slogu sabiedrībai un izmanto kā grēkāžus. Tomēr mēs esam sapratuši, ka bez viņiem mūsu sabiedrība nespēs pārvarēt pandēmiju.

Koronavīrusa uzliesmojums ir likvidējis atšķirības starp tipiskiem un netipiskiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Mēs esam sapratuši, ka visu veidu darbs ir būtisks un ka visi darba ņēmēji, pat mikrouzņēmēji, dod ieguldījumu mūsu ekonomikā un viņiem vienlīdz ir vajadzīgs valsts atbalsts.

Tieši šiem valsts intervences pasākumiem, kas spēj aizsargāt darba ņēmējus un uzņēmējus, ir būtiska nozīme pandēmijas pārvarēšanā. Vairāk nekā jebkad agrāk mums ir vajadzīga stipra un demokrātiski kontrolēta valsts, kas var sniegt sabiedriskos pakalpojumus un aizsargāt ekonomiku. Uzsvars būtu jāliek uz demokrātiski kontrolētu valsti un valdību, lai izvairītos no tādas situācijas kā Ungārijā, kur nesen pieņemtie pasākumi, ar kuriem nosaka ārkārtas stāvokli, nevar garantēt demokrātijas pamatprincipu ievērošanu. Krīze ir arī parādījusi sociālo partneru būtisko lomu tādas politikas izstrādē, kas vērsta uz koronavīrusa uzliesmojuma pārvarēšanu. Diemžēl manā valstī parlamenta deputāti, šķiet, to ir aizmirsuši, kad viņi nesen pieņēma tiesību aktu, ar ko ievieš noteikumus, kuri nav saistīti ar pandēmiju, bet kuru mērķis ir ierobežot sociālā dialoga lomu un sociālo partneru neatkarību.

Koronavīrusa krīze ir padarījusi ES spējīgāku reaģēt uz sabiedrības vajadzībām. Piemēram, Komisija nesen ierosināja nodrošināt finanšu instrumentu 100 miljardu EUR apmērā, lai atbalstītu īstermiņa darba attiecības un mazinātu bezdarba riskus (SURE). Tomēr pastāv risks, ka dalībvalstu individuālās intereses gūs pārsvaru pār ES solidaritāti. Tas ir īpaši svarīgi valstīm ar mazāk attīstītu ekonomiku un sociālās drošības tīkliem, kurām būs vajadzīgs lielāks ekonomiskais atbalsts.

Kā minēts iepriekš, koronavīrusa uzliesmojums ir ļāvis mums pārvērtēt mūsu sabiedrību, ekonomiku un ES iestādes, kas citādi nebūtu bijis iespējams. Mēs esam nonākuši pie atziņas par to, cik svarīgs ir ikviens darba ņēmējs, pat ja viņš tiek uzskatīts par mazāk kvalificētu, cik svarīga ir sabiedrība pretstatā neoliberālām individuālistiskām ideoloģijām, cik svarīgi ir ieguldīt publiskajā sektorā un, visbeidzot, cik svarīga ir demokrātija un sociālais dialogs. Esmu visnotaļ pārliecināts, ka mēs neaizmirsīsim šajā krīzē gūto pieredzi un veidosim labāku nākotni pēc koronavīrusa — nākotni, kurā Eiropa un pasaule būs labāka vieta ikvienam.

Helena De Felipe Lehtonen

Saistībā ar šo pandēmiju, kas skar mūs visus, bet it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkus un mūsu līdzpilsoņus ar vājāku veselību, varētu rasties jautājums par to, vai šis vīruss nav radīts laboratorijā un vai tas nav apzināti vai neapzināti izplatīts apkārtējā vidē. Vidusmēra iedzīvotājiem nav atbildes uz šo jautājumu, un neizslēdzot iespēju, ka 2021. gada rudenī mums būs pieejama vakcīna, vai kāds var apgalvot, ka ziemā mums nenāksies saskarties ar citu vīrusu, kam būs līdzīgas sekas? (atcerēsimies spāņu gripu 1918. gadā)

Tā kā trūkst atbildes uz šo jautājumu, jājautā, vai ekonomikas dīkstāve un rezerves līdzekļu masveida izmantošana gandrīz visās valstīs ir labākais risinājums darbvietu un reālās ekonomikas saglabāšanai? Vai drīzāk nevajadzētu visus mūsu loģistikas un ekonomikas centienus virzīt uz to, lai nodrošinātu veselības iestādēm resursus, kas dotu iespēju analizēt un ārstēt infekcijas slimības mūsu līdzpilsoņiem, kuriem nepieciešama veselības aprūpe?

Manuprāt, ne ar glābšanas pasākumiem, ne aizņēmumu palīdzību pasaules ekonomika 2021. gadā nespētu pārvarēt līdzīgu situāciju, jo sabruktu reālā ekonomika un līdz ar to arī nodarbinātība, un iespējams, ka mēs nonāksim situācijā, kad pilsoniskajā sabiedrībā vadošā loma būs jāuzņemas valstīm, jo ekonomikas privātais sektors ar šo situāciju netiktu galā.

No Eiropas Savienības, kurai būtu jāuzņemas skaidra līderpozīcija un jānorāda dalībvalstīm, kāds ceļš šajā pandēmijas laikā ejams veselības, ekonomikas un sociālajā jomā, tas vairs netiek gaidīts. Katra valsts ir veikusi pasākumus individuāli, ņemot vērā vienīgi PVO pieņēmumus, taču ekonomika nav tās kompetencē. Tā ir vēl viena svarīga pieeja ES līderpozīcijas vērtēšanā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pārstāv Eiropas un Spānijas mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), kuri mūsu ražošanas struktūrā nodarbina vidēji divus-trīs darbiniekus katrā MVU. Būdama EESK locekle, uzskatu, ka emocionālais, ekonomiskais un personīgais kaitējums ir neatgriezenisks. Tāpēc ir jādomā par nākotni īstermiņā un vidējā termiņā, nekopējot totalitāro valstu veselības aizsardzības politiku, kas nekādā ziņā nav piemērota brīvā tirgus ekonomikai.

 

 

Ursula von der Leyen, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja:

Mēs izmantosim visus mūsu rīcībā esošos instrumentus, lai apturētu #coronavirus izplatīšanos, palīdzētu pacientiem un nodrošinātu, ka Eiropas ekonomika pārvar šo vētru.
Esmu pārliecināta, ka ES spēj izturēt šo satricinājumu mūsu veselības aprūpes sistēmai un mūsu ekonomikai. Tomēr katrai dalībvalstij ir pilnībā jāpilda savi pienākumi. Un Eiropas Savienībai kopumā jābūt apņēmīgai, koordinētai un vienotai.

Charles Michel, Eiropadomes priekšsēdētājs:

Lai risinātu #COVID19 problēmu, mums vajag vairāk Eiropas, kas mobilizējas kopā ar dalībvalstīm, lai ierobežotu vīrusa izplatīšanos, garantētu medicīnas aprīkojumu un vienotos par pasākumiem, kuri mazinātu negatīvo ekonomisko un sociālo ietekmi uz mūsu iedzīvotājiem.

Mūsu visu atbalsts veselības aprūpes darbiniekiem, kuri strādā dienu un nakti, cīnoties pret #COVID19 krīzi. Tas būs sarežģīti un prasīs laiku, taču mēs esam vienoti šajā cīņā.

David Sassoli, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs:

Šis ir ļoti nopietns brīdis mūsu Savienībai un mūsu ekonomikai. Šis nav laiks virspusējiem vārdiem. Eiropas Savienības iestādes gatavo jaunu pasākumu paketi, lai atbalstītu grūtībās nonākušas valstis un cilvēkus. Tagad nav piemērots brīdis vienpusējām darbībām, bet gan plašākai globālai sadarbībai.

Luca Jahier, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Tagad jāparāda: vai nu mēs esam Savienība, vai arī neesam nekas. Visām dalībvalstīm jāsanāk kopā, ar saskaņotu un vienotu rīcību. Ātra un kopīga rīcība ir vienīgais efektīvais risinājums krīzei, kas skar mūs visus. No tā ir atkarīga Eiropas Savienības integritāte. #Whateverittakes

Apostolos Tzitzikostas, Eiropas Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Eiropas Savienībai ir jāparāda sava vienotība un jāpalīdz reģioniem un pilsētām vienotā frontē cīnīties pret #coronavirus. Eiropas Savienībai vajadzīgs mehānisms ārkārtas situācijām veselības jomā, lai palīdzētu vietējām kopienām pieņemt darbā jaunus ārstus, iegādāties medicīniskās ierīces un atbalstīt intensīvās aprūpes pakalpojumus.

Apliecinu cieņu visiem vietējiem/reģionālajiem vadītājiem, kuri ar savu profesionalitāti, pašaizliedzību un drosmi ir priekšējās pozīcijās cīņā pret #COVID19. Manas domas ir ar tiem, kuri maksā augstu personīgo cenu.

Christine Lagarde, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja

Eiropas Centrālā banka ir apņēmusies dot savu ieguldījumu, lai atbalstītu ikvienu eurozonas iedzīvotāju šajā ārkārtīgi sarežģītajā laikā.

Ārkārtējās situācijās ir vajadzīga ārkārtas rīcība. Mūsu apņēmība attiecībā uz euro nav ierobežota. Mēs esam apņēmības pilni savu pilnvaru ietvaros pilnībā izmantot mūsu instrumentu potenciālu.

Josep Borrell Fontelles, ES Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos

#Coronavirus krīzei ir vajadzīga globāla atbilde. Atbalsts partneriem, jo īpaši Āfrikā, ir ne tikai solidaritāte un palīdzība visneaizsargātākajiem, bet tas ir arī mūsu interesēs. Pandēmiju mēs nevaram pārvarēt tikai savās mājās, mums ir pret to jācīnās visur. Ja mēs to nedarīsim, tā atgriezīsies.

ANO ģenerālsekretāra António Guterres aicinājums nekavējoties panākt vispārēju pamieru ir svarīgāks nekā jebkad agrāk. Tikai kopīgi un miera apstākļos mēs varam pārvarēt globālo #coronavirus pandēmiju. Šī ir reālā cīņa, ar ko mums šodien jāsaskaras. Vienotība un solidaritāte ir mūsu ieroči. (mr)